Kā neuzkāpt uz grābekļa. Kļūdu novēršana jēru barošanā pirmajā dzīves gadā 0
Autore: Ilze Mitāne
Jēru barošana faktiski sākas ar grūsnas aitas barošanu, jo tas, ar kādu sākuma potenciālu jērs piedzimst, ļoti iespaidos viņa tālāko augšanu un attīstību. Šo pamatlikumu noteikti praksē ir ievērojis ikviens aitkopis – jo spēcīgāks un lielāks jēriņš ir piedzimstot, jo vieglāka būs tā turpmākā dzīve.
Būs pieniņš, augs jēriņš
Veselīgs, aktīvs, vidēji 3–6 kg smags jērs un gādīga, pienīga aitu mamma ir kā debesu dāvana aitkopim, jo tas nozīmē, ka jēriņam ir iedots vislabākais izejas punkts tā turpmākai augšanai un attīstībai.
Īpaši jāraugās, lai jērs pēc dzimšanas pietiekamā daudzumā saņem pirmpienu – pašas pirmās barības trūkumu neatsvērs nekādi vitamīnu un papildbarības maisījumi, nedz arī jēra labais svars piedzimstot. Pirmās trīs dzīves nedēļas jērs ir pilnībā atkarīgs no uzņemtā piena daudzuma. Šis ir vitāli svarīgs dzīves posms, jo jērs aug nevis pa dienām, bet stundām. Kārtīgi pienu noēdies jēriņš ir ar taisnu muguriņu, apaļīgām ciskām, tam nav redzami izspiedušies krustu kauli. Augums ir samērīgs, vēdera apkārtmērs ir vienā līmenī ar gurniem vai mazliet apaļāks, bet nav iekrities uz iekšu. Tomēr vēdera apaļums kādreiz var arī pievilt – par piena trūkumu var liecināt arī tā sauktais salmu vēders, kas ir neproporcionāli liels attiecībā pret jēra pārējo ķermeņa kondīciju.
Aitas laktācija savu maksimumu sasniedz starp 3. un 4. nedēļu pēc atnešanās. Tas nozīmē, ka pirmo mēnesi pēc atnešanās relatīvi lielāka uzmanība ir jāpievērš aitu māšu barošanai – būs pieniņš, augs jēriņš. Jau 4–6 nedēļu vecumā jēra ēdienkartē mātes piens sāk samazināties, un tā vietā pakāpeniski nāk cita veida barība: siens, skābsiens, ganību zāle un spēkbarība, tāpēc šis ir brīdis, kad par jēra ēdienkarti jāsāk rūpēties arī aitkopim.
Kāpēc piebarot?
Visintensīvāk jēri svarā pieņemas tieši pirmos 2–4 mēnešus, turklāt tas notiek galvenokārt uz muskuļu masas rēķina, tāpēc agrīna piebarošana ir ekonomiski tālredzīga un īpaši svarīga, ja jērus paredzēts realizēt gaļas tirgū. Arī tad, ja jērs tiek audzēts sava vai cita ganāmpulka ataudzēšanai, paralēli ar saņemto mātes pienu vajadzētu tam dot labu, proteīnbagātu cieto barību – smalku, tauriņziežiem bagātu sienu un spēkbarību, kurā kopproteīns ir vidēji 18–20%, bet nav mazāk par 16%. Piebarojot jēru tā pirmajos dzīves mēnešos, aitkopis darbojas vienā taktī ar māti Dabu – šajā laikā jērs dabiski aug visstraujāk, un, dodot tam nogaršot kvalitatīvu cieto barību, jēra kuņģis laikus tiek sagatavots pieaugušo barībai.
Brīdī, kad aitu mātes piena daudzums samazinās vai jērs tiek atšķirts no mātes, bet jēra vajadzība pēc enerģijas tikai kāpj, kuņģis ir nobriedis uzņemt nopietnākus cietās barības daudzumus un nenotiek apstāšanās augšanas procesā. Papildu spēkbarība palīdz jēram pilnvērtīgāk pieaugt arī gadījumos, ja aitai piena pietrūkst.
Pašiem savs uzkodu galds
Tiklīdzjēri pēc dzemdībām izlaisti no atsevišķā aizgalda un sāk mācīties dzīvi barā, tiem būtu jānodrošina piebarojamā sile spēkbarībai. Piebarojamo vietu viegli noorganizēt, norobežojot sili ar sētiņām, kurām cauri tiek tikai jēri, bet aitu mātes ne. Šajā silē dzīves pirmajos mēnešos spēkbarībai būtu jāatrodas pastāvīgi, lai ikviens jērs varētu neierobežoti nākt un uzcienāties pēc sirds patikas. Tā kā sākumā bieži vien pat daži soļi prom no mātes jēriņam nozīmē neiedomājamu drosmes un patstāvības treniņu, piebarojamā aizgalda atrašanās vietai būtu jābūt pēc iespējas patīkamākai – sausai, gaišai, ar pietiekami daudz piekļūšanas vietām, ja iespējams, no vairākām pusēm, lai jērs nejustos iesprostots. Šajā vietā vajadzētu būt pieejamam arī ūdenim.
Kādu barību izvēlēties?
Visvienkāršākais, protams, ir iegādāties kādu no jau gatavajiem spēkbarības maisījumiem, kas paredzēti speciāli jēru piebarošanai. Šādus maisījumus diezgan lielās variācijās piedāvā dažādas firmas, kas izplata dzīvnieku barību. Vēlams rūpīgi izpētīt spēkbarības sastāvu, īpaši, ja tajā pievienotas arī minerālvielas. Aitām un arī jēriem nepieciešamās minerālvielas ir sāls, Ca, P, Mg, K, S, Se, I, Cu, Fe, Mo, Cr, F, Zn un Mg. Raugieties, lai minerālvielu maisījumā noteikti būtu kalcijs un fosfors, šie elementi ir īpaši nepieciešami jēra augšanai un attīstībai. Savukārt ļoti uzmanīgiem ir jābūt ar vara daudzumu spēkbarībā vai mikroelementu maisījumā. Tā kā daudzās aitkopības lielvalstīs augsnē (un līdz ar to lopbarībā izmantojamos augos) ir pārāk maz vara, tas visbiežāk spēkbarībā tiek pievienots vairāk, nekā nepieciešams aitām mūsu zemē. Latvijas augsnēs šis elements pārsvarā ir pietiekamā daudzumā, līdz ar to pārdozēšanas gadījumā tas aitām ir toksisks. Vispareizāk būtu veikt savu lauku augsnes analīzes, lai precīzi zinātu, kādi elementi atrodas augsnē, un attiecīgi varētu pielāgot mikroelementu izbarošanu aitām.
Cik daudz izbarot?
Jēra vajadzība pēc barības, tostarp arī spēkbarības, aug proporcionāli pa mēnešiem. Viens no svarīgākajiem uzturvērtības rādītājiem ir proteīna daudzums barības sausnā. Tomēr jāsaprot, kad proteīna analīzes norāda uz attiecīgā barības līdzekļa kvantitāti un kad – uz kvalitāti. Jēru piebarojamajā spēkbarībā proteīna daudzumam vajadzētu būt iespējami lielam (vismaz 18–20%). Vēl svarīgs rādītājs barībai ir enerģijas daudzums (MJ, maiņas enerģija). Tas nozīmē, ka, izvēloties un kombinējot spēkbarību saviem spēkiem, jāņem vērā, cik procentu attiecīgajā kultūrā ir enerģijas, cik proteīna, un tad rindas kārtībā mazāk svarīgās, bet nepieciešamās sastāvdaļas: cukurs, kokšķiedra, koptauki, koppelni, ciete un dažādas minerālvielas. Bieži vien dārgāka un grūtāk realizējama ir piebarošana bioloģiskajās saimniecībās, kur nepieciešams atrast bioloģiski audzētu spēkbarību vai arī iegādāties maisījumu, kas ir paredzēts bioloģiskām saimniecībām. Tas ir tāpēc, ka soja, ar kuru ir visvieglāk sasniegt vajadzīgo proteīna līmeni spēkbarībā, faktiski nekur netiek audzēta bioloģiski. Tāpat arī grūti atrast bioloģiskus rapšu raušus, kam arī ir augsti proteīna rādītāji. Šeit talkā nāk pupas un zirņi, kas proteīna līmeņa ziņā tuvojas sojai vai rapšiem, Latvijā tiek audzēti relatīvi daudz un nereti arī bioloģiski.
Atšķiršana un nobarošana
Jēru atsķiršana no mātēm variē no saimniecības uz saimniecību. Vidēji jērus atšķir trīs trīsarpus mēnešu vecumā vai arī brīdī, kad jērs sasniedzis 20–30 kg svaru. Jērus ar mazāku svaru no mātēm nebūtu vēlams atšķirt, jo stresa iespaidā augšanas intensitāte pasliktinās un jērs neizaug pilnvērtīgi. Saimniecībās, kur jērus pēc atšķiršanas līdz kaušanai intensīvi nobaro (jēri līdz realizācijai tiek turēti kūtī, kur tiem tiek nodrošināts augstas kvalitātes siens un spēkbarība), jēri var tikt atšķirti jau divu mēnešu vecumā. Ja jēru puikas netiek kastrēti, no četru piecu mēnešu vecuma tie teorētiski ir spējīgi aplekt aitu mātes. Arī šķirnei šajā gadījumā ir liela nozīme, piemēram, Romanovas un Somijas landrases šķirnes jēriem dzimumbriedums iestājas vēl agrāk.
Saimniecībās, kur jēru audzēšana notiek ekstensīvi (jēri dodas ganībās kopā ar mātēm un parasti tiek nošķirti vēlāk nekā intensīvās audzēšanas apstākļos), atšķiršanas brīdis var būt atkarīgs arī no ganību zāles daudzuma. Ja ganībās zāle ir zemas kvalitātes vai tās ir maz, jēri, kas vecāki par četrām nedēļām, sāk nopietni konkurēt ar aitu mātēm par apēdamās zāles daudzumu. Ja piedevām aitu māšu kondīcija nav apmierinoša (zem 3 punktiem), jērus vajadzētu atšķirt iespējami agri (tomēr ne agrāk kā 2–2,5 mēnešu vecumā), pārvietojot uz labākas kvalitātes zālājiem ar iespējami zemāko parazitāro piesārņojumu.
Vai spēkbarību iespējams
apēst par daudz?
Tas atkarīgs no tā, ar kādu intensitāti dzīvnieki piebaroti iepriekš. Ja jērs ir brīvi ticis klāt spēkbarībai kopš pirmajām dzīves dienām, pakāpeniski palielinot apēdamo daudzumu pēc savas individuālās vajadzības, problēmām rasties nevajadzētu. Cita lieta ir, ja saimnieks, labu gribot, pēkšņi aplaimojis jērus ar ļoti lielu spēkbarības daudzumu, bet to gremošanas sistēma nav šādam daudzumam sagatavota. Šādos gadījumos var iestāties acidoze ar gremošanas apstāšanos (jēra izdzīvošanas prognozes bēdīgas) vai acidoze ar caureju, kas uz laiku apturēs jēra pieņemšanos svarā.
Lietojot nepareizi sabalansētu spēkbarību, jēriem var sākt izgulsnēties sāļi, kas nosprosto urīnizvadkanālu, tādējādi var rasties urīnakmeņi. Tāpēc ļoti svarīgi ir jērus vērot – kā viņi uzvedas, kā urinē, un, ja ir kādas izmaiņas, jāsauc veterinārārsts.
Tāpat arī ar liela proteīna daudzuma barību nevajadzētu barot jērus, kas vecāki par sešiem mēnešiem. Jo jērs vecāks, jo vairāk tas uzkrāj tauku rezerves. Liekie tauki izgulsnējas ap asti un iekšējiem orgāniem un nav nepieciešami ne gaļā realizējamiem dzīvniekiem, ne ataudzējamām aitām. Šāda barošana kļūst ekonomiski neizdevīga, turklāt ir kaitīga arī apkārtējai videi, jo liekie slāpekļa savienojumi ar stipri intensīvu smaku tiek izvadīti apkārtējā vidē. Proteīna daudzumu vecākiem jēriem spēkbarībā vajadzētu pakāpeniski samazināt līdz 10–12%. Nolemjot pārtraukt dot dzīvniekiem spēkbarību, tas jādara pakāpeniski, dodot laiku aitai pierast pie jaunajiem ēšanas apstākļiem.
Tā kā Latvijā aitkopji reti kurš pats saviem spēkiem spēj sastādīt ideālās barības devas aitām un jēriem, ieteicams vismaz rūpīgi sekot un rēķināt līdzi, cik izmaksā jēru piebarošana. Tas panākams ar jēru svēršanu un vispārēju, regulāru dzīvnieku novērošanu, sākot no tā, vai jēriem spēkbarība vispār garšo, cik daudz dienā tiek apēsts, kāda ir dzīvnieku kondīcija, mēslu konsistence, vai nav veselības problēmu utt
Gudri dara tas aitkopis, kurš šos datus arī pieraksta, vērtē un mācās no paša kļūdām, jo darbu dunā bieži vien sanāk attapties tikai pēc gada, kad uzkāpts atkal uz tā paša pērnā grābekļa.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
