Kā neapmaldīties sēņojot? 0
“LA” lasītājiem jautāju, vai viņiem nācies apmaldīties mežā sēņojot un ko viņi dara, lai no tādām nepatikšanām izvairītos.
Andrejs Mazins Inčukalna novadā: “Man vienmēr paticis staigāt pa mežiem ogojot un sēņojot. Bet pa īstam apmaldījies neesmu ne reizi. Vienreiz, kad pie Ložmetējkalna iebraucu mežā ar motociklu, gan tā aizrāvos, lasot ogas, ka nemanīju, kā satumsa, un vairs nezināju, kur meklēt savu braucamo. Pēc neilgas apdomāšanās man tomēr izdevās to uziet. Kopš tās dienas esmu piesardzīgāks un no meža ārā tieku vēl gaismāw. Vienmēr rūpīgi iegaumēju, no kuras puses esmu ienācis mežā un kurp nogriezies. Taču uz atmiņu vien nevar paļauties, tāpēc svarīgi zināt un bērniem jau no mazām dienām mācīt orientēšanās pamatprincipus. Jāzina, kā veidotas stigas mežā un kā pēc tām vadīties, ka sūnas kokiem vienmēr visvairāk aug ziemeļu pusē un citas likumības. Būtiski arī ieklausīties dažādos orientieros. Piemēram, jūru vai lielceļu var saklausīt jau pa lielu gabalu. Nozīmīga ir arī prasme apieties ar kompasu. Es pats esmu iegādājies, saviem bērniem un mazbērniem sadāvinājis daudzus kompasus.”
Anna Vanaga Alūksnes novadā: “Lai arī sēņot man patīk, baidos viena aizklīst tālu mežā, tāpēc izvēlos tikai pazīstamas sēņu vietas un maršrutus. Vienreiz bērnībā rīta pusē aizklīdu tepat tuvējā mežā, aizmirsu, uz kuru pusi jādodas mājup un laukā iznācu tikai pievakarē. Toreiz tā pārbijos, ka man ir mācība uz visu mūžu. Pēc sūnām uz kokiem un līdzīgām zīmēm orientēties es neprotu, tāpēc mežā vislabāk paļaujos uz kādu līdzgājēju – vienmēr paturu viņu acīs. Ik pa laikam arī pavaicājam viens otram, vai vēl atceramies, uz kuru pusi jāiet no meža laukā. Pirms doties uz mežu, noteikti pabrīdinu mājiniekus un paņemu līdzi mobilo telefonu. Ja man kādreiz gadītos apmaldīties, es, visticamāk, vispirms mēģinātu sazvanīt glābējus, bet, ja tas nebūtu iespējams – ietu tikai taisni vienā virzienā, līdz atrastu kādu ceļu, stigu vai māju.”
Marija Pugaine Ropažu novadā: “Daudzus gadus esmu pelnījusi naudu ogodama, un man gadījies apmaldīties ne reizi vien. Tādās reizēs svarīgākais ir nomierināties. Tad jāsāk skatīties, kas ir apkārt. Ja gadās stiga, jāmēģina noteikt, uz kuru pusi tā ir vairāk izbraukāta un nomīdīta, tad turp arī jādodas, lai izietu uz lielāka ceļa. Ja zini, vai jātiek uz ziemeļu vai dienvidu pusi, var vadīties pēc koku stumbriem – tie ir labākie kompasi. Jāmēģina vadīties pēc vairāk iemītajām takām. Ja mežā uznāk nakts, jāsēž zem koka un jāgaida rīts. Lai arī, kompānijā ejot, mežā vienmēr ir drošāk, dažkārt ceļu atrast tad ir vēl grūtāk, jo katram no bara vienmēr būs sava taisnība, uz kuru pusi jāiet. Daudz ēdamā un dzeramā es uz mežu līdzi nestaipu, bet vienmēr paņemu zāles, kas man vajadzīgas, un kādu tableti nervu nomierināšanai.”
Uzziņa Katru vasaru medijus sasniedz ziņas par palīdzības dienestu meklētiem sēņotājiem, kas apmaldījušies. Arī “Latvijas Avīze” 23. jūlija publikācijā “Pārlaida nakti uz ābeles zara” vēstīja par Vilpulkas pagasta iedzīvotāju pārdzīvoto, apmaldoties mežā. Policija atgādina, ka pirms došanās mežā ir jāveic vairāki drošības pasākumi. Nekad neejiet mežā vieni paši, noteikti informējiet tuviniekus par to, uz kuru mežu konkrēti plānojat doties, noteikti ņemiet līdzi pilnībā uzlādētu mobilo telefonu. Laikus vēlams padomāt par dažādu pazīšanās zīmju izlikšanu mežā, kas palīdzēs orientēties un atrast ceļu ārā no meža. Dodoties mežā, ņemiet līdzi svilpi. Gadījumā, ja būs nepieciešama palīdzība, tās skaņas ir tālu dzirdamas. |
