Padoms zemniekam. Kā nodrošināt kvalitatīvu un ilggadīgu ganību zelmeni 0
Autore:Sarmīte Rancāne, LLU Zemkopības institūta pētniece
Ganību zāle nodrošina ganāmpulku ar vislētāko, veselīgāko, vitamīniem un minerālvielām bagātāko lopbarību. Atrodoties ganībās, dzīvniekiem ir nodrošinātas brīvas kustības, pārvietošanās pa stingru pamatni ar labu saķeres virsmu, svaigs gaiss. Tas viss kopumā nodrošina lielāku slaucamo govju ilgmūžību salīdzinājumā ar tikai novietnē turētajām.
Zelmeņa sastāvs
Ganību ierīkošanai izvēlas zālaugu sugas, ko lopi labprāt ēd, kas labi iztur biežu apganīšanu un nomīdīšanu, kas labi ataug, izveido biezu un noslēgtu zelmeni un dod augstas un barības vielām bagātas zaļās masas ražas. No stiebrzālēm ganību zelmeņu ierīkošanai vairāk nekā pļaujamos zālājos lieto apakšzāles, it sevišķi stīgotājas zāles, jo tās, veģetatīvi vairojoties, ļoti ātri izplatās, veido blīvu, lapainu zelmeni un pret izmīdīšanu noturīgu velēnu. Biežāk izmantotās apakšzāles ir ganību airene, pļavas skarene, sarkanā auzene. No tauriņziežiem ganību zelmeņos neaizstājams ir baltais āboliņš, kas ir noturīgs pret izmīdīšanu, piemērotos apstākļos strauji savairojas veģetatīvi un ātri aizpilda tukšās vietas. Virszāles savukārt izvēlas, ņemot vērā izmantošanas režīmu, dzīvnieku sugu, ganīšanas intensitāti, augšanas apstākļus utt. Priekšroka dodama daudzkomponentu maisījumiem, jo tie nodrošina ne vien augstākas ražas, ilggadību un stabilitāti atšķirīgos augsnes un klimatiskajos apstākļos, bet arī augstvērtīgāku un pilnvērtīgāku lopbarību. Kvalitatīvs ganību zelmenis ir pamats rentablai saimniekošanai.
Mēslojumam jābūt sabalansētam
Lai nodrošinātu ražīga un ilggadīga ganību zelmeņa uzturēšanu, tas jāapgādā ar visām nepieciešamajām barības vielām, ņemot vērā zelmeņa botānisko sastāvu un tātad arī atšķirīgās prasības. Pareizi lietots, sabalansēts mēslojums palielina ne tikai zālaugu ražību, bet uzlabo arī sagremojamību, palielina proteīna daudzumu un ganību zelmeņa apēdamību. Mēslots zelmenis ir noturīgāks pret dažādiem stresiem, tostarp sausumu, jo augu fizioloģiskie procesi darbojas optimālā režīmā. Turklāt ražas veidošanai nepieciešams mazāks ūdens daudzums, jo vajadzīgās barības vielas augsnes šķīdumā atrodas lielākā koncentrācijā.
Jāatceras, ka dotais mēslojums būs efektīvs tikai tad, ja tas būs sabalansēts, vienlaikus tiks nodrošinātas visas augiem nepieciešamās barības vielas – slāpeklis, kālijs, fosfors, kalcijs, mikroelementi u. c. –, tāpēc mēslošanā ieteicams kombinēt minerālmēslus ar organisko mēslojumu.
Kālijam ir lielāka atdeve nekā slāpeklim un fosforam
Sabalansētam mēslojumam, kas sedz barības vielu izneses ar ražu, ir vairāki pozitīvi aspekti: tiek uzturēta augsnes auglība, nodrošināta zālaugu ražība, kvalitāte un ilggadība. Tas ļauj ilgāk izmantot zelmeni bez pārsējas. Ilggadīgie pētījumi Zemkopības institūtā Skrīveros (Bērziņš, Antonijs, 1999) ir pierādījuši, ka sabalansēts mēslojums ievērojami pagarina vērtīgo zālaugu produktīvo ilggadību un pretēji. Visaugstāko ražu un vērtīgo zālaugu īpatsvaru pat pēc 30 gadu zelmeņa izmantošanas nodrošināja palielinātas NPK (N200P100K300) devas. Savukārt, palielinot slāpekļa mēslojumu vienpusēji līdz 300 un 400 kg/ha, sēto zālaugu īpatsvars zelmenī proporcionāli samazinājās, ieviesās dažādi platlapji, zelmeņa kvalitāte krasi samazinājās. Izmēģinājumi uzskatāmi parāda, ka jāizvairās no vienpusēja mēslojuma, jo īpaši slāpekļa lietošanas, kas piedevām var radīt dažādus vides riskus. Arī nepietiekama slāpekļa nodrošinājuma gadījumā no zelmeņa pazuda vērtīgās stiebrzāles, to vietā ieviesās mazvērtīgās smilgas, vilkakūla, dažādi platlapji.
Ilggadīgie izmēģinājumi ļauj secināt, ka kālijam ir lielāka atdeve nekā slāpekļa un fosfora mēslojumam. Ja kālija trūkst, augstvērtīga zāles raža nemaz neveidojas, lai gan pārējās augu uzturvielas ir pietiekamā daudzumā. Bez kālija mēslojuma vērtīgie zālaugi strauji izzuda no zelmeņa jau pēc 4–5 gadiem. Fosfora mēslojuma trūkums zelmeņa botānisko sastāvu ietekmēja mazāk, vērtīgās stiebrzāles sāka pazust pēc 10–15 gadiem.
Tauriņzieži zelmenī parasti nesaglabājas ilgāk par 4–5 gadiem, kaut gan variantos bez vai ar minimālām N devām, bet bagātīgu P un K mēslojumu baltais āboliņš zelmenī bija sastopams pat pēc 20 gadiem.
Ideālais laiks kaļķošanai – vismaz pusgads pirms sējas
Zālaugu produktīvo ilggadību negatīvi ietekmē arī palielināts augsnes skābums (<pH KCl 5,5), kas ierobežo barības vielu pieejamību augiem un pazemina lietotā mēslojuma efektivitāti. Tāpēc skābas augsnes noteikti jākaļķo. Augsnes paskābināšanos veicina arī regulāra minerālmēslu lietošana, tāpēc analīzes ik pēc pieciem gadiem jāveic atkārtoti. Kaļķošanu var veikt virspusēji jau ierīkotam zelmenim agri pavasarī vai rudenī ganīšanas sezonas beigās. Tad gan jāuzmanās ar kaļķošanas līdzekļa izvēli un devām, augošiem augiem lieto lēnas iedarbības kaļķošanas materiālu kalcija karbonāta (CaCO3) formā.
Tāpat jāizvairās izkliedēt kaļķojamo materiālu mitram zelmenim. Ideāli augsnes kaļķošanu veikt 6–12 mēnešus pirms zālaugu sējas. Pirmssējas augsnes apstrādes laikā, lietojot atšķirīgus agregātus, kaļķojamais materiāls vienmērīgi sajaucas ar augsnes daļiņām, nodrošinot augstāku efektivitāti. Savlaicīga kaļķošana ļauj arī brīvāk izvēlēties ātrākas vai lēnākas iedarbības kaļķojamo materiālu, ņemot vērā augsnē esošā kalcija (Ca) un magnija (Mg) attiecību.
Ganību mēslošana jāveic katru gadu
Zālaugi kultivētajās ganībās ļoti labi izmanto doto mēslojumu. Mēslotos zelmeņos zāle pavasarī ātrāk un straujāk sāk augt, tā ir izturīgāka pret sausumu, ganīšanas periodu var uzsākt par vienu divām nedēļām agrāk nekā nemēslotos zelmeņos.
Ganības jāmēslo katru gadu. Ja mēslošanu pārtrauc, strauji samazinās raža un pasliktinās zelmeņa sastāvs. Sevišķi strauji ražas krītas kultivētos purvos un trūdvielām bagātās augsnēs. Tas izskaidrojams ar to, ka augsnēs, kur ir daudz N, augi ātri izmanto fosfora un it sevišķi kālija rezerves un turpmāk pilnvērtīgas ražas veidošana kļūst neiespējama.
Mēslošanas plānu izstrādā ar aprēķinu, lai ar dažādiem mēslošanas līdzekļiem kompensētu to barības vielu daudzumu, kas tiek patērēts zāles ražas veidošanai, ņemot vērā augsnes dabisko auglību un zelmeņa botānisko sastāvu. Ganību zelmeņi 1 t zaļmasas veidošanai caurmērā patērē ap 4 kg slāpekļa (N), līdzīgu daudzumu kālija (K2O) un aptuveni 1 kg fosfora (P2O5). Ar zaļmasas ražu 50–55 t no hektāra tiek iznesti orientējoši: 200 kg N; 50 kg P2O5 un 200 kg K2O.
Ja iznestās barības vielas netiek kompensētas ar mēslojumu, samazinās gan zāles ražas, gan augsnes auglība. Kaut arī zālaugi tiek uzskatīti par videi draudzīgu kultūraugu un to audzēšana ir viens no veidiem, kā saglabāt un uzlabot augsnes kvalitāti, ilgstoši vācot ražu bez atbilstošas mēslošanas, arī zālaugu platībās augsne noplicinās.
Slāpekļa (N) mēslojuma ietekmē palielinās fotosintēzes aktivitāte, strauji pieaug zālaugu veģetatīvā masa, uzlabojas kvalitāte, stiebrzāles labāk cero. Ja zelmenī ir liels tauriņziežu īpatsvars, jārīkojas uzmanīgi ar slāpekļa mēslojumu. Tauriņzieži simbiozē ar gumiņbaktērijām saista atmosfēras slāpekli, apgādājot ar šo nozīmīgo augu barības vielu gan sevi, gan daļēji arī līdzās augošās stiebrzāles. Pietiekami auglīgās augsnēs raženos zālaugu maisījumos, kur tauriņziežu īpatsvars ir 40% un vairāk, slāpekļa mēslojumu var praktiski nelietot vai izmantot minimālas tā devas (līdz 60 kg/ha). Nesamērīgi palielinot slāpekļa mēslojumu, tauriņzieži no N saistītājaugiem pārvēršas par N patērētājiem, zaudē savas priekšrocības un līdz ar to arī konkurētspējas. Tādējādi tie vājāk ziemo un ātrāk izretinās, zelmenī sāk dominēt stiebrzāles. Tiek zaudēta iespēja nodrošināt kvalitatīvu lopbarību ar lielu proteīna daudzumu un ietaupīt dārgo slāpekļa mēslojumu.
Kālijs (K) veicina baltā āboliņa un apakšzāļu attīstību ganību zelmenī. Līdz ar ražas pieaugumu tas paaugstina zālaugu ziemcietību un izturību pret dažādiem stresiem, tostarp aukstumu, sausumu, slimībām. Kālijam ir būtiska loma zelmeņa ilggadības saglabāšanā. Labāks augu nodrošinājums ar kāliju būs mālainākās augsnēs, bet īpaša uzmanība jāpievērš vieglām smilts un kūdras augsnēm, kur augiem izmantojamā kālija daudzums parasti ir nepietiekams. Jāņem vērā, ka, lietojot bagātīgas kālija mēslojuma devas, augos var uzkrāties palielināts kālija daudzums un zāles lopbarībā veidoties nelabvēlīga minerālvielu attiecība. Tāpēc lielas kālija devas ieteicams lietot dalīti. Lai mājlopi neciestu no vielmaiņas traucējumiem, kālija daudzumam zālaugu sausnā nevajadzētu būt virs 3,5–4%.
Nepieciešamais kālija un slāpekļa daudzums zālaugu ražas veidošanai ir līdzīgs, bet tīro stiebrzāļu zelmenis kāliju patērē proporcionāli vairāk.
Fosfors (P) veicina augu augšanu un spēcīgas sakņu sistēmas attīstību. Ja tā trūkst, zāles raža ievērojami samazinās, iznīkst vērtīgās zāles, krītas ganību kvalitāte. Īpaši atsaucīgi uz fosfora mēslojumu zālaugi ir kūdras augsnēs, jo tur bieži vien pietrūkst augiem viegli izmantojamā fosfora. Fosforu zālaugi ražas veidošanai patērē trīs četras reizes mazāk nekā kāliju un slāpekli, turklāt ar mēslojumu iedotais fosfors vairāk saistās augsnē un tam ir lielāka pēcietekme, tāpēc var rasties maldīgs priekšstats, ka P mēslojums ganībās ir mazāk svarīgs. Bet arī fosfora krājumi augsnē ir ierobežoti, piedevām daudzviet Latvijas augsnēs vērojams zems augiem pieejamā fosfora nodrošinājums. Jāatceras, ka kālijs un fosfors ir ganību mēslošanas pamats un tikai uz tā fona var pilnībā izpausties slāpekļa mēslojuma iedarbība.
Tālāk lasiet nākamajā lappusē
