Kā nepalikt pie nemīlama vīra sāniem. Patiess stāsts 1
“Ja man jāstāsta, kā dzīvoju pašreiz, tad izdotos visai jūsmīgs vēstījums un diez vai tas kādam būs interesanti,” smaida Līva, 32 gadus veca projektu vadītāja. “Manuprāt, svarīgāk ir izstāstīt par apjukumu un jucekli, pirms iznācu uz taisna, plata ceļa. Nešaubos, ka daudzas sievietes to meklē.”
Kad iepazinos ar pirmo vīru Ivaru, man bija 19 gadi. Ne viņa, ne maniem vecākiem nebija iespējas nolikt mums uz paplātes dzīvokli vai sagādāt vieglu dzīvi. Taču mana krustmāte negaidīti piedāvāja: “Man dzīvoklis brīvs. Tikai samaksājiet īri un komunālos!” Kāpēc gan ne? Turpmāk viss gāja kā pa diedziņu – viņš saņēma pirmo pastāvīgo darbu, mani paaugstināja darbā, tad viņu, mums bija par ko runāt un krāšņi nākotnes plāni. Pēc neilga laika dzīvokli ievajadzējās krustmātei pašai. Nācās meklēt risinājumu. Mana vecmāmiņa izbrīvēja vienu istabu savā dzīvoklītī. Tur nodzīvojām gandrīz piecus gadus.
Esmu cilvēks, kam rāms dzīves plūdums ir pilnīgi nepiemērots. Prātoju: darbs ir, skola pabeigta, mašīna un jumts virs galvas arī, bet vīra vēl nav! Kāpēc neprecamies?
Vērsos pie Ivara – klausies, man ir ideja – apprecamies! Viņš skatās uz mani pārsteigts – tu esi traka? Kā es apvainojos! Ivars saprata, ka sarunājis dumjības, un otrā dienā teica – lai iet!
Sarīkojām kāzas 100 viesiem, skaista kleita, galdi lūst un orķestris spēlē! Nu esam vīrs un sieva. Ko tālāk? Atpakaļ uz istabiņu vecmāmiņas dzīvoklī. Te nu arī Ivars saprata, ka kaut kas jāmaina. Nolēmām sākt ar dzīvesvietu. Izprātojām, ka pārcelsimies pie vīra vecākiem, kam bija māja un kur bija mazliet vairāk vietas par vienu mazu istabiņu.
Ivara ģimenē izbaudīju, ko nozīmē dzimtas vērtības. Piedzīvoju viņa vectētiņa un vecmāmiņas 50. kāzu jubileju, redzēju, cik augstu savas attiecības vērtē viņa tēvs un māte. Manā ģimenē bērnus audzināja šķirtas sievietes vienas pašas, un Ivara vecāku paraugs man bija brīnišķīga dzīves skola.
Tomēr, grozies kā gribi, lai cik ideāli viss būtu, dzīve kopā ar vecākiem nav īsta dzīve. Mūsu attiecībās iestājās tāds kā nogurums. Man bija jāiekļaujas Ivara ģimenes modelī, bet es gribēju veidot pati savējo! Esmu nodzīvojusi ar šo cilvēku tik ilgus gadus, man taču būtu tiesības veidot ar viņu tādas attiecības, kā man tas šķiet patīkami un ērti, vai ne?
Nu kaut vai sekss – jā, mums ir liela atsevišķa istaba, bet turpat aiz sienas dzīvo vecāki un mīlēšanās lakā jācenšas būt klusiem kā pelītēm.
Vēl viens iemesls bija pastāvīgās runas par bērniem: “Kad jūs beidzot mums mazbērniņu uzdāvināsiet?”
Te pēkšņi Ivars zaudēja darbu. Pat ne zaudēja – pēkšņi sāka runāt, ka pašreizējais viņam riebjas, ka viņš vairs nespēj, ka viss apnicis, gals klāt. Pusgads bija pagājis, bet viņš pat netaisījās jaunu nodarbošanos atrast. Galu galā es taču strādāju – iztiksim.
Sākās krīze. Tā aizritēja gandrīz divi gadi, un es pamazām sāku jukt prātā – cik ilgi vēl? Vairs nespēju dzīvot ar vīramāti un vīrieti, kurš dienām tup pie datora, spēlītes spēlēdams! Nolēmu rīkoties un pati iekārtoju Ivaru kaut ar nelielu algu tajā pašā darbā, kur strādāju pati.
Izrādījās, ka, lai arī gudrs puisis, Ivars ir ārkārtīgi neizlēmīgs un inerts, nav gatavs papūlēties un piestrādāt, lai mēs spētu dzīvot labāk. Darbā pavērās izcila iespēja nopelnīt, bet strādājot krietni vien vairāk un pieķerot klāt brīvdienas. Saku vīram: “Ņemamies, izdarīsim!”, bet viņš: “Ai, ko tur, kam mums to vajag!” Un dodas mājās, kur mamma pabaros ar siltu zupu un varēs dirnēt pie televizora.
