Kā nodrošināt dzīvi labvēlīgā vidē? 0
(No diskusijas konferencē Klimata mērķu ietekme uz meža nozares ilgtspēju un reģionu ekonomikas līdzsvaru)
Indulis Emsis, Dr. biol. , žurnāls “Baltijas Koks”
Šodien mēs runājam, ka labvēlīga vide ir mērķis, taču mēs dažādi šo mērķi saprotam. To jau var redzēt arī diskusijā, kurā mēs šajā konferencē piedalāmies. Daudzos referātos šī tēma tika uzsvērta, bet ne vienmēr tajos galvenais vārds bija dzīvot. Problēma ir politikā, kas veidota īslaicīgiem cikliem, nevis balstoties uz zināšanām un zinātni, nevis balstoties uz datiem, bet uz pārliecību. Citiem vārdiem sakot, sava veida reliģiju. Un tā mēs nonākam ļoti lielā strupceļā.
Pirmkārt, vārds dzīvot nozīmē, ka mums šajā lauku vidē, meža zemju apsaimniekošanā cilvēkiem jāļauj tur dzīvot. Viņiem jārada apstākļi, lai ne tikai meža krāja mums augtu, bet arī cilvēku sabiedrības krāja. Visā Latvijas teritorijā, net tikai Pierīgā. Tas ir panākams vienā veidā – ja mums ir dzīvošanai labvēlīga vide. Tātad ir darbavietas, ir mājokļi, satiksme, transports un rīcībspēja. Es liktu vienlīdzības zīmi – dzīvot tas nozīmē jēgpilni saimniekot. Runāt par labvēlīgas vides neesamību pie tik maza cilvēku skaita un tik liela dabas elementu daudzuma – upju, ezeru platības uz vienu iedzīvotāju –, mums ir jābūt absolūti lepniem. Mums visai pasaulei ir jāsaka – mēs dzīvojam labvēlīgā vidē. Jo mums ir tik daudz šo resursu, ka citas nācijas mūs var apskaust.
Kādi ir mūsu dzeramā ūdens krājumi? Jūs pat iedomāties nevarat, liela daļa pasaules dzīvo lielā dzeramā ūdens trūkumā. Mēs dzīvojam pārbagātībā. Mums ar to nav problēmu. Un tā ir labvēlīga vide. Kāpēc tagad ar dogmām, dogmatisku pieeju ir jāmēģina izdomāt mākslīgas problēmas, kuru dēļ mēs upurējam dzīvotspēju? Cilvēku dzīvotspēju Latvijā. Līdz ar to cilvēku skaits mazinās, izbrauc uz citām valstīm, kur vides situācija ir daudz sliktāka. Vai tad tās vides dēļ viņi aizbrauc? Nē, brauc tāpēc, ka tur ir labāki ekonomiskie nosacījumi.
Meža nozare Latvijā kā liela ekonomikas daļa dod ārkārtīgi lielas iespējas veidot cilvēkam draudzīgu dzīves telpu. To veicina arī mūsu pieredze un zināšanas, kas mantotas daudzu gadu desmitu garumā. Mēs strādājam pēc vecās vācu mežsaimniecības sistēmas. Mums meži tā nedeg, kā citviet. Eiropā jūs redzat ziņas, ka masveidā deg meži. Kāpēc mums nedeg tik mežonīgi? Tāpēc, ka meži ir apsaimniekoti. Ir monitoringa sistēma, un mēs apzināti darbojamies šajā ziņā. Mēs protam saimniekot šajos mežos. Mēs varam mācīt citas nācijas, kā vajag mežā saimniekot. Par to nevajag kautrēties. Spēja atskatīties uz savu mežsaimniecību Latvijā gan vēsturiskā skatījumā, gan mūsdienu izpratnē ļauj mums būt pārliecinātiem par to, ko mēs darām. Kā mēs atjaunojam mežus, kā meža produktivitāte gadu no gada pieaug, kā šis atjaunošanās cikls veicina to, ka esam pozitīvi pret šo klimata izmaiņu procesu, ka mums ir šī fotosintezējošā zaļā masa. Es šo fotosintēzi bieži saucu par dievišķo formulu, jo bez tās nebūtu dzīvības. Tas ir vienīgais elements, kas nodrošina dzīvību. Un ja mums ir tik milzīga zaļā masa Latvijā, kāpēc saprātīgi nesaimniekot tajā un neiegūt vislabāko iespējamo rezultātu?
Kas nodrošina šo vislabāko iespējamo rezultātu – zināšanas, tehnoloģijas un attīstības dimensija. Ja mums šodien tehnoloģijas atļauj strādāt ar mazākas dimensijas koksni un iegūt kvalitatīvu produkciju, kāpēc to nedarīt. Kādēļ no tā atteikties? Ja tas mums dod pienesumu tautsaimniecībai un ļauj cilvēkiem dzīvot labvēlīgā vidē.
Šeit ir tīri filozofisks jautājums par to, kā mēs skatāmies uz lietām. Vēl ir piebilde, ko es gribētu teikt no tāda ekoloģijas viedokļa. Meža cikls un mozaiskums. Mēs runājam par šo ciklu, bet maz pieminam šo mozaiskumu. To, ka mežs ir dažādas ataudzes un vecuma stāvokļos. Tā mežā veidojas mozaīka. Šī mozaīka ir tā, kas nodrošina bioloģisko daudzveidību. Tās pamatā ir neviendabīgs mežs: vienlaidus mežs, viena vecuma, bet dažāds. Tas nozīmē, ka šī mozaīka ir tas perfektais veids, kā vairot bioloģisko daudzveidību. Izcirtums, jaunaudze, briestaudze, meži, kurus mēs aizsargājam. Lūk, šī daudzveidība ir tā, kas dod šo bioloģisko daudzveidību. Mūsu lauku vide ar viensētām, ar to, ka tur dzīvo cilvēki un saimnieko dabas vidē, dod bioloģisko daudzveidību.
Ja cilvēki tiks padzīti no lauku vides, viensētu sistēma sabruks, Latvijā bioloģiskā daudzveidība būs cietusi visvairāk. Tieši šīs līnijas starp lauku, upi, mežu, pļavu, aramzemes teritoriju, tas ir tas, kas ir vajadzīgs bioloģiskai daudzveidībai. Tas nozīmē, ka mums vajag mozaīku. Tas nozīmē arī to, ka mums vajag teritoriālo plānošanu. Tad mēs šos dažādos mērķus varēsim sasniegt. Ne jau ar haotiskiem liegumiem un aizliegumiem mēs glābsim dabu, radīsim labvēlīgu dzīves vidi cilvēkiem un attīstīsim Latviju par labklājības zemi.
