Latvijas pilsētas uzsākušas sacensību par Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu 0
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šovasar tika dots starts sacensībai par Eiropas kultūras galvaspilsētas (EKG) statusu, ko 2027. gadā saņems divas Eiropas Savienības pilsētas – viena Latvijā un otra Portugālē –, turklāt būtiski arī, ka uz šo godu pretendēs pilsētas, kuru apjomi ir nelieli Eiropas mērogā. No Latvijas gatavību piedalīties jau izteikušas Cēsis, Kuldīga, Liepāja, Jēkabpils, vēlmi paudusi arī Daugavpils, Jelgava, un šis saraksts nebūt nav noslēgts.
Apjomīgā pieteikuma sagatavošanai, kurā, lai pretendētu uz šo godu, programmā jāapvieno vietējais kultūras mantojums ar Eiropas kultūras daudzveidību un vēl daudzi citi nosacījumi, palikuši vēl deviņi mēneši – it kā ilgs laiks, tomēr īstenībā pavisam īss, ņemot vērā darba apjomu, kas jāpaveic.
Kāds no EKG titula varētu būt labums Latvijas reģionu pilsētām un katram to iedzīvotājam, un kāpēc ir svarīgi būt reālistiskiem savās ambīcijās? Par to “Kultūrzīmju” rīkotajā “Zoom” diskusijā viedokļus pauda Cēsu novada pašvaldības administrācijas vadītājs ATIS EGLIŅŠ-EGLĪTIS, Kuldīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas projekta vadītāja KRISTĪNE ZVIRBULE, Liepājas reģiona Tūrisma informācijas centra valdes locekle INTA ŠORIŅA, Jēkabpils domes priekšsēdētāja vietniece KRISTĪNE OZOLA, Daugavpils domes priekšsēdētāja vietnieks JĀNIS DUKŠINSKIS, biedrības “CultureLab” valdes priekšsēdētāja ILONA ASARE, Eiropas kultūras galvaspilsētu žūrijas locekle, Latvijas Valsts prezidenta padomniece AIVA ROZENBERGA, nodibinājuma “Rīga-2014” vadītāja DIĀNA ČIVLE.
Salīdzinoši mazie mērogi nebiedē
– Kādi ir galvenie nosacījumi, ar ko pilsētām jārēķinās, iesaistoties sacensībā par 2027. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu, un kāpēc lai tas būtu svarīgi katram to iedzīvotājam?
D. Čivle: – Pilnīgi noteikti Eiropas kultūras galvaspilsēta nav tikai kultūras projekts, vai arī, kā varētu uzskatīt, tikai kultūras programma gada garumā. Latvijas kontekstā skatoties, šis process ir ļoti spēcīgs katalizators reģionālajai attīstībai. Latvijas pilsētām, kas vēlas kandidēt, jāskatās arī uz kādu Portugāles pilsētu kā partneri, un varu teikt no Rīgas pieredzes – Eiropas kultūras galvaspilsētas tituls nenoliedzami ir iespēja spilgtāk iezīmēt savas pilsētas vārdu Eiropas kartē, bet tajā pašā laikā pats galvenais ir cilvēki, kuri dzīvo konkrētajā pilsētā.
– Cēsis 2009. gadā EKG konkursā startēja ar saukli “Wrapped in Culture” – “ietīts, iepakots kultūrā”. Juris Žagars ir teicis, ka tā ir “lieliska ideja, kas atspoguļo sajūtu, kuru vēlamies panākt”. Toreiz palikāt uzreiz aiz Rīgas. Cik tālu šobrīd jau esat tikuši ideju izstrādē?
A. Egliņš-Eglītis: – Esam definējuši trīs galvenos pīlārus, uz kuriem tiks balstīts mūsu EKG pieteikums. Viens no tiem – vide un klimats, jo Cēsis atrodas Gaujas Nacionālā parka vidū. Otra galvenā tēma – izglītība, stāsts par to, kā mēs cilvēku ievietojam centrā, un to, kā kultūra var palīdzēt izglītot cilvēkus, jo dzīvojam tik straujā un mainīgā laikā. Par trešo pīlāru izvēlējamies demokrātiju, jo vēsturiski pie Cēsu robežām ir dzimusi neatkarīga Latvijas valsts. Runājot par attīstības projektiem, centrā esam ielikuši Cēsu digitālā un radošā kvartāla attīstību, kam jau šobrīd ir aizmetņi radošo industriju centrā Skolas ielā 6, pēc kā pieprasījums ir liels, un mums ir jāsper nākamais solis. Mēs arī drīzumā izsludināsim Cēsu kā Eiropas kultūras galvaspilsētas grafiskās identitātes konkursu. Plānots, ka tai centrā būs zvaigzne – ar domu, ka zvaigzne ir cilvēks, kurš atrodas visa centrā, un ka svarīgi ir saprast, kā mēs izgaismojam šos gaišos cilvēkus, kas mums ir visapkārt, un Cēsis kā Eiropas kultūras zvaigzni.
I. Šoriņa: – Liepājas pretendēšana uz šo titulu ir viens no stratēģiski nofiksētajiem pilsētas mērķiem, mēs uz šo jautājumu raugāmies ne tikai no kultūrpolitikas īstenošanas prizmas, bet kopējās pilsētas attīstības stratēģijas skatpunkta. Kā galvenie Liepājas pilsētas mērķi EKG programmas īstenošanai noteikti – veicināt pilsētas ekonomisko izaugsmi, kā arī atpazīstamību vietējās un starptautiskajās mērķauditorijās; rosināt iedzīvotāju izglītošanu un līdzatbildību, komunikāciju starp dažādu nozaru profesionāļiem; nodrošināt augstvērtīgus kultūras, mākslas un starpnozaru pasākumus, attīstīt kultūras un atpūtas infrastruktūru un veicināt objektu, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un attīstīšanu.
– Vai šobrīd izjūtat pilnu politisko atbalstu EKG projektam, jo iepriekš Liepājas domes vadība bija izteikusies diezgan skeptiski par šo iespēju, atsaucoties uz lielajām izmaksām?
– Mums šobrīd ir absolūts un pilnīgs 100% politiskās vadības atbalsts, un augstākā domes vadība izprot un saprot dalības mērķi. (Diskusija notika 14. oktobrī, bet nākamajā dienā Liepājas pilsētas dome nolēma atbalstīt Liepājas dalību un pieteikuma sagatavošanu Eiropas kultūras galvaspilsētas titula iegūšanai 2027. gadā. – A. B.)
– Interesanti sakritis, ka EKG priekšatlases pieteikumu iesniegšana noslēgsies tieši dienu pirms pašvaldību vēlēšanām 2021. gadā…
K. Zvirbule: – Ne tikai Kuldīgā, bet, domāju, arī citās pilsētās mēs paļaujamies uz varas atbalstu, jo citādi nav iespējams strādāt. Domāju, ka reģionos šis prognozēšanas darbs ir nedaudz vienkāršāks nekā nacionālā vai pārnacionālā līmenī.
– Esat teikusi: “Mēs darīsim visu, lai ar šo programmu varētu identificēties ikviens Kuldīgas un novada iedzīvotājs” un ka “tagad atrodamies tādā kā audita posmā”. Cik tālu esat tikuši iedzīvotāju noskaņojuma izpētē?
– Šobrīd izstrādājam metodoloģiju, kā mūsu pilsētas un novada iedzīvotājus visveiksmīgāk iekļaut apspriešanā. Taču, līdzīgi kā minēja kolēģi no Cēsīm un Liepājas, mūsu lielie mērķi iet ārpus šauriem kultūras mērķiem. Esam apņēmušies startēt Eiropas mēroga projektā, un mūs nemaz nebiedē Kuldīgas pilsētas mazais izmērs, jo raugāmies uz to daudz plašākā mērogā. Pilnīgi visās kandidējošajās pilsētās tā centrā ir cilvēks, iedzīvotājs, bet Kuldīgas kontekstā īpaši vēlos pieminēt kultūras profesionāļus, kultūras aģentus, kuri atrodas šā projekta pieteikuma sagatavošanas centrā un ir gatavi milzīgiem izaicinājumiem. Ļoti novērtēju, ka projektam ir atbalsts vietējās varas augstākajā līmenī, jo skaidrs, ka tas nes līdzi arī finansiālas saistības.
– Cīņā par Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu ir gatava iesaistīties arī Jēkabpils, kas mūsu diskusijā pārstāv Sēliju. Kā jūs jūtaties šajā sīvajā konkurencē, un ko vēlaties izcelt kā savu motivāciju?
K. Ozola: – Mēs visi dzīvojam vienā valstī, un šī konkurence tikai dod mums vairāk iespēju attīstīties un par sevi izstāstīt. Kuldīga, Cēsis, Liepāja jau ir sevi pierādījušas kā kultūras pilsētas vismaz Latvijas mērogā, tomēr domāju, ka Jēkabpils var sastādīt tām konkurenci. Jēkabpils no Eiropas skatpunkta atbilst daudziem kritērijiem, kādai jābūt Eiropas kultūras galvaspilsētai, jo mūsu pilsēta ir vēsturiskā Sēlijas novada centrs ar savu 350 gadu vēsturi, likteņ-upi Daugavu, tautu un reliģiju daudzveidību. Šobrīd plānojam iesniegt pieteikumu EKG titulam. Politisks atbalsts mums ir, tagad vēl gaidām, kad līdz ar jaunu vadītāju stiprināsies Jēkabpils Kultūras pārvaldes kapacitāte. Vēl viens mūsu trumpis – mūsu jaunatnes lietu speciāliste, kas arī izteica vēlmi piedalīties šajā projektā, ir dzīvojusi un strādājusi Portugālē un zina šīs valsts valodu un tradīcijas. Un, tā kā Portugāles pilsētas arī iesaistīsies cīņā par 2027. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu, mēs ceram uz veiksmīgu sadarbību.
– Tomēr sacensība par Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu pieprasa skaidri fokusēt savu piedāvājumu…
– Šajā projektā noteikti iesaistīsim vietējās kopienas, nevalstiskās, arī reliģiskās organizācijas. Domāju, ka mēs varētu parādīt Eiropai, cik dažāds ir Sēlijas reģions un kā mēs protam sadzīvot kopā un attīstīties.
– Daugavpils par savu apņēmību piedalīties šajā procesā paziņojusi samērā nesen…
J. Dukšinskis: – Nenoliedzami, dalība Eiropas kultūras galvaspilsētas procesā mums ir izaicinājums, jo Daugavpils ir unikāla pilsēta ar savu nacionālo un reliģisko sastāvu un kultūras bagātībām. Mums ir ļoti nepieciešams veidot vienotības sajūtu gan pilsētā, gan reģionā, gan Eiropā kopumā. Vēlamies arī attīstīt kultūras infrastruktūru – pašlaik tiek projektēta atklātā koncertzāle, kas nepieciešama lielu festivālu organizēšanai. Skaidrs, ka tam būs vajadzīgi resursi, un ceram tos caur šo projektu piesaistīt. Uzsāksim arī Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja modernizāciju, arī pabeigsim Saules skolas rekonstrukcijas projektu. Klāt pie šā visa vēl gaida arī Daugavpils lidosta. Daugavpilī ir valsts teātris, savs simfoniskais orķestris. Ieceres ir, bet tam visam nepieciešama atbilstoša infrastruktūra un attīstība. Meklējam arī sadarbības partnerus reģionā – piemēram, Augšdaugavas novadu, Ilūksti u. c.
Svētku galdam ir jābūt, bet nedrīkst pārēsties
– Nenoliedzami būtisks ir finansējuma jautājums – 2014. gadā Rīgai tas kopumā bija 17 miljoni eiro, no kā valsts finansējums bija 8,64 miljoni – 49%, pašvaldības – 40%. Tomēr reģionu pilsētu iespējas šajā ziņā grūti salīdzināt ar Rīgu…
A. Rozenberga: – Katrai Eiropas kultūras galvaspilsētai nāk līdzi valsts līdzfinansējums un arī viena daļiņa ES līdzfinansējuma – tā ir Melinas Merkuri balva 1,5 miljonu eiro apjomā, ko var saņemt, ja tiek atzīts, ka pilsēta gatavojas EKG gadam patiešām labi, un dažādu Eiropas fondu un konkursu nauda. Līdz šim nav bijusi neviena Eiropas kultūras galvaspilsēta, kurai nebūtu bijis valsts līdzfinansējuma, lai gan ir bijušas valstis, kuras bijušas kūtrākas šajā procesā. Katrā gadījumā tas ir valdības izšķiršanās jautājums, lai gan skaidrs, ka summa ir procentuāli liela.
I. Asare: – Skaidrs, ka šis ir nacionālas nozīmes projekts, kas notiks kādā no reģioniem. Ņemot vērā, ka mūsu reģionu pilsētas savu izmēru un kapacitātes ziņā, lai gan tās ar savā rīcībā esošajiem resursiem izdara ļoti daudz, tomēr nav metropoles un to budžeti ir ierobežoti salīdzinājumā ar programmas uzstādījumiem. Līdz ar to valsts atbalsts un tā apmērs ir ļoti izšķirošs. Manuprāt, arī nacionālajām kultūras institūcijām, kuras visas ir bāzētas Rīgā, 2027. gadā būtu jāiet ārā uz reģioniem un jāplāno savi projekti ar vietējiem un starptautiskiem partneriem, tādējādi padarot iespējamus to starptautiskos projektus, kas tiek prasīti no Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas.
A. Egliņš-Eglītis: – Cēsis lēmumu par startēšanu EKG konkursā pieņēma jau pagājušajā gadā, un bija arī brīži, kad iestrēgām, diskutējot par kādām lietām, un sākām šaubīties, vai varam šo projektu pacelt. Taču tieši tas jau arī ir, ko rakstīsim šajā projektā, – kā mums nav un kā varam EKG projektu izmantot, lai šīs lietas iegūtu. Par naudas jautājumu mums ir bijusi konsultācija ar Kultūras ministriju, un, protams, tas ir svarīgs, tomēr mēs drīzāk uzdodam jautājumu nevis par to, cik daudz mums vajag naudas, bet cik maz mums tās vajag. Ir ļoti svarīgi, lai mēs kā mazas pilsētas šajā naudā nepārcepamies un nepārdedzinām savas ekonomikas. To pierāda arī citi pēdējā laika mazu pilsētu pieteikumi un arī uzvarētājpilsētas. Tie ir ļoti saprātīgi, sasniedzami budžeti, un ir svarīgi, lai ne tikai vietējā uzņēmējdarbība paliktu tādā uzsildītā, bet remdenā režīmā, bet arī lai kultūras telpa pēc 2027. gada paliktu dzīvotspējīga. Esam definējuši, ka svētku galdam ir jābūt, bet nedrīkst pārēsties. Ir ļoti svarīgi atcerēties, ka ir jābūt saprātīgiem, lai gan šis ir nacionālas nozīmes projekts.
J. Dukšinskis: – Ieguldījums var būt dažāds, turklāt jāņem vērā saspringtā budžeta situācija nākamgad. Tādēļ piebremzējam, jo būtu grūti pamatot kādu budžeta pozīciju samazinājumu, tajā skaitā to, kas skar kultūras dzīvi, ar to, ka gribam startēt EKG projektā. Jebkurā gadījumā Daugavpils budžets ir lielāks par 130 miljoniem eiro un kultūrai no tā atvēlam līdz 10%, katru gadu arī rezervējot līdzekļus kultūras aktivitātēm. Tādēļ arī turpmāk orientējamies uz šo summu no mūsu puses, kā arī, ja tiksim izvēlēti EKG statusam, noteikti meklēsim resursus arī ārpusē. Protams, ceram arī uz valsts atbalstu – ja ne 50, tad vismaz 30% apmērā.
K. Ozola: – Šobrīd notiek diskusija par Latvijas vēsturisko zemju likuma stāšanos spēkā un piemērošanu. Tas paredz arī Ministru kabineta atbildību, un domāju, ka tā nebūs tikai vārdos, bet arī darbos. Neatkarīgi no tā, vai izdosies iesniegt pieteikumu EKG statusam un tikt nākamajā kārtā, esam un paliekam Sēlijas nozīmīgs centrs, valsts nozīmes pilsēta, un mums jau ir iezīmēti lielie projekti, piemēram, tautas nama renovācija, jaunas bibliotēkas un jauna kultūras un mākslas centra būvniecība, kurā varētu apvienot attiecīgas jomas interešu izglītības iestādes. Ceram piesaistīt ES fondu naudas līdzekļus nākamajā plānošanas periodā, un pieteikums EKG statusam būtu kā vizītkarte un starts mūsu iniciatīvām.
A. Egliņš-Eglītis: – Apskatot iespējamos finansējuma avotus, esam izdalījuši pieminēto Melinas Merkuri balvu, publisko – valsts un pašvaldības – finansējumu, finansējumu no starptautiskiem projektiem. Tikko pilsēta paziņo par startēšanu EKG konkursā vai jau ir ieguvusi šo titulu, tā tai paveras ārkārtīgi plašs starptautiskās sadarbības tīkls, kas ir jāizmanto un jāpiesaista. Visbeidzot, ir privātais finansējums, ko plānojam iegūt no mecenātiem, ar ieejas biļetēm utt. Taču, protams, arī valsts finansējums ir ļoti svarīgs un kritiski nepieciešams. Mazliet mulsina, ka nav tādas skaidras atbildes – jā, būs, šis ir tas apjoms, ar ko varat rēķināties. Mazliet sanāk šaut tukšā gaisā, nezinot, vai trāpīs, tomēr esmu pozitīvi un varbūt pat naivi noskaņots – domāju, ka bez valsts finansējuma nepaliksim. Ja būs labas idejas, labs pieteikums, tad jau arī nauda atnāks.
K. Zvirbule: – Piekrītu Cēsu kolēģim, ka infrastruktūra ir nozīmīga, tomēr ir arī svarīgi nepārdedzināt ekonomiku. Ja mums Kuldīgā būs pasākums daudziem tūkstošiem, tas nenozīmē, ka pilsētā vai tās apkārtnē būtu jāceļ milzīgas viesnīcas. Tas būtu pilnīgs neprāts un ekonomiska pašnāvība. Ir jāatrod kādi radoši risinājumi – ne tikai mums kā kultūras programmas veidotājiem, bet arī uzņēmējiem. Protams, mēs gribam izmitināt pēc iespējas vairāk cilvēku, lai viņi atstāj vairāk naudas reģionā, tomēr bez vājprātīgām infrastruktūras būvēm, kas būtu kā Atēnu olimpiskais stadions, kurš pēc tam paliek tukšs un kļūst par slogu pilsētai. Mums ir ļoti jādomā par samērīgumu, par to, kas piestāv tieši mūsu pilsētai, tās izmēram, kas neizjauc to, kas šī pilsēta ir. Bet, protams, EKG gads ir arī iespēja augt un attīstīties.
D. Čivle: – Klausoties kolēģus, atkal pārliecinos, ka kultūras cilvēki ir vieni no vispragmatiskāk domājošajiem cilvēkiem, jo mums vienmēr ir nācies izdomāt kaut ko no nekā. Vietas identitāte un konteksts ir unikāli svarīgi, un ar to ir jāprot dalīties, ielikt Eiropas kontekstā. Esmu bieži redzējusi, ka EKG kandidātpilsētas, kas ļoti lepojas ar savām vērtībām, cilvēkiem, vēsturiskajiem faktiem, nespēj iziet ārā no savas vietas un paskatīties uz to nedaudz no malas. To varu novēlēt arī Latvijas kandidātpilsētām – spēt paskatīties uz savu pilsētu šajā diezgan grūti definējamajā Eiropas dimensijā.
Aužot sadarbības tīklus
– Deklarējot, ka ir vārti uz visu Latviju, “Rīga-2014” savulaik sadarbojās ar dažādām Latvijas vietām, bet partnerpilsēta bija Sigulda. Cik svarīgi 2027. gada kandidēšanas kontekstā ir veidot sadarbības tīklus dažādu kandidējošo pilsētu starpā?
A. Rozenberga: – Sadarbība ir šā laikmeta atslēgvārds. Pa vienam būs grūti, bet jāliek kopā ievēlēto personu un vēlētāju (pilsētu varu un pilsētnieku) ieceres; kultūras profesionāļiem jāsadarbojas ar citiem, kas arī grib domāt par pilsētas un valsts attīstību un Eiropas nākotni. EKG projektos ir diezgan ierasta parādība, ka reģioni sadarbojas ar konkrēto kandidātpilsētu EKG projektos.
– Zināms, ka Cēsis un Kuldīga kādu laiku vēlējās kandidēt kopīgi, bet tas neatbilst kandidēšanas nosacījumiem. Bet, mazliet pafantazējot, varbūt tas iespējams starp viena reģiona pilsētām – cik varenu programmu tad varētu izveidot Kuldīga un Liepāja, ja apvienotu spēkus?
K. Zvirbule: – Kuldīga noteikti domā par partneriem, lai gan konkrētu vienošanos vēl nav. Piekrītu Aivai, ka sadarbība ir visa pamatā, un domāsim par visām iespējām, tomēr pamatā orientēsimies uz partneriem Kuldīgas novada esošajās un nākamajās robežās. Tās ietver lielu kultūras daudzveidību – suitu kultūrtelpu, nākotnē – arī Skrundas teritoriju. Kurzemes viducis ir tas, ar ko varam strādāt šā brīža sākotnējā pieteikuma izstrādē.
I. Šoriņa: – Klausoties šajā diskusijā, domāju, cik ļoti labprāt es veidotu projektu kopā ar katru no jums. Liepāja veidos sadarbību ar astoņiem apkārtējiem novadiem. Protams, arī administratīvā reforma ieviesīs savas korekcijas, tomēr, tā kā ģeogrāfiski vienmēr esam bijuši saistīti, jau raugāmies uz to pienesumu, ko mums var dot Rucava un Nīca, arī – Priekule un Vaiņode, kur ir milzīga militārā mantojuma bāze, Aizpute, Pāvilosta. Domāju, ka mums būs tāds veselīgs mājasdarbs – aptvert to teritoriju, ko mēs tāpat jau saucam par Liepājas reģionu. Tā būs arī iespēja sadarboties ar citām Kurzemes pilsētām, kas piedalīsies kā EKG pretendenti vai ne.
A. Egliņš-Eglītis: – Mums šis sadarbības jautājums ir ļoti būtisks un it sevišķi administratīvi teritoriālās reformas kontekstā. Pašlaik esam viens no teritorijas ziņā mazākajiem Latvijas novadiem, bet pēc tās būsim viens no lielākajiem. Ārkārtīgi nopietni raugāmies uz sadarbības veidošanu ar novadiem – EKG darba grupā mums ir atsevišķa nodaļa sabiedrības iesaistei, kur kolēģi meklē ceļus, kā labāk uzrunāt novadus, kā tikt līdz ikvienam iedzīvotājam.
– Jums turpat tuvumā Valmiera ar profesionālu teātri…
– Jā, mums vēl stāv priekšā konsultācijas par to, bet esam jau paspējuši izveidot pirmos starptautiskos sadarbības tīklus – ar Portugāli, Vāciju, Somiju. Ar vairākām kandidātpilsētām strādājam arī pie kopējiem projektiem. Šī pieredze ir supersvarīga.
Kā paredzēt nākotni
– Tagad ir 2020. gads, un redzam, cik strauji pasaule mainās, bet jums ir jāprognozē, kas Eiropai būs interesants 2027. gadā.
K. Zvirbule: – Tā ir pilnīgi jauna paradigma, ar ko tagad saskaramies, – kā vispār turpmāk notiks kultūras pasākumi; vai koncertzāle būs to galvenā norises vieta, vai arī tie būs stadioni, mežs vai jūras krasts. Man ļoti patika, kā teica mana kolēģe, Kuldīgas galvenās bibliotēkas vadītāja Daina Girvaite: pirms desmit gadiem valsts ieguldīja lielu naudu, lai cilvēkiem būtu pieejamas informācijas tehnoloģijas, tagad jau bibliotēka ir vieta, kur cilvēki nāk no tām atpūsties.
I. Šoriņa: – Tieši tāpat kā citas Latvijas pilsētas, arī mēs mācāmies ilgtermiņā plānot, un pilsēta šobrīd mēģina izveidot plānu un redzējumu vismaz 15 gadiem uz priekšu. Pasaule mainās ļoti ātri, un mums ir jāpaspēj tajā visā ielēkt. Mums jau arī agrāk izveidotajos stratēģiskajos dokumentos bija iezīmēts, ka Liepāja veidos savu pieteikumu Eiropas kultūras galvaspilsētai. Tieši tā mēs arī skatāmies, kā Diāna teica, – ka tas ir brīdis un laiks izdarīt ļoti konkrētus mājas darbus un secināt, kādi tad mēs varam būt, paskatoties ļoti kritiski gan uz savu atrašanās vietu, gan resursiem, gan sabiedriski aktīviem procesiem.
A. Rozenberga: – Redzam, ka pasaulē kultūru un vērtību maiņas notiek kā milzīgas tektoniskās plāksnes, kas šobrīd novirzās un maina savu pozīciju, un joprojām nav skaidrs, kur tās nonāks un kur mēs visi pēc dažiem gadiem atradīsimies – kādā vērtību un varbūt pat fiziskā telpā. Tā ir arī kultūras cilvēku lielā loma īpaši pārmaiņu laikos – mēģināt palīdzēt šīm vērtību tektoniskām plāksnēm ieņemt stabilo vietu. Es iesaku – lai neviens nebaidās, bet domā savas idejas, tajā pašā laikā sekojot līdzi tagad pasaulē notiekošajām diskusijām par nākotnes scenārijiem – arī ekonomikā, klimatā un citās lietās. Jo pieteikumos Eiropas kultūras galvaspilsētai ar katru gadu aizvien vairāk redzam, ka tie nav vairs tikai šaurā kultūras izpratnē vai reaģējot tikai uz konkrētās pilsētas vajadzībām un iecerēm, bet atbild uz dažādiem lielajiem jautājumiem, kas tajā brīdī ir attiecīgajā valstī, Eiropā, pasaulē.
D. Čivle: – Man ļoti patīk veselīgais sacensības gars starp pilsētām, kas jau tagad šeit redzams, un ceru, ka arī citas nenobīsies. 2027. gads šobrīd šķiet ļoti tālu, tomēr arī mums, kad 2009. gadā, ekonomiskās krīzes laikā, sākām gatavoties 2014. gadam, bija jāizdomā, kā rīkoties dažādos scenārijos. Arī šobrīd ir precīzi tas pats – veidojot pieteikumu, ir jānovērtē ekonomiskā situācija šobrīd un iespējamie nākotnes attīstības scenāriji, tāpat – Latvijas kopējā stratēģija, kas bieži vien mums kaut kur pazūd tulkojumā. Ceru, ka veselīgais sacensības gars aktivizēs visas Latvijas pilsētas, kas ir gatavas savu reģionu vai novadu iesaistīt šajā ilgtermiņa plānošanas procesā un vīziju veidošanā. Jo “Rīga-2014” mēs visiem teicām, ka mums ar šo projektu ir jāpalīdz cilvēkiem redzēt gaismu tuneļa galā. Un vēl mēs visiem projektu iesniedzējiem teicām: “Nepiezemējieties, pacelieties spārnos, jo šis ir laiks lielam lidojumam un plašam skatījumam uz pilsētu un savu zemi.” Arī šajā diskusijā ieklausoties, var secināt, ka pīlāri jau visiem var būt līdzīgi, bet veidi, kā iet uz šo tālo mērķi, un piedāvājumi būs atšķirīgi, tomēr katrs no tiem būs daļa no Latvijas.
UZZIŅA
• Biedrība “CultureLab” kopā ar Eiropas Parlamenta deputāti Daci Melbārdi ir izsludinājuši vebināru ciklu, atbalstot pilsētas to ceļā uz kvalitatīvu pieteikumu radīšanu.
• Pirmais tiešsaistes seminārs notiks 29. oktobrī no plkst. 10 līdz 12.30 par tēmu “Koprade: idejas interaktīvai sadarbībai ar iedzīvotājiem, iesaistot kultūrvides veidošanā un kultūras piedāvājumu tapšanā”.
• Vairāk informācijas: https://culturelab.com/2020/10/20/izsludina-seminaru-ciklu-nakotnes-radosas-pilsetas/
Viedoklis
Kas pilsētām jāņem vērā, pretendējot uz 2027. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu?
DACE MELBĀRDE, Eiropas Parlamenta deputāte, Kultūras un izglītības komitejas priekšsēdētājas vietniece: “Ir jābūt sinerģijai visos līmeņos: starp Eiropas un nacionālo līmeni, starp valsti un pašvaldību. Arī – domāšanā, stratēģiskajā un finanšu plānošanā un šo plānu īstenošanā. Uzskatu, ka pēc iespējas tuvākā laikā lielāku skaidrību kandidātpilsētām ir jādod par valsts līdzfinansējuma apjomu. Tā ir arī sinerģija starp tradīciju, mantojumu un laikmetīgo mākslu un radošajām uzņēmējdarbības formām. Visbeidzot, ir jābūt sinerģijai starp konkrētās pilsētas iedzīvotājiem un viņus pārstāvošo pilsētas pārvaldi. Tādējādi pašvaldību un nacionālo vēlēšanu cikls nedrīkst kļūt par šķērsli, lai kāda no pilsētām Latvijā nespētu sekmīgi īstenot Eiropas kultūras galvaspilsētas programmu.
Tāpat ir minams mēroga faktors. Uz Eiropas kultūras galvaspilsētas godu 2027. gadā būs iespēja pretendēt pilsētām Latvijas novados, kas salīdzinājumā ar galvaspilsētu, ir nelielas. Šis faktors noteiks konkrētās pilsētvides infrastruktūras mērogu, taču tas nav šķērslis radošo ideju mērogam, domāšanas mērogam. Ceru, ka tieši radošo ideju mērogs pretendentiem sniegsies pāri savam ikdienas horizontam, būs oriģināls, jā, arī pārdrošs. (..) Šajā kontekstā mani īpaši priecē, ka kandidātpilsētām ir pieejama lielāka palīdzība. Pirmkārt, var daudz mācīties no Rīgas kā 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas pieredzes, it īpaši aizgūt radošās komandas modeli ar “spēlētājiem”, kas uz kopīgo uzdevumu jau no pirmās dienas skatās no dažādām perspektīvām. Otrkārt, izmantojot Eiropas Parlamenta atbalstu kopā ar domnīcas “CultureLab” esam uzsākuši semināru ciklu, kas pilsētu komandām palīdzēs veidot saturiski kvalitatīvus pieteikumus, piemēram, izveidojot saprotamu, labi strukturētu programmas pārvaldības struktūru, precīzi definējot atbildību gan starp pilsētas institūcijām, gan partneriem no starptautiskajām institūcijām, valsts, privātā un nevalstiskā sektora.”
Viedoklis
Uz cik lielu valsts finansējuma daļu var cerēt?
ULDIS ZARIŅŠ, Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos: “Konkrētu valsts budžeta līdzfinansējuma daļu, ko varēs saņemt kāda no Latvijas pilsētām kā Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027. gadā, varēs nosaukt brīdī, kad 2023. gadā valdība lems par vidēja termiņa budžetu 2024.–2027. gadam. Tomēr, kā tas praktizēts arī iepriekš, Latvijas valsts budžeta finansējums būs pielīdzināms citu valstu praksei EKG finansēšanā, tostarp Lietuvas un Igaunijas plānotajai valsts atbalsta intensitātei 2022. un 2024. gadam – tam nepārsniedzot 50% no kopējā finansējuma.”
