Kā nepazust kosmopolītisma miglājā 0
Autors: Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Režisora Andresa Normeta izvēlētais modernās pasakas formāts iestudējumā “Cosmopolitan” labi salāgojas ar komēdijas žanriskajām prasībām un vienlaikus nezaudē arī ētiski morālo starojumu.
Pirmā pirmizrāde atjaunotajā Valmieras teātra ēkā ierodas no Vīlandes ar lingvistiski pievilcīgiem pārsteigumiem un atgādinājumu, ka globalizācijas problēmas teātrim nav jārisina vienīgi ar “pārgrieztām acīm”, bet ka uz tām tikpat labi var palūkoties arī caur humora prizmu. Turklāt šāda pieeja reizēm var izrādīties auglīgāka, jo uzirdina sabiedrības eksistenciālās nomāktības piesūcināto emociju augsni un padara krāsaināku tajā pašu kultivēto dzīves izjūtu. Pavērojiet no malas kādreiz publiku vai paši sevi pēc labas komēdijas. Vai nav tā, ka gribas vēl kādu brītiņu pabūt kopā ar draugiem, nesteigties, pačalot par redzēto, lai pēc iespējas ilgāk saglabātu to pacilāto noskaņojumu, ko radīja izrāde?
Varbūt izklausās mazliet jocīgi, sakot, ka izrāde Valmierā ierodas, taču šoreiz tam ir savi iemesli. Pirmais un galvenais ir tas, ka iestudējums ir divu teātru – Valmieras un Ugalas teātra – kopdarbs, kurā piedalās aktieri no abiem teātriem, un tas nozīmē, ka izrāde visu laiku ceļos starp divām skatuvēm. Lai to redzētu, publikai nāksies nedaudz iespringt.
Sadarbības projekta idejas aizmetņi parādījās jau pirms kovida, bet tā īsti izkristalizējās tikai šajā pavasarī, kad tā vadību savās rokās saņēma igauņu režisors Andress Normets un pasākums tika iekļauts Eiropas kultūras galvaspilsētas “Tartu 2024” programmā. Sākotnējā iecere no izrādes par igauņu puiša un latviešu meitenes precībām papildinājās ar MI potenciālajām iespējām un jaunākās paaudzēs visai izplatīto kosmopolītisko pasaules izjūtu. Ots Kilusks uzrakstīja lugu “Cosmopolitan”, kurā ar maigu ironiju pievērsās šīm tēmām, caurvijot tās ar paradoksiem, kas nekādi nebeidz par sevi atgādināt latviešu un igauņu savstarpējās attiecībās. Atceros, okupācijas laikā, ja nejauši iznāca sastapties kaut kur “padomju dzimtenes” plašajās ārēs, vienmēr jutāmies kā radniecīgas civilizācijas pārstāvji, bet tagad nevaram vien beigt sevi viens otram pretstatīt.
Izrādes mēģinājumi izvērtās par visai sarežģītu procesu. Vienu nedēļu tie noritēja Vīlandē un nākamo Valmierā, taču, pateicoties Latvijā dzimušajam igaunim Janusam Johansonam, kurš perfekti pārvalda abas valodas, tie ātri vien pārtapa aizrautīgā radošā piedzīvojumā, kas atklāja, ka, neraugoties uz atšķirīgajām valodām, esam daudz līdzīgāki, nekā iedomājamies. Režisors izlēma lugas materiālu vēlreiz pārstrādāt, un izrādes galīgais teksta variants, kurā savu ieguldījumu devuši visi iestudējuma dalībnieki, ir radies tieši mēģinājumu laikā.
Un tātad – tipiskam Ņujorkas stikla būrītī dzīvojošam un ar sevi apmierinātam pasaules pilsonim Endrū nomirst māte un atstāj mantojumā trīs noslēpumainas lietas – vecu māju fotogrāfiju, dienasgrāmatu ar lībiešu pasakas tulkojumu un saktu. Jauneklim, kas nezina, kurā stacijas bagāžas glabātavā atstāt urnu ar mātes pelniem, nav ne jausmas, ko ar to visu iesākt. Protams, jāpalūkojas internetā, un izrādās, ka māja uz Latvijas un Igaunijas robežas joprojām stāv un tajā iekārtots viesu nams. Varbūt kaut kādu skaidrību par mātes mantojumu izdosies rast tur.
Būdams biznesa cilvēks, Endrū ātri sabīda projektu kādam stārtapa pasākumam un uzaicina tajā piedalīties pāris daudzsološu moderno tehnoloģiju speciālistu, kas darbojas ar MI programmām, un pāris iespējamu investoru. Viesu namā saimniekojošie – tēvs Jānis (Janusa Johansona latviski-igauniskā aktierspēlē labi temperēts tēls) un dēls Reinis (Eduards Johansons, kas ar savu lomas zīmējumu cenšas neatpalikt no tēva un reizēm pārsteidz ar atjautīgām darbības izpausmēm) – laipni un izpalīdzīgi sagaida pieteiktos viesus.
Pirmais viesu namā parādās Endrū, kuru ar savu nevainojamo angļu valodu pārliecinoši atveido Kanādā dzimušais igauņu aktieris Aldens Kirss, lai visu sagatavotu priekšāstāvošajam pasākumam. Tad ierodas Indreks, bezgala kautrīgs un sevī ierāvies igauņu puisis, kas lielāko dzīves daļu pavada, salīcis sēžot pie datora. Ārnes Soro spēle Indreka lomā ir patiesas atzinības vērta, jo visas sižeta situācijas un jūtu dzimšanas iekšējās norises aktieris uz skatuves izdzīvo tik organiski, ka, liekas, personāža uzvedības komiskā puse ir viņa paša dabas neatņemama iezīme. Aiz viņa, piesardzīgi lūkodamās apkārt, telpā ienāk Spodra, diezgan pašapzinīga latviešu meitene, kas vēlas iepeldēt plašākos tehnoloģiju biznesa ūdeņos.
Ieva Puķe ar trāpīgi piemeklētām personāža izturēšanās niansēm veido dzīvu un pievilcīgu tēlu, kas labi iekļaujas režisora nolūkos atjautīgi pārsijāt to stereotipu klāstu, kas nemanāmi valda latviešu un igauņu starpā. Abi aktieri ne tikai veido maģisko savstarpējās ieinteresētības lauku, kas no biznesa interesēm caur MI atklāsmēm līgani ieslīd jūtu sfērā, bet arī aizpilda to ar komiski ietonētām un precīzi mērķētām empātijas spēka līnijām, kas ne vienam vien zālē sēdošajam liks sajust siltuma izdalīšanos savos sirds kambarīšos.
Abi potenciālie sponsori – igauņu naudīgā atraitne Linda (Terje Pennie) un nesen sievu zaudējušais Raimonds (Krišjānis Salmiņš) – izrādē veido tādu kā paralēlo pāri, kas atbalso un pastiprina jūtu dzimšanas nozīmīgumu šodienas pasaulē. Režisors gan šo sižetisko līniju iezīmē ar mazliet skeptiskāku humoru un krietni dekoratīvāku aktierspēli, taču aktieri tajā pamanās ietvert tās cilvēciskās vājības, par kurām vienmēr gribas pasmaidīt un bez kurām komēdija vienkārši nevar iztikt.
Vēl viens sižeta pavediens, kas mākslinieciski gan liekas nedaudz apšaubāms, bet notikumu izklāstā nepieciešams, jo palīdz atrisināt saktas noslēpumu, ir fragmentāri cauri skatuvei dreifējošais krievu baletdejotājs Germans (Oļegs Titovs), kas ieradies apciemot dzimtās mājas kopā ar FSB slepeno uzdevumu. Var saprast viņa lomas šodienīgo aktualitāti, bet no izrādes kopējā auduma tas kaut kā lec ārā.
Visi izrādes noslēpumi un samežģījumi sākas un beidzas viesu nama konferenču zālē, kur Spodra un Indreks prezentē savus sasniegumus programmēšanas jomā, izmantojot mākslīgo intelektu. Datoru radītie “sarunu partneri” (Laima – Klinta Reinholde un Augusts – Martins Mills), protams, ir viņu mirušie senči, kas palīdz sasiet vēstures griežos sarautos likteņa pavedienus un aizvest skatītājus kopā ar izrādes varoņiem līdz svētīgajai domai par savu sakņu apzināšanos. Katram ir svarīgi saprast, no kurienes tu nāc un kas tu esi, lai nepazaudētu piederības sajūtu savai tautai un nepazustu kosmopolītiskajā miglājā.
Dramaturga un režisora izvēlētais modernās pasakas formāts iestudējumā labi salāgojas ar komēdijas žanriskajām prasībām un vienlaikus nezaudē arī savu ētiski morālo starojumu. Ieliekot personāžu nolūkos mūsdienīgu pasaules redzējumu un asprātīgi izlīdzsvarojot spēli ar atšķirīgām mentalitātes izpausmēm, Andress Normets ir radījis izrādi, kas ļauj smaidot padomāt par mums pašiem un domājot pasmaidīt par saviem tuvākajiem kaimiņiem.
Uzziņa
Ots Kilusks, “Cosmopolitan”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī
Režisors: Andress Normets, scenogrāfs Valters Kristbergs, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, Mārja Vīdinga (Igaunija), gaismu mākslinieks Lauris Johansons, video Tāvi Varms (Igaunija), komponists Pēteris Konovalovs (Igaunija).
Lomās: Januss Johansons, Eduards Johansons, Ieva Puķe, Klinta Reinholde, Krišjānis Salmiņš, Ārne Soro, Aldens Kirss, Martins Mils, Oļegs Titovs, Terje Pennie.
Nākamās izrādes: 24., 25. oktobrī.
Viedokļi
Nora Urbāne: “Ļoti, ļoti uzrunāja! Izsmējāmies, un tik feina igauņu un latviešu saspēle ar tādu ievirzi nākotnes iespējās.”
Baiba Apine: “Kolosāla izrāde! Iesaku visiem. Ļoti oriģināli, lielisks aktieru darbs. Abi Johansoni un Oļegs Titovs ir super! Kā atceros, tā jāsmejas, kaut gan pašu izrādi es tomēr negribētu saukt par komēdiju.”
