Viedokļi 26
Lai atvērti dialogam
Igors Vatoļins, vēsturnieks un publicists: “Runājot par tiem itin visiem labas gribas cilvēkiem Latvijā, kuri saprot norises pasaulē un kuri jūtas kā eiropieši, atkārtoju – viņiem ir jāizšķiras, kam būt lojāliem – Latvijai vai Krievijai. Tagad Latvijā ir arvien vairāk cilvēku, kuri pārcēlušies no Krievijas, jo izlēmuši, ka viņi vēlas būt Eiropai piederīgi. Domāju, ka, viņus redzot, arī vietējie vairāk apjautīs, ka šeit ir Eiropa.
Par jautājumu – ko darīt, lai iedzīvotāji prastu valsts valodu, teikšu – ir jābūt visplašākajām latviešu valodas mācību iespējām, kursiem, kas piemēroti visu vecumu un izglītības līmeņu cilvēkiem. Latviešu valoda ir jāprot tāpat, kā jāprot angļu valoda.
Par savstarpējām attiecībām domāju, ka to attīstības pamatā ir brīvas diskusijas iespējas. Nevis – ka viena puse zina, kā ir pareizi, un otra puse tikpat kategoriski pastāv par savu taisnību. Mums jātiek pie kopsaucēja, un, ja esam atvērti dialogam, tad risinājumu var atrast.”
Garīgu stingrību
Anna Žīgure, rakstniece un publiciste: “Es domāju, ka mums nevajag runāt par “latviešiem un krieviem”. Ceru un ticu, ka starp latviešiem un krieviem, kuri ir Latvijas pilsoņi, nav uzbūvēts nekāds mūris, jo pēc tā nav vajadzības. Viņi ir savai valstij un bieži arī savai dzimtenei Latvijai lojāli pilsoņi un patiesi patrioti, kuriem runāt valsts valodā nav pazemojums. Daļa no šiem krieviem, domājams, ir lielāki patrioti nekā dažs labs tā saucamais etniskais latvietis, kurš ilgu pilns sēro pēc padomju pagātnes, “kad viss bija tik labi”.
Kas mums iestāstījis, ka te dzīvo tikai latvieši un krievi? Mums nav latviešvalodīgie un krievvalodīgie. Varbūt tas ir no padomju okupācijas laikiem saglabājies propagandas spēks, kas liedz mums teikt armēņu izcelsmes Latvijas pilsonis vai ukraiņu izcelsmes Latvijas pilsonis, vai vēl kādas citas savas tautas pārstāvis? Kāpēc gribas būt slinkiem un vienkāršot par krievvalodīgajiem viņus visus, tādējādi atņemot saknes, ko jau veiksmīgi un bieži arī rezultatīvi darīja padomju vara?
Mums ir valstsnācija, ir valsts valoda – latviešu valoda, tas noteikts Satversmē. Latvijā dzīvo arī mazākumtautības, no kurām katrai ir sava vēsture, sasniegumi un zaudējumi, un dažādi šo tautu pārstāvji. Jā, Latvijā ir arī krievi, kuri, tiesa, ir lielākā minoritāte, tomēr krievu tauta ar savu valodu Latvijā nevar uzņemties to, ko tai grib uzspiest – arī no ārpuses – būt par Latvijā dzīvojošo tautu tēvu vai māti. Par kaut ko īpašu starp citām tautām.
Kas būtu jādara, lai vienotu sabiedrību? Latviešiem, kuriem savas valsts atjaunošana bija mūža sapņa piepildījums, vajadzēja no paša sākuma rūpēties par to, lai padomju okupācijas laikā iebraukušie cilvēki saprastu, kādā valstī viņi piepeši pamodušies, kādi ir viņu pienākumi un arī tiesības.
Jāsper solis pretim – latviešu valodā, kas latviešiem, starp citu, ir ļoti grūti. Lielākā daļa tūlīt pāriet uz krievu valodu, ja kāds kaut kur uz ielas vai veikalā uzrunā krieviski. Citu tautu pārstāvjiem vajadzētu aptvert, ka būtu pieklājīgi vispirms pateikt “labdien” un tad tikpat pieklājīgi pavaicāt – vai jūs runājat krieviski, jo es, ziniet, esmu te gan nodzīvojis 50 gadu, bet latviski nerunāju. Manuprāt, tas varētu būt sākums. Valsts valoda Latvijā ir visas turpmākās sadzīvošanas pamats – un, protams, arī vienāda izpratne par mūsu valsts vēsturi. Nedomāju, ka Latvijas Izglītības ministrija visus 25 atjaunotās neatkarības gadus ir sekojusi, no kādām grāmatām krievu skolās mācīta Latvijas vēsture. Iespējams, ka tagad situācija uzlabojusies, tomēr skolēniem, ja viņu vecāki seko Krievijas TV diktātam, jādzīvo ar dubultmorāli. Starp citu, tieši tāpat kā daudziem latviešu skolēniem padomju okupācijas gados.
Patiesībā mēs visi, gan latvieši, gan citas Latvijas tautas esam padomju okupācijas upuri, un, jo ātrāk mūsu sabiedrība to sapratīs, jo ātrāk mēs varēsim uzbūvēt saskanīgu pilsoņu kopumu. Mums nav jākultivē upuru kults, bet tas ir jāapzinās. Latviešiem te ir mūžsena dzimtene, bet padomju okupācijas laikā šurpu atbraukušie un atvestie cilvēki ir izrauti no savas tautas, atrauti no savām saknēm un reizēm garīgi aizgājuši no tām tik tālu, ka paši vairs to neapjēdz.
Katra tauta, kuras pārstāvji dzīvo Latvijā, būtu jāuzrunā attiecīgās tautas cilvēkam. Diemžēl tas vienmēr nav iespējams citādi kā vien krievu valodā. Tomēr es tiešām ticu, ka mazpamazām, soli pa solim ejot, tas būtu panākams. Kāpēc Latvijā dzīvojošiem igauņiem nav grūtību, kāpēc nav grūtību lietuviešiem un lielai daļai poļu? Viņi var būt pozitīvs piemērs.
Es nezinu, ko darīt ar tiem padomju okupācijas laika upuriem, kuri neapzinās, ka ir upuri. Tā reizēm notiek arī ar līdzatkarīgiem un vardarbīgi izmantotiem cilvēkiem, kuri, lai slēptu savu bezspēcību, kaunu un arī nedrošību, lielmanīgi izliekas par uzvarētājiem, kaut gan patiesībā ir zaudētāji šajā lielajā spēlē, kur viņi ir tikai pakalpiņi.
Ko darīt latviešiem? Vienmēr atcerēties, ka mūsu vienīgā iespēja izdzīvot ir sava valsts un latviešu valoda. Vismazākās novirzes no šā ceļa ved strupceļā. Ar pašcieņas pilnu iecietību jāizturas pret tiem, kuri nevēlas runāt latviski arī pēc tam, kad pabeiguši valsts apmaksātu vidusskolu, un tiem, kuri visu mūžu nodzīvojuši Latvijā, to nesaprazdami. Gadās visādi cilvēki, bet ir jābūt garīgai stingrībai aizstāvēt savas pozīcijas savā tēvzemē un jāmeklē sabiedrotie to cilvēku vidū, kuri, būdami cittautieši, ir uzticīgi Latvijai.”
