Z. Stankevičs: – Satversmē ir nostiprināts, ka latviešu valoda ir privileģētā valoda Latvijā, un tas ir jāievēro. Bet atkal šeit es redzu bīstamību, ka tiek atražots tāds stereotips, ka krievi nemācās latviešu valodu. Pat gribu pajautāt – parādiet man no jaunajiem tādu krievu (vismaz te Rīgā), kurš nerunātu latviski. Viņi labi runā latviski. Tie, kuri nerunā latviski, ir vecā padomju laiku paaudze. 26
Esmu saskāries ar viedokli, ka latvieši tiekot diskriminēti darba tirgū. Bet vai jautājums ir par diskrimināciju vai par kvalifikāciju? Piemēram, ja Rīgā ir ļoti liels krieviski runājošo procents un ja kāds strādā pakalpojumu sfērā, kur jāsaskaras ar dažādiem klientiem, tad no viņa kā darbinieka tiek prasītas valodu prasmes – latviešu, krievu, angļu. Ja viens zina tikai latviešu valodu un mazliet angļu, un ar viņu konkurē otrs, kurš brīvi runā latviski un kuram krievu valoda ir dzimtā, un kurš prot angliski, saprotams, ka darba devējs ņems darbā otro, kam ir atbilstošas prasmes.
– No tūrisma biznesā strādājošā varētu prasīt arī krievu valodas zināšanas, taču citās jomās neredzu tam pamatojumu.
– Jau teicu par padomjlaika paaudzi. Viņi tad neiemācījās un pēc tam varbūt sajutās aizvainoti, tādi kā pazemoti, un daļa vairs negribēja mācīties – “par spīti”. Ir arī tādi, kas varbūt nevarēja iemācīties. Jo ne katram ir talants uz valodām, un, ja krievu valoda ir vienīgā valoda, ko visu mūžu ir zinājis… Nav ko viņus mocīt, jāļauj nodzīvot savu mūžu.
Būtu svarīgi skatīties uz priekšu, izvirzīt mērķus un risināt problēmas. Politiķi teic, ka politika ir kompromisu māksla, un šī arī ir politikas daļa. Vajag paskatīties uz situāciju “no putna lidojuma”. Ar dažām iniciatīvām nepietiks. Ir vajadzīga plaša sabiedrības apziņas stāvokļa maiņa visos līmeņos.
