Kā no tintnīcas uztaisīt konfekti. Ciemos pie dārznieces Avitas viņas paradīzes stūrītī 0
Esam tik vien kā piecpadsmit minūšu braucienā no Rīgas centra, bet sajūta gandrīz kā laukos. Gaiss smaržo pēc svaigi nopļautas zāles, āboliem un atvasaras. Gaisma pār hortenziju mežģīnēm klājas svītrās un vālos – izšķērdīgi un skaisti. Ar namamātes Avitas Jasliņas laipnu atļauju ielūkojamies gan mājā, gan dārzā, kas ir iekštelpu turpinājums.
Avita ir rīdziniece pirmajā paaudzē: “Mani vecāki nāk no dziļiem Latgales laukiem. Kad pēc pamatskolas gribēju mācījies Bulduru dārzkopības vidusskolā, vecāki iebilda, vēlējās, lai man būtu kāda pilsētnieces profesija. Tā četrus gadus esmu pabružājusies žurnālistikā, strādājusi gan “Dienā”, gan “Vakara Ziņās”, tad diezgan ilgi darbojos jumtu segumu un fasāžu apdares jomā, bet, aizejot ar otru meitu dekrētā, sapratu, ka man vajag tādu profesiju, kas dod iespēju būt neatkarīgai. Tā es iestājos Bulduros un neklātienē pabeidzu parka dārzniekus.”
Tagad jaunākajai meitai ir jau divpadsmit gadu, astoņus gadus Avita ir diplomēta dārzniece, un šī ir sestā sezona, kopš viņa nodibinājusi savu uzņēmumu “Avitas dārzi”: “Sezonas laikā man ir darbinieki, jo man ir ilgtermiņa sadarbība ar klientiem, kam mēs kopjam un attīstām dārzus. Man patīk, ka varu dzīvot klienta dārzā kā savā. Ir dārzi, ko ierīkoju no nulles, ir tādi, ko attīstu. Viens no skaistākajiem aizņem veselu hektāru, ar manu atnākšanu tas ir izaudzis par divām trešdaļām. Jau otru gadu šajā dārzā esmu arī biškope. Lauksaimniecības universitātē tādēļ pabeidzu īpašu kursu, kas tiek piedāvāts mūžizglītības programmā.”
Jautāta par pašas dārzu, Avita smaida: “Projekts tapa kā diplomdarbs, viss bija veidots ar liektām līnijām. Taču, kad nonācām līdz darīšanai, vīrs teica, ka labāk izvēlēties taisnas līnijas. Teritorija mums ir neliela, ģeometrisks dārzs ir ērtāk izpļaujams un kopjams. Vīrs visur gribēja tūjas, bet te nu es nepiekāpos. Šur tur mums ir skujeņi, kas arī ziemā veido dārza skeletu. Dārza dziļumā ir ošlapu kļava, kas iestādīta pretī kaimiņu virtuves logam un vasarā ir lielisks aizsegs. Manas mīļās dažādu šķirņu hortenzijas ir sagrupētas puduros. Vēl mums ir spārnotais segliņš, papardes, hostas, peonijas, pavasaros koši zied lielziedu krokusi. Gluži kā mājā, arī dārzā ir vecā un jaunā sajaukums – maijpuķītes ir simtgadīgas, tāpat arī ceriņi. Arī koki ir saglabāti, divas ābeles ir tikpat vecas kā īpašums.”
Bet nu mēs dodamies aplūkot māju, ko pagājušā gadsimta 50. gados ir būvējusi Avitas vīra vecāmāte, būvējusi ilgi un no tādiem materiāliem, kādi tolaik bija pieejami.
“Kad iepazinos ar savu nākamo vīru, te dzīvoja viņa vecāki un vecāmāte, bet mēs dzīvojām manu vecāku dzīvoklī, jo viņi pārcēlās atpakaļ uz laukiem. Kad nomira vīratēvs, vecāmāte nolēma uzdāvināt šo māju manam vīram. Pamazām sākām domāt, kā šo tipisko tintnīcu – kvadrātu ar četrslīpju jumtu – pārvērst par mūsu dzīves telpu,” smaidot stāsta Avita. No vecās celtnes palikuši vien pamati un ārsienas. Nomainīta pat jumta konstrukcija un segums. Darbi paveikti īsā laikā – sākuši maijā un jau oktobra beigās ievākušies.
Kad vēlos zināt, kādas ir Avitas sajūta, viņa atplaukst smaidā: “Mums te viss ir neliels, lakonisks un praktisks. Galvenais – vīram ar šo vietu saistās atmiņas, bet man te ir dārzs. Turklāt to visu esam izveidojuši paši. Kā draugi smej – no tintnīcas uztaisījuši konfekti.”
Ieteikums: Man visur ir gudrie podi slinkam dārzniekam. Tajā zem auga ir ierīkota tvertne ar iemontētu ūdens līmeņa mērītāju. Ielej ūdeni – un nedēļu vari nedomāt par laistīšanu. Vasaras puķēm tas ir ļoti svarīgi.
