Kavē “vecais raugs” 26
Jānis Vanags, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps, Lieldienu sprediķī teica:
“Mēs nevaram atļauties cīnīties vēl cits ar citu. Vēl vairāk – mēs varam un mums vajag kopīgi kalpot Latvijas tautai un tās vienotībai. Mēs te kopā dzīvojam ne tikai dažādām konfesijām, bet arī dažādām tautībām piederošie. Starp mums ir neatrisināti jautājumi – pie kāda pieminekļa kurš iet, kādā skolā sūta savus bērnus, kādus televīzijas kanālus kurš skatās un kas kuram rakstīts Latvijas pasē. Domstarpības mēdz tā aizmiglot acis, ka nespējam cits citā ne tikai Jēzu, bet cilvēku saskatīt.
Ja acis noskaidrotos, mēs ieraudzītu, cik tāds stāvoklis ir bezcerīgs. Raizējamies, ka tur, ārā, fronte zogas tuvāk, bet mums fronte jau ir tepat, tēva pagalmā! Kur pagriezies, tur pretinieks. Kā mēs ceram pastāvēt? Mēs to vienkārši nevaram atļauties, kad dzīve vēršas uz nopietno pusi. Kas spēj mūs vienot?
Valsts svētkos es liku priekšā, ka tā varētu būt māte Latvija. Ja mēs visi vienotos neviltotā uzticībā kā māti apskaut Latviju, būtu vieglāk vienoties par visu. Diemžēl to stipri kavē vecais raugs un neizmestais ļaunums, kas traucē savu valsti sirsnīgi mīlēt un ar to lepoties. Kristus augšāmcelšanās svētkos es Viņa mācekļiem gribētu ierosināt vēl kaut ko: mācīties pirmā skatiena mākslu. Visās tautībās, starp pilsoņiem un nepilsoņiem ir daudz tādu, kas sevi pieskaita kādai kristīgai baznīcai. Mums vajadzētu iemācīties lūkoties uz saviem līdzcilvēkiem tā, ka ar pirmo skatienu ieraugām nevis pilsoni vai nepilsoni, krievu, latvieti, ukraini, armēni vai lietuvieti, bet mācekli, kas redz to pašu Jēzu.
Tas nenozīmē, ka nebūs otrā un trešā skatiena, ka citas lietas būtu nesvarīgas un zem paklāja slaukāmas, – bet ka pirmo cits citā ieraugām augšāmcelto Kristu. Jo vairāk mums būs kopīgas identitātes, jo vieglāk būs runāt arī par sāpīgo un atšķirīgo. Mēs vairs nevaram atļauties nemēģināt.”
