Egils Līcītis: Ka nav, nav kazai piena 2
Kā allažiņ – ar medu sākās, ar rutku beidzas. Likās, starp Māra Kučinska valdīšanu un sociālajiem partneriem nodibinājušās patiesas un dziļas attiecības, nesaraujama draudzība, uz kuras bāzes atnests medus pods – līdz perfekcijai noslīpēts, līdz mirdzumam nospodrināts salds un garšīgs dokuments, kas titulēts kā “LR nodokļu reforma”. To apsveica un atbalstīja darba devēji un arodnieki, Latvijas Banka, tirgotāji un rūpnieki, plašas sabiedriskās organizācijas, kapitālisti un sociālisti, nevalstiskās organizācijas “Mozaīka”, “Delna” un “Papardes zieds”.
Bet tas bija – aū – pirms četriem mēnešiem, bet šodien no vakardienas draugiem pret premjeru celta kampaņa rutka sīvumā. Pēc korekcijām, pēc nodokļu progresivitātes ieviešanas Tambovas vilks valdībai ir sociālais partneris, nevis esošie līdzgaitnieki! Uztapušais reformas plāns der vairs tikai par ietinamo papīru, ir tūlīt utilizējams un tāds, ko derdzas pat rokā ņemt. Kučinskis ir sagrāvis mūsu ekonomiskā izrāviena izredzes, un Latvija neieņems dominējošo stāvokli Baltijas jūras baseinā. Uzņēmējiem nositīs visu uzņēmības garu un atņems ekstrā stimulus. Nodokļu nemaksātāji piķi bāzīs zeķē, pakos čemodānos un nedos valsts kasei ne piecus centus. Reforma nepalielinās mūsu fabrikantu konkurētspēju, nepiesaistīs ārzemju investorus ar bieziem zuteņiem, neatvieglos darbaspēkam uzlikto nodokļu slogu. Tās būs hanteles un bremzes pie tautsaimniecības kājām. Vienkāršiem cilvēkiem atņems pat to, kas palicis pāri pēc pārtikas repartīcijām.
Pat rūdītais kreisā novirziena kustības veterāns Baldzēns dziļdomīgi atzinis, ka reforma kļuvusi nekonsekventa, bet tas vēl teikts pusbalsī, salīdzinot ar žēlabām no komercbanku augstceltnēm, solīdu uzņēmumu kantoriem un Viņa augstības Latvijas Bankas. Kad ar kritikas veseri uz laktas publicitātē parādās skaudrākie valdības kontrspēki, pazīstamās autoritātes Endziņš ar Rostovski, tad apokalipses ainās zīmējas, vai valdības nejēgu dēļ vispār vairs esam brīvajai pasaulei piederīgie? Labo attiecību saslēgumā kaut kas smagi salūzis un ieplaisājis. Zinātnieki ir bezspēcīgi apgāzt ekspertīzes un slēdzienus, kuru zilās ugunīs deg un kuru runas plūdos slīkst politiķu sagandētā un galaiznākumā čābiski padevusies nodokļu reforma.
Latvijas ļaudis pret netaisnībām vēršas vienotā frontē. Nav pārsteigums, ka progresīvā ienākuma nodoklim ir milzum daudz zvērīgu ienaidnieku. Balsi paceļ galvenokārt tās kategorijas nācijas aktīvākā daļa, kas atalgota virs noteiktā progresivitātes metramēra un kuriem turpmāk plēsīs septiņas ādas, liekot maksāt 31 procentu no ienākumiem virs 55 tūkstoš gadā. Viņi cietīs pirmie, bet arī mazturīgie (kuriem reti kad izrentē vietu televīzijās) zin par dzīves pasliktinājumiem, ko sagādā valdības. Skaidrs, ka jebkura reforma ir domāta un plānota, lai novilktu pēdējo kreklu.
Kā harmonizēt spriedzes stāvokli? Trīspusējas sadarbības padomes kancelē par vadītāju jāaicina neitrāla persona, kas diskusiju vadītu tik svētsvinīgi, kā, piemēram, arhibīskaps Stankēvičs, kristīgi ievērojot visu sadusmoto intereses. Citādi, bijušajiem tubrālības sadzērušajiem satiekoties, var nonākt līdz roku palaišanai un vidējas pakāpes miesas bojājumu nodarīšanai. Risinājums jāmeklē neatliekami un neapturami, kamēr ģimenes ārsti 3. jūlijā nav sākuši streikot. Jo vēlāk ne reformas autori, ne asākie kritiķi vairs nevarēs saņemt nepieciešamos medicīniskos pakalpojumus un tikt apārstēti.
