Kalsnavas pagasta “Baura” mednieki dzinējmedībās briežu buļļus nešauj 2
Mednieku kluba “Bauris” vīri jau desmit gadus ievēro norunu – dzinējmedībās briežu tēviņus neaiztikt. “Nelielā blīvuma dēļ, kāds ir mums, briežu buļļus šaut dzinējmedībās būtu noziegums, jo tos ir grūti novērtēt, viņi skrien ātri, un biežāk arī gadās ievainot,” kolektīva vienošanos paskaidro vadītājs Pauls Zariņš. Novērtējot savas medību teritorijas staltradžu populāciju, “Bauris” līdzīgi kā daudzi mednieku klubi Latvijā nostājās uz selektīvo medību takas. Mērķis – kvalitatīvas medības un trofejas ilgtermiņā. Septiņpadsmit cilvēku kolektīvs apsaimnieko nepilnus trīs tūkstošus hektāru medību platības, kurās uzturas ap 50 staltbriežu.
Inventarizācija uzrāda medību kļūdas
Vecajiem medniekiem izlases medību ideja sākotnēji nav bijusi pa prātam – nu kā tu nebliezīsi pa ragiem briedim, ja reiz seno romiešu medību dieve Diāna to atsūtījusi? Noraidīsi dāvanu, kazi, visu gadu paliksi tukšā, tomēr “selekcionāri” ņēmuši virsroku.
Izlases medības pilnībā nav devušas gaidīto rezultātu – to parādījusi 2011. gada inventarizācija. Briežus izvērtējis kluba vadītājs – gājis skatīties buļļus baura laikā katru rītu un vakaru 26 dienas pēc kārtas. Pašam vērtētājam tā joprojām atmiņā kā neaizmirstamākā medību sezona, kuras laikā viņš pirmo reizi mūžā redzējis, kā cīnās nopietni briežu tēviņi. Bullim ar masīviem sudraba medaļas vērtiem ragiem pretim stājies “bronzinieks” – abi salikušies ar ragiem kopā, sudraba briedis savu pretinieku nospiedis uz ceļiem “kā lakstu”, drusku papurinājis, zaudētājs brākšķu brākšķiem licies pāri Vesetai un mežā iekšā, atceras Pauls. “Togad nenomedīju nevienu bulli, toties apskatīju vismaz divas trešdaļas no mūsu tēvaiņiem,” viņš nosaka.
Briežu vērošana uzrādījusi pašu pieļautās selektīvo medību kļūdas. “Buļļus bijām šāvuši par daudz,” atzīst Pauls, kurš savās 34 gadu mednieka gaitās pieredzējis gan staltradžu medību platību veiksmīgu attīstību, gan arī to “sačakarēšanu” ar alkatīgu izšaušanu.
“Ja teritorijā parādās pieci līdz seši brieži un kāds pat nobaurojas, tad, nepareizi saimniekojot, pirmais, ko mednieki dara – paņem medību atļaujas briežu bullim, govij, teļam, atšauj visu limitu un, var teikt, paraksta sev spriedumu, ka briežu viņu platībās nebūs,” par saviem novērojumiem daža laba kaimiņu kolektīva medību politikā stāsta Pauls. Tā vietā, lai tūdaļ ķertos pie bises, viņš iesaka jaunienācējus trīs četrus gadus pasaudzēt, ļaut populācijai savairoties.
“Saimniekot vajag prātīgi, uzmanīgi,” nosaka mednieks. “Baura” klubs staltbiežu tēviņus medī tikai riesta laikā uz gaidi, kad var izvērtēt dzīvnieku, tā ragus, vecumu. Sezonā kolektīvam atļauts iegūt divus līdz četrus buļļus un piecus jaunuļus. Pret briežu mātītēm attieksme ir īpaši saudzīga – astoņus gadus tās vispār netika medītas, pēdējās divas sezonas esot pašāvuši, šogad – saudzēšot, nosaka kluba vadītājs.
“Bermuda trijstūrī” buļļus saudzē
Līdzās aktīvo medību platībām “Bauris” ierīkojis arī “rezervātu” pie dzelzceļa aptuveni 200 hektāru teritorijā. Tajā pastāvīgi dzīvo un baura laikā sevi piesaka četri staltbriežu tēviņi. Pēdējos trīs gados šajā platībā, kuru kluba vadītājs paņēmis savā uzraudzībā un simboliski nosaucis par Bermudu trijstūri, nomedīts viens gados vecs tā sauktais neperspektīvais bullis, bet visi vidēja vecuma perspektīvie staltradži tiekot saudzēti. Baura laikā Pauls iepazinis katru briedi tik labi, ka nupat vai būšot vārdos jāsāk saukt, viņš nosmej. Mednieks uzskata, ka katra kluba teritorijā, kas nopietni vēlas iekopt briežu saimniecību, jābūt vietai, kur dzīvnieki tiek saudzēti. “Nu kaut vai arī tādēļ, ka jaunie mednieki šeit var paklausīties bauri un apskatīties briežu buļļus, jo viņu blīvuma dēļ tos nemaz nav tik viegli ieraudzīt,” viņš piebilst.
Ieceri atbalstījusi Meža pētīšanas stacija – vieni no tuvākajiem kaimiņiem Kalsnavas pagastā –, taču pašu kolektīvā “Bermudu trijstūris” novērtēts ar dalītām jūtām, stāsta Pauls. “Zinu, ka visi to neatbalsta – labāk atnākt, uzgāzt kādam pa ragiem un dabūt trofeju, taču lielākā kolektīva daļa domā arī par priekšdienām.”
Kaimiņi otrpus dzelzceļam “nopogājuši” robežu ar medību torņiem un kārīgi gaidot, ka varbūt kāds “Baura” briedis tomēr ieklīdīs viņu platībā, taču bez rezultātiem. “Pa šiem gadiem brieži ir sapratuši, kur ir droši,” apmierināts nosaka Pauls. Viņa novērojumi rāda – ja briežiem nav traucējoša faktora vai arī tas ir minimāls, tos var ieaudzēt un noturēt apmēram četros tūkstošos hektāru, kur puse ir meža un otra puse – lauksaimniecības zemju.
Raksts veidots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
