Politiķu skats vecpuišu virzienā 3
Mēģinot rast papildu līdzekļus, ko varētu novirzīt arī daudzbērnu ģimenēm, politiķu skats jau kopš 20. gadu sākuma ne reizi pavērsās vecpuišu virzienā.
“Vecpuisis palicis par pāriju, par nelaimīgāko radījumu Latvijā. Viņš gandrīz izsludināts ārpus likuma līdz ar Niedras Andrievu,” 1925. gadā sūrojās joku izdevums “Vecpuisis”, kura redaktors bija Aleksandrs Grīns. Dažādos laikos izskanēja, ka pret vecpuišiem varētu vērsties ar īpašām progresīvā ienākumu nodokļa likmēm; ka viņu mantojums jāieskaita valsts fondā trūcīgu vientuļo māšu un bērnu atbalstam; ka neprecētiem valsts ierēdņiem varētu uzlikt par pienākumu apprecēties triju gadu laikā u. c.
1931. gada ziemā no Saeimas tribīnes nāca priekšlikums aplikt ar dubultām pašvaldību iekasējamo nodokļu likmēm pilsoņus, kuri, sasniedzot 30 gadus, nav stājušies laulībā, bet nav slimi un ir spējīgi uzturēt ģimeni. Kā vēstīja laikraksts “Latvijas Kareivis”, iecere jau uzreiz izraisījusi “lielu dzīvību”, sevišķi “kustīgi bijuši deputāti vecpuiši, starp viņiem populārais Kārlis Ulmanis un ģenerālis Jānis Balodis”. “Katram skaidrs, ka vecpuišiem nodokļu nasta ir daudz vieglāka nekā ģimenes cilvēkam,” pauda idejas autors, deputāts no Latvijas Poļu savienības Jānis Veržbickis. Viņš atsaucās, ka līdzīgs likums jau ir Austrijā, Itālijā, to grasoties ieviest arī kaimiņi lietuvieši. Oponenti uzsvēra, ka šāds lēmums vispirms apgrūtinātu mazturīgo lauku iedzīvotāju aprindas. Ja jau to ieviest, tad vajadzētu attiecināt uz visiem vecpuišiem – gan laukos, gan pilsētās. Pēc deputāta G. Reinharda vārdiem, arī – uz tiem “kollēgām te, Augstajā namā, kas nav vēl apskatījušies pēc dzīves biedrenes”.
Galu galā vecpuišiem krīzes gados tomēr nācās ciest – tiem, kas strādāja valsts darbā, atņēma vēl četrus procentus papildus jau tā prāvajam krīzes laika atvilkumam. Tas gan neattiecās uz karavīriem un prefektūru policistiem.
