Palika parādā gandrīz pusmiljonu, nodibināja uzņēmumu uz sievas vārda un turpināja strādāt. Kā neiekrist negodprātīgu uzpircēju nagos? 37
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijas Avīze” vairākkārt rakstījusi par Limbažu novada Vidrižu pagasta zemnieku saimniecības “Kalnbudes” īpašnieka, bijušā Saeimas deputāta un iekšlietu ministra Dzintara Jaundžeikara nedienām ar samaksu par uzpirkto pienu.
Parādi vairākiem saimniekiem, vismaz pieci vērsušies tiesā. Divi no viņiem – Sējas novada z/s “Robežnieki” īpašnieks Normunds Kalniņš un Siguldas novada z/s “Jaunveltiņi” īpašnieks Aivars Krūmkalns – piekrita pastāstīt par savu pieredzi Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) organizētajā diskusijā, kurā piedalījās arī Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības (LPKS) “Māršava” valdes priekšsēdētājs un Balvu novada z/s “Līči” īpašnieks Jānis Auziņš, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Pierīgas biroja vadītāja Kristīne Ragaine-Volnianko, LLKC apgāda vadītāja Iveta Tomsone un “Latvijas Avīzes” žurnālists Artis Drēziņš.
K. Ragaine-Volnianko: Zemnieku saimniecību “Robežnieki” un “Jaunveltiņi” īpašniekiem bija neveiksmīga sadarbība ar vienu piena uzpircēju, un viņi aicināja LLKC rast risinājumu, lai šādās situācijās piena ražotāji nokļūtu pēc iespējas retāk. Tādējādi tapis līguma paraugs, lai saimnieki zinātu, kādas ir viņu tiesības un iespējas, lai viss būtu maksimāli droši.
Bet ne viss ir tik vienkārši. Arī tad, kad bijis strīds un ir uzvarēts tiesās, saimnieki bieži nav ieguvēji, jo daudz laika un naudas iztērēts tiesvedībās, parādu atgūt nav vienkārši un varbūt vispār nebūs iespējams.
Rodas jautājumi, ko darīt un kā palīdzēt saimniekiem. Gribētos šajā diskusijā iezīmēt svarīgākās problēmas, ar kurām varētu vērsties pie likumdevējiem.
N. Kalniņš: Tiesāšanās mums bija kā lēkšana aukstā ūdenī. Šoks. Mūsu prasība bija par 30 000 eiro, uzreiz saņēmām pretprasību par 60 000, acīmredzot, lai iebiedētu. Tad vēl mēģināja uzsākt pret mums kriminālprocesu.
Tika iesaistīts Valsts ieņēmumu dienests, Darba inspekcija, Iekšējais drošības birojs… Process bija smags, bet, pateicoties advokātam, Lauku atbalsta dienesta un LLKC atbalstam, esam uzvarējuši visās trīs tiesu instancēs un lieta atrodas pie tiesu izpildītāja.
A. Krūmkalns: Pret mani iesniegta pretprasība, lai novilcinātu laiku, jo paši neierodas uz tiesu. Pretprasība bija par to, ka esam radījuši zaudējumus, pārtraucot līgumu, kaut gan tiesa norādīja, ka aizejot mēs esam ievērojuši visus līguma nosacījumus.
Laika vilcināšana ir lielākā problēma. Ir tik daudz iespēju kaut ko iebilst, un tad ir jāgaida vairāki mēneši, līdz tiesa iebildumus izskata. Man liekas, ka lielākā daļa saimnieku garās un sarežģītās tiesāšanās dēļ nemaz netiesājas – un tas ir tas, uz ko negodprātīgie uzpircēji cer.
Tāpēc, jo vairāk tiesāsies, jo vairāk saruks vēlme būt negodprātīgiem. Arī mana lieta jau gadu stāv pie tiesu izpildītāja, taču naudas – 31 541,83 eiro – piedziņa ar dažādiem paņēmieniem tiek vilcināta.
N. Kalniņš: Izdevies veiksmīgi uzlikt prasības nodrošinājumu Jaundžeikara apmēram pusmiljona vērtajam īpašumam – zemei, mājai. Ar to vajadzētu pietikt, lai nodrošinātu kreditoru prasības.
K. Ragaine-Volnianko: Jums paveicies, ka sadarbojaties ar zemnieku saimniecību, kas riskē ar visu savu mantu – ja tā būtu mazkapitāla SIA, tad būtu slikti.
N. Kalniņš: Ar SIA sadarboties ir risks – uzticēt mēneša apgrozījumu uzņēmumam, kam nekas nepieder. Ar Jaundžeikaru jau tāpēc arī saistījāmies, ka zinājām – nodrošinājums ir adekvāts riskam.
Situācija gan ir sarežģīta: Jaundžeikars pieteicis tiesiskās aizsardzības plānu savām “Kalnbudēm”. Tagad gaidām, ko teiks tiesa: atbalstīs šo plānu vai ne.
No “Kalnbudēm” gan palikusi tikai čaula – finanšu plūsma novirzīta uz Jaundžeikara sievas SIA. Tikai pateicoties prasības nodrošinājumam, mums ir palikušas cerības tikt pie naudas. Vajadzētu likuma ceļā panākt, ka strādājošs uzņēmums nevar tik vienkārši kļūt par tukšu čaulu.
Klupšanas akmeņi
I. Tomsone: Runājot konkrēti pat svaigpiena pirkšanas/pārdošanas līgumu, kas būtu tas svarīgākais, ko vajadzētu ievērot, kas bija jūsu klupšanas akmens?
N. Kalniņš: Pirmkārt, jau nezināšana. Tāpēc jau mēģinu visu laiku ar visiem dalīties savā pieredzē. Jebkurš punkts, kuru tu paraksti, var beigties ar garu tiesvedību. Patiesībā jau nebija nekāda klupšanas akmens. Jābūt maksimāli vienkāršam līgumam, kurā ir pēc iespējas maz punktu, kurus var tiesā apstrīdēt.
A. Krūmkalns: Manā gadījumā vispār nebija, kur piesieties, bet vienalga varēja pateikt: nemaksāšu un ejam uz tiesu! Tas ir kā ieiet veikalā, paņemt preci un pateikt: ja gribat, lai samaksāju, ejam uz tiesu…
N. Kalniņš: Esmu pat zināmā mērā pateicīgs Jaundžeikaru ģimenei par iegūto pieredzi – otrreiz tādā slazdā neiekritīšu… Diez vai otru reizi arī ietu tiesāties. Tas ir gari un nogurdinoši, ir daudz kā cita, ko darīt, un manā gadījumā nauda nav tik liela – desmit dienu samaksa par pienu.
A. Krūmkalns: Paldies Lauku atbalsta dienestam, kas apmaksāja advokāta pakalpojumus, – tas bija labs grūdiens uzsākt tiesvedību.
J. Auziņš: Mēs visu laiku runājām par saimnieku problēmām ar Jaundžeikaru. Bet kur ir SIA “Baltic Dairy Board”, SIA “Latvian Dairy”, SIA “Kalnu piens” un citi stāsti, kur iesaistīti simtiem saimnieku?
Maksātnespējas administratori “noēd” visu naudu, saimnieki nevar cerēt pat uz pamatsummas atgūšanu… Valsts kooperatīvam ilgi neatmaksā PVN, ko tas ir samaksājis, iepērkot pienu no saviem biedriem – piena ražotājiem.
To dara tikai tad, kad tiek izbeigts maksātnespējas process. Bet šis 21% ir liela nauda. “Latvian Dairy” stāsts bija par lielu krāpšanu, shēma shēmas galā – mākslīgi uzcēla cenas un zemnieki nonāca psihozē. Piesola dažus centus vairāk, un zemnieki skrien. Līdzīgi kā Jaundžeikara gadījumā.
Vairāk jārunā par biznesa ētiku, to, ka līgumi jālasa un jāpilda abām pusēm. Saimnieki uz to bieži uzķeras. Arī no mūsu kooperatīva vairāki biedri, pat valdē esošie, pārkāpa līgumus un aizskrēja nodot pienu citur, kur maksāja vairāk. Saprotu, ka katrs cents var būt no svara, bet visu laiku mainīt uzpircēju ir risks. Piensaimniecība ir tāda pati uzņēmējdarbība kā jebkura cita.
Jāsakārto vispārējā likumdošana. Ar lielām cerībām gaidu ekonomisko lietu tiesu – cerams, ka tiesvedības notiks ātrāk. Un noteikti vajadzētu panākt, ka kooperatīvs uzreiz no valsts var saņemt PVN atmaksu, jo daudzos gadījumos no uzpircēja piedzīt neko nevarēs, jo viņam nekā nav, bet kooperatīvs, saņemot no saimniekiem pienu, PVN valstij jau samaksājis.
Solīšanas bizness
I. Tomsone: Cik man zināms, kopējie uzpircēju parādi saimniekiem ir vairāki miljoni. Tie ir simtiem saimnieku, un daudzi patiešām no kauna nevēlas par to runāt.
Ir līgumi, kas saslēgti tā, ka saimniekam jābūt bezmaz pateicīgam, ka no viņa pieņem pienu. Un, kad viņam nemaksā un viņš meklē iespējas tikt pie savas naudas vai meklē citu uzpircēju, nemaksātājs viņu sūdz tiesā par konfidencialitātes neievērošanu un citām niansēm.
K. Ragaine-Volnianko: Kādiem tad būtu jābūt tiesiskiem vai citiem uzlabojumiem, lai saimnieki mazāk iekristu negodprātīgu uzpircēju nagos un, ja iekristu, ātrāk un lētāk iztiesātos?
J. Auziņš: Visdrošākais risinājums būtu prasīt priekšapmaksu, bet tad iepirkuma cena būs daudz zemāka, jo jāsaprot arī pārstrādātāji, viņu darba cikls.
Piena pārstrādes galaprodukti nav gatavi uzreiz, siers, piemēram, var būt gatavs pēc vairākiem mēnešiem. Tādēļ priekšapmaksa ir liels slogs apgrozāmajiem līdzekļiem.
Piena bizness vispār ir drausmīgs baumu, solīšanas, raustīšanās, individuālo piedāvājumu bizness. Bija laiks, kad Latvijā piena cena bija gandrīz lielākā Eiropā, par četriem centiem augstāka nekā Polijā.
Tas bija nenormāli, un to vajadzēja ar prātu izvērtēt, saprast, ka tā nevar būt, nevis priecāties. Rezultātā daudzi kooperatīvi un ar piena biznesu saistītie smagi cieta. Saimniekiem būtu vairāk jāpaļaujas uz stabiliem sadarbības partneriem.
Ja rīt Latvijā parādītos kāds, kas solītu četrus centus par piena litru vairāk, atrastos daudzi, kas aizmirstu gan to, ka tikuši apkrāpti, gan sāgu ar Jaundžeikaru.
Mums ir lieliski saimnieki ar lieliskām saimniecībām, bet bieži ir problēmas ar finanšu risku izvērtējumu.
N. Kalniņš: Mēs nedzīvojam totalitārā valstī, bet gan valstī ar brīvu tirgu. Nav normāli, ka pat uz 18 mēnešiem tevi var sasaistīt ar kādu uzņēmumu. Mēs visos līgumos tagad liekam punktu: ja naudu nesamaksā nolīgtā laikā, drīkst iet prom.
Un es visus nemaksātājus nebāztu vienā maisā: ir negodprātīgi un ir neveiksminieki. Jaundžeikara gadījumā bija negodprātība, bet, piemēram, “Latvian Dairy” – neveiksme.
“Latvian Dairy” bankrotēja, bet Jaundžeikars palika parādā gandrīz pusmiljonu cilvēkiem, nodibināja uzņēmumu uz sievas vārda un turpināja strādāt. Mani šokē, ka tas ir iespējams.
Pārsolīji cenas, neveicās ar tehnoloģijām – tas ir viens stāsts, bet negodīgums – pavisam cits.
