Kā nacionālais parks glāba Gauju un cēla latviešu pašapziņu 0
Sestdien Gaujas nacionālais parks (GNP) visas dienas garumā Siguldā pie Gūtmaņalas ar dažādiem pasākumiem svinēs četrdesmito gadadienu, aicinot ikvienu interesentu. Tieši 1973. gada 14. septembrī Latvijas PSR Ministru padome pieņēma lēmumu par GNP izveidošanu.
Lieli valsts rezervāti, pēc būtības nacionālie parki, pastāvēja PSRS arī pirms tam, taču nevienam agrāk nebija izdevies panākt, lai to oficiāli sauktu par “nacionālo” – tāds vārds Maskavai šķita nevēlams.
Palīdzēja Ļeņina dekrēts
Pirmais parka direktors Gunārs Skriba ir pārliecināts, ka galvenokārt par parka eksistenci jāpateicas Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja 1. vietniekam Pēterim Strautmanim. Viņš gan bijis nopelniem bagāts komunists, taču vēl ar latviskumu un dabas mīlestību. Ideja par nacionālo parku partijas funkcionāru pārņēmusi pēc kāda dabas parka apmeklējuma ārzemēs. “Mēs kaut ko pa ausu galam par tādiem nacionālajiem parkiem pasaulē bijām dzirdējuši, taču mums prātā nevarēja ienākt, ka kaut kas tāds varētu būt Latvijā. Bet Strautmanis to bija ieņēmis galvā,” atceras Skriba. Ieceres īstenošanai vajadzēja Maskavas atļauju. Tomēr tur Strautmaņa ideju vairākkārt noraidījuši. Nosaukuma dēļ. “Varēja nosaukt visādi, bet tikai to vārdu “nacionālais” nedrīkstēja,” tā Skriba. Nekādu vēlmi palīdzēt nav izrādījis arī Latvijas kompartijas centrālkomitejas 1. sekretārs Augusts Voss, faktiskais noteicējs republikā, kas no tā vispār norobežojies. “Visu laiku, kamēr Voss bija partijas vadībā, viņš ne reizi parkā kāju nespēra,” pasmaida stāstītājs.
Tikmēr igauņi 1971. gadā izveidojuši Lahemā parku, kas pēc uzbūves faktiski bija pirmais nacionālais parks Padomju Savienībā, taču oficiāli saukts par “Tautas parku”, jo izsist nosaukumā “nacionālais” arī kaimiņiem neizdevās.
Bet Strautmaņa palīgi atraduši kādu 1921. vai 1922. gada Vladimira Ļeņina dekrētu, kur minēts, ka padomju zemē dibināmi “nacionālie parki”. Nu Maskavai vairs nebija ko teikt. Atļauju 1972. gadā izsniedza.
Uzdevums izstrādāt parka ģenerālshēmu un nolikumu Latvijas PSR valdība deva Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijai. Šajā fāzē lielākie darītāji bija Mežsaimniecības problēmu institūta dabas aizsardzības laboratorijas vadītājs, mežzinātnieks Pauls Sarma un viņa darbiniece ģeogrāfe un ainavas speciāliste Aija Melluma. 1973. gada 14. septembrī Ministru padome izdeva lēmumu par Gaujas nacionālā parka organizēšanu. Šo brīdi tad uzskata par parka vēstures atskaites punktu, kaut G. Skriba ir pārliecināts, ka klātos atzīmēt 1974. gada 25. aprīli, jo tad mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrs Leons Vītols parakstījis pavēli par nacionālā parka dibināšanu, iecelts direktors un beidzot sākusies reāla darbība.
{gallery id=”2150″}
“Nacionālais” aizrauj
Sākumā nevienam īsti nebijis skaidrs, kas tas būs, kas viņiem jāveido. Nebijis arī materiālās bāzes, tādēļ pirmais direktors ļoti augstu vērtē meža ministra Vītola soli, nododot GNP pakļautībā Siguldas mežniecību. Tas devis “pamatu zem kājām”, citādi parka priekšniekam nekā cita, izņemot galdu un dīvānu mazā mežniecības kantora istabiņā, nemaz nav bijis.
G. Skriba neslēpj, ka no pirmā piedāvājuma kļūt par jaunveidojamā nacionālā parka direktoru 1973. gada rudenī atteicies: “Man bija laba darba vieta, dzīvoklis. Biju direktora vietnieks Jaunjelgavas mežrūpsaimniecībā. Es biju nesaprašanā, kas tas tāds – nacionālais parks.” Atteikuši arī vairāki citi kandidāti.
Kopš Staļina laikiem vēl pamatīgi iebiedētajā tautā vārds “nacionālais” daudzus darījis piesardzīgus, atbaidījis. “Kad jau biju direktors, man daži teica: “Nu, labu galu jau tu neņemsi…” Laiki kļuva drusku “vaļīgāki”, bet tās bailes “nacionālā” dēļ vienalga bija iedzītas,” atceras Skriba. Jāvārdu viņš sacījis 1974. gada pavasarī pēc tam, kad bija atbraucis uz Siguldu kādā saulainā dienā.
Kad lietas sāka ritēt uz priekšu, tad gan vārds “nacionālais” sācis spēlēt pavisam citu lomu. “Cilvēki ar milzīgu atdevi un iniciatīvu nāca no visām pusēm, jo uzskatīja, ka tādējādi ir par nacionālām, latviskām lietām,” piekrīt ilggadējs GNP dabas aizsardzības inspektors un nacionālā parka direktora vietnieks, nu jau arī pensionārs Māris Mitrevics. “Es varēju ieiet jebkurā iestādē un teikt: es no nacionālā parka, un man uzreiz jautāja, kā var palīdzēt,” bilst pirmais parka direktors. Lielu atbalstu sniedza Latvijas PSR Autotransporta un šoseju ministrija un ministra vietnieks Mengots. Ar ceļinieku finansējumu uzbūvēts iekaramais tilts pie Velnalas. Atsaucīgi bijuši arī citi iestāžu vadītāji, talkās nākuši mākslinieki un literāti.
Mitrevica atmiņā palicis kinorežisors Varis Krūmiņš. Vairāku 50. – 60. gados pazīstamu spēlfilmu režisoram ap to laiku bija radies (vai tik ne “stiprās limonādes” pārliecīgas lietošanas dēļ…) dzīves krīzes posms, kuru tas centies pārvarēt, strādājot Siguldas mežniecībā par mežstrādnieku: “Kad sāka dibināt nacionālo parku, viņš tā iedegās!” Krūmiņš noorganizējis, lai katru piektdienas vakara saulrietu no Jāņiem līdz septembrim pavadītu mežraga skaņas. Mežradznieks atradās laivā uz Gaujas. Šī skaistā tradīcija noturējās trīs gadus. Tomēr režisora ideja veidot GNP emblēmu kā Latvijas kontūru gan nav laista cauri. Vārda “nacionālais” un Latvijas silueta saistīšana – tas tajos apstākļos jau šķitis “pārāk”.
Glābtās vietas
M. Mitrevics nepiekrīt, ka GNP “uztaisīja komunisti”. Strautmanis parka veidošanu atbalstījis, taču nekas jau neradies tukšā vietā. Kā dzinējspēks dabas aizsardzības jomā darbojušies gan mežsaimniecības nozares pārstāvji, gan rajonos spēcīgās Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības nodaļas.
“Siguldas apkaime no Turaidas līdz Velnalai jau pirms kara bija kā Latvijas nacionālais parks – mežniecību ietvaros. Bez administrācijas un statusa, bet jau kā lieliskas ainavas vieta,” viņš uzsver. Jau 1968. gadā bijis Ministru padomes lēmums, ka Gaujas senlejā nedrīkst veidot telšu pilsētiņas.
70. gadi bija laiks, kad daudz kur gar upēm veidojās sādžām līdzīgās “būdiņu” kolonijas. G. Skribas ieskatā, Gaujas senlejas no Valmieras līdz Murjāņiem pasargāšana no apbūves arī ir nacionālā parka galvenais nopelns. “Cik man kā direktoram bija jāstrīdas ar visādām vadībām! Tās Gaujas pļavas viņiem bija kā medus.” Svarīgi, ka rezervātu zonas statusā no cilvēka iedarbības izglābta Nurmižu grava, Roču mežs, Inciema senkrasts un Sudas purvs. Visas šīs teritorijas arī tagad ir valsts īpašums. GNP izveide izjauca 60. gadu beigās iecerēto Vissavienības tūristu bāzes būvēšanu virs Ērgļu klints. Ar lielām pūlēm izdevies atsist arī vēlmes pēc PSRS izlases airēšanā bāzes veidošanas Vaidavas ezerā.
Latvijas PSR vadības vajadzībām domātā bunkura būvi Līgatnē gan vairs nevarēja apturēt, jo tā celtniecība jau bija sākusies. Toties, pateicoties pārmaiņu laikam, tikuši vaļā no vēl vienas tādas pazemes celtnes, tikai šoreiz ne republikas, bet Rīgas vadībai. “Tas bija īsi pirms atmodas, kad pienāca dokumenti un bija visādi telefonzvani, ka Rīgas bunkurs vajadzīgs. Un ne tālāk kā sešus kilometrus no Līgatnes bunkura. Tas būtu tāds pats – piecstāvu māja ar pazemes stāviem. Viņi bija jau noskatījuši vietu pie Amatas ietekas Gaujā tā saucamajā Leimaņu plato. Mums bija skaidrs, ka tas ir vājprāts! Visvairāk pret to cīnījās Gunārs Skriba. Piedāvājām citu vietu Augšlīgatnē. Bet uznāca “dziedošā revolūcija” un vairs neko nevajadzēja,” liecina M. Mitrevics. Skriba īpaši izceļ, ka izdevies pasaudzēt Gaujas apkaimes mežu bagātības: “Meži toreiz no parka teritorijas aizņēma 50%. Bija tikai sanitārās cirtes.”
Tūristi jāaudzina
Šobrīd GNP atrodas Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālās administrācijas un tās direktora Rolanda Auziņa pārziņā. “Nākotnē noteikti turpināsim strādāt, lai saglabātu dabas daudzveidību un tajā pašā laikā, lai teritorija būtu cilvēkiem pieejama. Abas lietas jāsabalansē,” galveno pamatprincipu izklāsta Auziņš. Ievērot samērību starp ainavas saglabāšanu un kopšanu, paturot prātā, ka nacionālais parks nav gluži rezervāts un domāts sabiedrībai, ir visai grūts uzdevums. Jākopj un jāatbrīvo no kokiem vecās ainavu vietas, jāveido jaunas, uzturot kārtībā tūrisma infrastruktūru. Kādreiz taku tīkls bijis pārāk intensīvs; tas samazinājies, taču joprojām ir blīvs, bet visas agrākās takas parks ar esošajiem resursiem fiziski nespēj uzturēt. Aizvadītajā gadā izcirsti koki ap aizaugušo Zvārtes iezi, vēl jāsakārto apkaime pie Līču – Laņģu klintīm.
GNP apmeklējušo tūristu skaits ik gadu pieaug. 2012. gadā bijis aptuveni miljons apmeklējumu. Tūristi aizvien vairāk vēloties garos vairāku dienu taku maršrutus. Tas paver iespējas privātuzņēmējiem, jo viesiem vajadzīgas naktsmājas. Auziņš spriež, ka privātās iniciatīvas tūristu apkalpošanā varētu būt vairāk, bet tas neattiecas uz tiem uzņēmējiem, kuri par katru cenu cenšas kaut ko uzbūvēt skaistās vietās, nemaz nepadomājot, ka savu šauro interešu dēļ tās sabojā.
Tūristu atstātie atkritumi, īpaši laivošanas sezonā, ir sāpīgs jautājums. Kā jau daudzi, arī GNP cieš no budžeta sarukuma. 90. gadu sākumā parkā bija 120 darbinieki, bet tagad aptuveni tik ir visā Dabas aizsardzības pārvaldē, kam jāatbild par rezervātiem un citām aizsargājamajām teritorijām visā Latvijā.
“Ko mūsu inspektori dara pirmdienās? Ņem melnos maisus un vāc atkritumus. Tajā laikā inspektors nevar rūpēties ne par dabas aizsardzību, ne ainavu izkopšanu, ne infrastruktūras uzturēšanu. Par atkritumu izvešanu gadā mēs maksājam tūkstošus! Sabiedrībai vajadzētu būt tik izglītotai, lai savāktu to, kas pēc atpūtas palicis!” aizrāda Auziņš. Lai radinātu atpūtniekus savākt savus sviestmaižu iepakojumus, nākotnē paredzēts samazināt atkritumu tvertņu skaitu pie grūti pieejamiem objektiem, no kuriem mēslus pēc tam inspektoriem nākas iznest uz saviem kamiešiem.
Uzziņa Gaujas nacionālā parka 91 790 hektāros ir: * aptuveni 90 ezeri un ezeriņi; l 130 alas; l 47% parka sedz meži; l 3670 ha aizņem dabas rezervāta (stingrā režīma) zona, dabas lieguma zonas platība; l 32 002 ha dabas lieguma platība. Gaujas nacionālajā parkā atrodas arī vairāk nekā 500 kultūras un vēstures pieminekļu – pilskalni, mūra pilis, baznīcas, muižas, ūdensdzirnavas un vējdzirnavas, kā arī citi arheoloģiskie, arhitektūras un mākslas pieminekļi. Parkā sastopamas: * apmēram 900 augu sugas; l 149 putnu sugas; l 48 zīdītāju sugas; l 560 cepurīšu sēņu sugas. |
