Vai arī par krieviem un latviešiem Dievam ir plāns, spriež arhibīskapi un literāti 26
Sabiedrības saliedētības nepieciešamība tagad ir temats, ko apspriež gan Valsts prezidenta kancelejā – nesen nodibināta darba grupa, kas rudenī izteiks savus priekšlikumus, gan Latvijas Zinātņu akadēmijā, kas šodien rīko konferenci par integrāciju. Par to, kādas ir attiecības starp latviešiem un krieviem un kā tās uzlabot, šogad savos Lieldienu sprediķos mudināja domāt arī abi Latvijā lielāko kristiešu konfesiju vadītāji – Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Abus arhibīskapus lūdzu sarunā izteikt savas pārdomas plašāk. Pirms tās – ieskats sprediķos (publicējam fragmentus; sprediķi pilnībā lasāmi vietnē “katolis.lv” un žurnālā “Svētdienas Rīts”). Tāpat par “mūru nojaukšanu” aicināju izteikt viedokli publicistu Igoru Vatoļinu un rakstnieci Annu Žīguri.
Jaunu valodas terminu – latvijietis?
Zbigņevs Stankevičs, Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts, Lieldienu sprediķī teica:
“Kādus mūrus – bez grēka jeb baiļu mūriem, kas ir mūsos pašos, – Dievs vēlas nojaukt arī ārpusē? Šeit gribētos saistībāa ar kaut vai tiem pašiem bēgļu plūdiem – es teiktu, ka mums ir mājas darbi kaut kādā ziņā nepildīti, jo, pirms mēs uzņemam ciemiņus, ir jāsakārto sava māja, jāsagatavojas ciemiņu uzņemšanai. [..] Man gribētos pasignalizēt par trīs punktiem, kurus būtu svarīgi izdarīt mājās. [..] Tikt galā ar mūsu iekšējām problēmām un integrēties savā starpā, un tad neizmērojami pieaugs mūsu spēja integrēt citu kultūru, citu valodu, citu tautu, cita domāšanas veida cilvēkus.”
Divi no arhibīskapa minētajiem punktiem bija šādi: pirmais – aicinājums uzņemt ģimenēs bērnunamu bērnus, lai bērnunami kļūtu tukši. Otrs – sakārtoti likumi, tajos iestrādājot skaidrus noteikumus, principus, kā svešiniekiem jāizturas mūsu valstī, kādi ir noteikumi pie mums. “Kad tur ir skaidrība, ja kāds nerespektē mūsu kultūru, valodu, likumus, tad skaidri ir ierakstīts – nākamajā dienā, lūk, visa pasaule ir tavā rīcībā, bet mūsu mājās tā neuzvedas un tāpēc tu nevari vairs šeit uzturēties.”
Trešais arhibīskapa minētais bija “sasāpējis jautājums, kuram ir vēsturiskas saknes, sarežģīta ir tā problemātika”. Turpinājums no sprediķa: “Tas ir mūris, kas ir izaudzis neatkarības gados starp krieviski un latviski runājošo Latvijas daļu. Diemžēl ir tas mūris – lai arī Kristus dara visu par vienu – jo visu laiku ir teikts, ka mēs jūs negribam, jūs esat sveši, ejiet projām, jūs esat okupanti, migranti, tādi visādi apzīmējumi. Ja cilvēki ļoti ilgi tādus signālus saņem, tad viņi reāli sāk justies kā tādi. Ir uzcelts mūris. Manā sirdī ir pārliecība, ka tas nav tīkams Dievam. Ja Dievs šajos Lieldienu svētkos nāk, lai atbruņotu ļaunumu, noārdītu mūrus, tad Viņš vēlas, lai mēs darām kaut ko šajā virzienā.
Man šķiet, ka te prasās pēc viena jauna valodas termina. Piemēram, krieviski ir tāds labs, piemērots vārds, man tas patīk: latvijci (латвийцы). Ir latiši (латыши) un latvijci (латвийцы). Latviski vēl nav tāda vārda, jo, piemēram, Rietumos – viņiem ir viennozīmīgi, ja kāds ir no Latvijas ar Latvijas pasi, tad viņš ir Latvian. Viņiem tas nav saprotams, ka tādā gadījumā var nebūt latvietis. Bet Latvijā – tāda mums tā vēsture ir – viņš nav latvietis. Nu tad gandrīz vai latvijietis. Prasās pēc jauna termina, kurš integrē Latvijā dzimušos, augušos, tos, kuri identificējas ar Latviju, kuri mīl Latviju, tās kultūru, respektē latviešu valodu – prasās pēc viena jauna termina. Prasās pēc tā, lai mēs viņiem – nelatviešiem, kas mīl Latviju, pasakām: “Jūs esat mūsējie, jūs neesat sveši! Mēs jūs respektējam, pieņemam, jūs esat savējie.”
Tas ir liels izaicinājums, kurā noteikti Dievam ir plāns. Un dabiski, ka tikai kopā mēs to kaut kā varam atrisināt. Gatavo recepšu te nav. Bet ir redzams, ka mūris pastāv, tas Dievam nav tīkams, tās ir grēku, kaut kādu egoismu sekas, protams, pagātnes pieredzes sekas. [..] Vai te neiznāk, ka mēs par tēvu grēkiem gribam sodīt viņu dēlus un meitas. Dievs vēlas, lai žēlsirdība ienāk un dziedina pagātni. Protams, te ir vajadzīga pretimnākšana no abām pusēm. Bet izaicinājums ir, un noteikti Dieva prāts ir uz to, lai kaut kas te tiek darīts.”
