Kā no govs izslaukt 10 tūkstošus? Lēdurgas saimniecības “Mazlauri” pieredze 2
Lēdurgas pagasta saimniecības “Mazlauri” slaucamo govju ganāmpulks var lepoties ar izciliem produktivitātes rādītājiem. Kā jāstrādā, lai samērā neliels bizness būtu rentabls? Saimnieks MĀRIS REHTŠPREHERS neslēpj – ekonomiski saimniekot viņš iemācījies krīzes laikā.
Aizvadītajā pārraudzības gadā Mārim Rehtšpreheram (attēlā) izdevies iegūt augstāko izslaukumu saimniecības vēsturē – vidēji 10 349 kg no govs. Savukārt somatisko šūnu skaits koppienā – tikai 63 000 – ir zemākais starp Latvijas ražīgākajiem ganāmpulkiem. Tas liecina, ka govīm ir nevainojama tesmeņa veselība. Saimniecības ganāmpulkā patlaban ir 46 piena devējas, lielākoties Holšteinas melnraibās šķirnes govis.
Izvēlējies govis nesiet
Ar lauksaimniecību Māris nodarbojas kopš 23 gadu vecuma. Tāpat kā daudzi saimnieki, arī viņš deviņdesmito gadu sākumā darījis visu – audzējis gan kartupeļus, gan cūkas, slaucis pienu. Nu jau pagājis daudz gadu, un saimnieks vairs neatceras, kāpēc citas nodarbes laika gaitā atmetis un palicis tikai pie piena ražošanas. “Laikam bija priekšnojauta, ka tā būs labāk,” viņš tikai nosaka.
Augstražīgu ganāmpulku nevar iegūt vienā dienā (protams, ja vien nepērk dārgās teles no ārvalstīm, un arī tā vēl nav garantija), tas prasījis laiku un darbu. Sākumā ganāmpulkā bijušas no kolhoza mantojumā saņemtās Latvijas brūnās. Augot zināšanām un pieredzei, to apsēklošanai Māris sācis izmantot augstvērtīgu Holšteinas melnraibo buļļu biomateriālu no ASV, un tagad ganāmpulks ir holšteinizējies – patlaban dzimušās teles jau ir tīršķirnes Holšteinas melnraibās. “Brūno kūtī vairs nav, ir vēl pa kādai sarkanraibajai.”
Ēkā, kur ierīkota govju novietne un slaukšanas zāle, vienā galā savulaik dzīvojis vecaistēvs, otrā galā bijusi klēts, par ko joprojām liecina kādreizējais manteļskurstenis. Novietni Māris rekonstruējis un būvējis saviem spēkiem, bet, ganāmpulkam kļūstot lielākam, tā pakāpeniski paplašinājusies. “Mazlauros” govis tur nepiesietas – cietstāvošās un grūsnās dzīvo uz dziļajiem pakaišiem, ražojošajām govīm atpūtas boksus pakaisa ar smalcinātiem salmiem. Savulaik piena devējas gulējušas smilšu gultās, govīm tās patikušas, taču mēslos bijis pārāk daudz smilšu, tāpēc no šā pakaišu materiāla nācies atteikties. Tad vienā guļvietu rindā ieklājuši matračus, bet govis tos ignorējušas – divu mēnešu laikā neviena nav vēlējusies atpūsties uz modernā seguma. “Tiklīdz es gultās ar smalcinātāju iepūtu salmus, tā visas vietas aizņemtas, govis guļ un ir laimīgas.”
Atpūtas boksi ir līdzīgi govju stāvvietām piesietajā turēšanā, taču katra guļvieta ir norobežota ar sānu barjerām un priekšpusē nav barības siles. Tā kā mēslus tīra ar traktoru, atpūtas boksi ir 30 cm augstumā. Jo guļvieta atrodas augstāk, jo tā ir sausāka.
Lai vasarā novietnē būtu vēsāks, Māris plāno taisīt vaļā jumta kori.
“Vislabākais jumta segums ir šīferis (bez azbesta), tas ir ideāls materiāls, uz kura neveidojas kondensāts,” viņš piebilst.
Ēdienkartē galega un kviešu milti
“Mazlauru” piena devējas gan ziemā, gan vasarā uzturas novietnē, kur saņem sabalansētu barību. “Tie, kuri laiž ganībās, no savām govīm 10 tūkstošus neizslauks. Un, ja, sākoties ganību sezonai, izslaukums palielinās, nevis samazinās, tas nozīmē, ka saimnieks ziemā govis nav pareizi barojis. Melnraibās govis selekcionētas turēšanai novietnēs un piena ražošanai,” viņš uzsver.
Kas ietilpst augstražīgo govju ēdienkartē? “Dodu govīm to pašu, ko citi zemnieki, varbūt pat mazāk. Tās ēd skābbarību un spēkbarību, arī kviešu miltus. Vairāk neko govis nesaņem,” uzskaita saimnieks. Skābbarības sagatavošanai izmanto Austrumu galegas un timotiņa zaļmasu. Kad vēl neaudzēja galegu, proteīna nodrošināšanai ēdienkartē bijuši arī rapšu rauši. Viena pati galega īsti labi negribot skābt, tāpēc jāsēj maisījumā ar stiebrzālēm. “Biju dzirdējis, ka govīm galega ne visai labi garšo un tās ir pakāpeniski jāpieradina, taču manējās šo barību ēd labprāt. Un apēd gardu muti, jo skābbarība tiek apkaisīta ar kviešu miltiem.”
Atšķirībā no citiem zemniekiem, kuru govīm ir augsti izslaukumi, saimniecībā nav barības maisītāja, jo nelielam ganāmpulkam tādu gādāt neatmaksājas. Saimnieks govis no rīta pabaro pusstundas laikā, bet ar barības maisītāju to tik ātri nevarētu izdarīt. Protams, izslaukumi būtu vēl augstāki, taču tad būtu nepieciešams papildu traktors un nav īstas pārliecības, vai šis kāpums nosegtu tehnikas amortizācijas izmaksas.
Tik mazā ganāmpulkā nav iespējama arī govju grupēšana pēc ražīguma vai laktācijas dienām. Lai piena devējas saņemtu spēkbarību atbilstīgi izslaukumam, tiek izmantotas divas “DeLaval” spēkbarības izēdināšanas stacijas, kas dienas normu sadala vairākās devās. Stacija govi identificē pēc kakla siksnā iekārtā respondera (tā sauktā čipa). Augstražīgās govis dienā saņem pat līdz 13 kg spēkbarības.
Pēc saimnieka domām, laizāmo minerālbarību (mikroelementu bļodas) neatmaksājas pirkt, jo govis saņem sabalansētu barību (par to liecina barības analīzes), un turpat spaiņos ir pieejams kaļķis un sāls.
Ēdina sešas reizes diennaktī: trīs reizes papildina ēdmaņu uz barības galda, vēl trīs reizes piestumj un apkaisa ar miltiem. Šajā darbā Mārim palīdz strādnieks. Barības galdu tīra no rīta, un slaucamo govju neapēstais tiek cietstāvošajām. Ja arī tām par daudz, barību aizved teļiem, un, ja tiem kas paliek pāri, tiek arī zemei.
Augstražīga slaucamā govs sākas ar tikko dzimušu teliņu. – Labas teles lēti nevar nopirkt. Tādas, kas atbilstu manām prasībām, maksā vismaz pusotra tūkstoša, tāpēc es ganāmpulka atražošanai telītes audzēju pats, – stāsta saimnieks. Saimniecībā ir spēkā noteikums, ka teļš jāpabaro ar jaunpienu stundas laikā pēc piedzimšanas (ja kādai govij tā trūkst, ledusskapī ir sasaldēts augstvērtīgs jaunpiens). Uzskata, ka teļam vajadzētu apēst līdz četriem litriem jaunpiena, un parasti tik daudz tas apēdot. – Teļu barošanai esam nopirkuši arī zondi, bet neviens to vēl nav izmēģinājis darbībā, – piebilst saimnieks.
Govs pienu teļš saņem, kamēr to nevar slaukt kopējā piena vadā, tas ir, sešas septiņas slaukšanas reizes. Pēc tam dod piena aizvietotāju un starterbarību (musli). – Aptuveni pēc mēneša starterbarībai piejaucam spēkbarību (tā ir lētāka). Līdz piecu mēnešu vecumam dodam tik daudz spēkbarības, cik grib un var apēst. Ja kāda telīte šajā laikā grib pagaršot sienu, to var izdarīt no pakaišiem. – Pēc tam spēkbarībai pakāpeniski pievieno placinātus graudus – auzas, ko saimniecībā audzē apmēram 20–30 ha platībā. Placinātus graudus un skābbarību telītes saņem līdz gada vecumam.
To, kuras govis meklējas, vizuāli konstatē gan slaukšanas, gan barošanas laikā. Dažas vajagot arī pastimulēt, atzīst saimnieks. Buļļa izvēle uzticēta Vidzemes veterinārajam servisam, kur notiek tā sauktā pāru atlase, piemeklējot katrai govij piemērotāko vaislinieku. – Pirmais un nozīmīgākais rādītājs buļļa izvēlē ir izslaukums no govs. Te jau nav skaistumkonkurss! Kas man no tā, ja govs ir stalta, smuka, bet dod tikai 35 litrus. Man labāk patīk vecā, kārnā, kas dod 50 litru.
Ganāmpulkā ir arī sestās laktācijas govis, taču lielākā daļa ir trešās un ceturtās laktācijas.
Slauc trīsreiz dienā
Sākoties krīzei, lai iegūtu vairāk piena un līdz ar to līdzekļu, govis sākuši slaukt trīsreiz dienā un dara to joprojām. “Pēc maniem aprēķiniem, pārejot uz trīsreizēju slaukšanu, izslaukums palielinājās vismaz par 20%. Ja govis dod daudz piena, trīsreizēja slaukšana to veselībai nāk tikai par labu,” skaidro lēdurdzietis. Pienu viņš pārdod piensaimnieku kooperatīvam “Māršava”.
Govis “Mazlauros” slauc “DeLaval” ražojuma skujiņā (2 x 5), viena slaukšanas reize ilgst apmēram divas stundas (slaucējām govis ir jāpiedzen pašām). Pirmoreiz slauc četros no rīta, otrreiz – pusdienlaikā, pulksten 12, bet vakara reize sākas pulksten astoņos.
Protams, saimnieks ir apsvēris slaukšanas robota iegādi, taču pagaidām šis pirkums nav aktuāls. Ne tikai tāpēc, ka tā ir dārga tehnoloģija. Māris ir apmierināts ar slaucēju darbu. “Man ir ļoti labas slaucējas. Cita lieta, ja nebūtu, kas to dara. Pašam govis slaukt ļoti nepatīk…” saka “Mazlauru” saimnieks.
