Arhibīskaps Vanags: Latvieši krievus, visticamāk, vairs nespēs pārliecināt 117
“Diemžēl latvieši krievus, visticamāk, vairs nespēs pārliecināt. Ja kāds to spēs, tie būs no krievu vidus,” tā “LA” saka arhibīskaps Jānis Vanags, runājot par latviešu un krievu tuvināšanos. Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs aicina: “Nevajag mūsu krievus tik vienkārši atdot un ierakstīt kādā piektajā kolonnā, ienaidniekos, kuri grib pārdot Latviju vai atdalīt kādu daļu. Neatdosim viņus, pacīnīsimies par viņiem!”
Sabiedrības saliedētības nepieciešamība tagad ir temats, ko apspriež gan Valsts prezidenta kancelejā – nesen nodibināta darba grupa, kas rudenī izteiks savus priekšlikumus, gan Latvijas Zinātņu akadēmijā, kas šodien rīko konferenci par integrāciju. Par to, kādas ir attiecības starp latviešiem un krieviem un kā tās uzlabot, šogad savos Lieldienu sprediķos mudināja domāt arī abi Latvijā lielāko kristiešu konfesiju vadītāji – Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.
Z. Stankevičs runāja par “mūri, kas izaudzis neatkarības gados starp krieviski un latviski runājošo Latvijas daļu” un “ja visu laiku ir teikts, ka mēs jūs negribam, jūs esat sveši, ejiet projām, jūs esat okupanti, migranti, tad viņi reāli sāk justies kā tādi”. J. Vanags sprediķī teica: “Mēs nevaram atļauties cīnīties vēl cits ar citu. Vēl vairāk – mēs varam un mums vajag kopīgi kalpot Latvijas tautai un tās vienotībai. Mēs te kopā dzīvojam ne tikai dažādām konfesijām, bet arī dažādām tautībām piederošie. Starp mums ir neatrisināti jautājumi – pie kāda pieminekļa kurš iet, kādā skolā sūta savus bērnus, kādus televīzijas kanālus kurš skatās un kas kuram rakstīts Latvijas pasē. Domstarpības mēdz tā aizmiglot acis, ka nespējam cits citā ne tikai Jēzu, bet cilvēku saskatīt. Ja acis noskaidrotos, mēs ieraudzītu, cik tāds stāvoklis ir bezcerīgs. Raizējamies, ka tur, ārā, fronte zogas tuvāk, bet mums fronte jau ir tepat, tēva pagalmā! Kur pagriezies, tur pretinieks. Kā mēs ceram pastāvēt? Mēs to vienkārši nevaram atļauties, kad dzīve vēršas uz nopietno pusi.”
Sarunā arhibīskapiem vispirms jautāju, vai viņi bija vienojušies, ka abiem jāuzrunā sabiedrība par šo “fronti tēva pagalmā” un “mūru gāšanu”? J. Vanags: “Mēs nebijām par to vienojušies. Acīmredzot arhibīskaps Stankevičs tāpat kā es latviešu un nelatviešu pretniecīgās arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs attiecības redz kā apdraudējumu Latvijas nākotnei un šķērsli attīstībai. Ja problēma ir reāla, tā spiežas cauri pa visām vīlēm.”
Z. Stankevičs: “Situācija ir tiktāl nobriedusi un pārbriedusi, ka mums abiem neatkarīgi vienam no otra kļuvis skaidrs, ka beidzot jāsāk risināt problēmas; tā vietā, lai plēstu veco brūci, to beidzot vajag ārstēt. Jo tas augonis inficē visu organismu, kas šajā gadījumā ir visa Latvijas valsts. Mēs esam lielu izaicinājumu priekšā, un mums reāli jāgādā par to, lai sabiedrību integrētu, nevis iedzīvotājus rīdītu vienu pret otru. Ir jāatbalsta jebkāda veida iniciatīvas, kuras apvieno gan latviski, gan krieviski runājošo iedzīvotāju daļu. Piemēram, viena no tādām iniciatīvām ir Lielā talka, kur kopā draudzīgi var piedalīties latvieši, krievi un visu citu Latvijā dzīvojošo tautu cilvēki. Arī masu sporta pasākumos piedalās gan latvieši, gan krievi, gan citas Latvijā dzīvojošās tautas. Ar pilnu pārliecību gribu teikt – ja turpināsim uzplēst vecās rētas, tas ir ceļš uz nekurieni. Mums vienreiz ir jānovelk svītra un jāsāk jauna dzīve. Pirms vairākiem gadiem bija interesants lozungs jeb aicinājums: “Neatdosim mūsu krievus!” Nevajag viņus tik vienkārši atdot un ierakstīt – nezinu, kādā piektajā kolonnā, ienaidniekos, kuri grib pārdot Latviju vai atdalīt kādu daļu. Neatdosim viņus, pacīnīsimies par viņiem!”
Uz jautājumu, vai var sagaidīt saliedētu sabiedrību, ja viena valsts iedzīvotāju daļa neprot un nevēlas mācīties valsts valodu, J. Vanags atbild: “Arī krievu sabiedrība nav monolīta. Es apzinos, ka daļa no tās, līdzīgi daļai latviešu, nevēlas nekādu tuvināšanos un izlīgumu. Varbūt viņi to var atļauties un Latvijas valsts nav vienīgā nākotnes iespēja – tepat ir Krievija. Latviešiem gan Latvija ir vienīgā iespēja, ar kuru jārīkojas apdomīgi un gudri. Saskatīt krievvalodīgajos tikai draudu un neredzēt viņos resursu, manuprāt, nav ne gudri, ne apdomīgi. Sevišķi, kad tuvojas imigrācijas plūsma no Ziemeļāfrikas. Es neesmu rožains optimists un neesmu pārliecināts, vai kaut kas vēl ir saglābjams, taču nevaram atļauties nemēģināt. Diemžēl latvieši krievus, visticamāk, vairs nespēs pārliecināt. Ja kāds to spēs, tie būs no krievu vidus.”
Z. Stankevičs: “Satversmē ir nostiprināts, ka latviešu valoda ir priviliģētā valoda Latvijā, un tas ir jāievēro. Bet atkal šeit es redzu bīstamību, ka tiek atražots tāds stereotips, ka krievi nemācās latviešu valodu. Pat gribu pajautāt – parādiet man no jaunajiem tādu krievu (vismaz te Rīgā), kurš nerunātu latviski. Viņi labi runā latviski. Tie, kuri nerunā latviski, ir vecā padomju laiku paaudze.
Esmu saskāries ar viedokli, ka latvieši tiekot diskriminēti darba tirgū. Bet vai jautājums ir par diskrimināciju vai par kvalifikāciju? Piemēram, ja Rīgā ir ļoti liels krieviski runājošo procents un ja kāds strādā pakalpojumu sfērā, kur jāsaskaras ar dažādiem klientiem, tad no viņa kā darbinieka tiek prasītas valodu prasmes – latviešu, krievu, angļu. Ja viens zina tikai latviešu valodu un mazliet angļu, un ar viņu konkurē otrs, kurš brīvi runā latviski un kuram krievu valoda ir dzimtā, un kurš prot angliski, saprotams, ka darba devējs ņems darbā otro, kam ir atbilstošas prasmes.”
Par “mūru nojaukšanu” aicināju izteikt viedokli arī publicistu Igoru Vatoļinu un rakstnieci Annu Žīguri. Abi uzsver, ka valsts valodas zināšanas ir viens no būtiskākajiem jautājumiem. A. Žīgure: “Valsts valoda Latvijā ir visas turpmākās sadzīvošanas pamats, un, protams, arī vienāda izpratne par mūsu valsts vēsturi.” I. Vatoļins: “Ir jābūt visplašākajām latviešu valodas mācību iespējām. Latviešu valoda ir jāprot tāpat, kā jāprot angļu valoda.”
Visu sarunu un viedokļus lasiet 28. aprīļa “Latvijas Avīzē” vai e-izdevumā.
