Palīdzība – vairāk graudā 3
Pamatos sociālā apgāde Latvijā bija uzvelta pašvaldību pleciem. Trūcīgajām ģimenēm tās regulāri izsniedza zupu un maizi, kurināmo, daļēji sedza ārstēšanu. Situācija tomēr nereti bija ļoti dramatiska: “Mums jārunā par tiem mazturīgajiem bērniem, kas apmeklē skolu, bet cieš pilnīgu trūkumu. Nonīkuši, bāli, bez pietiekošas pārtikas un apģērba tie padoti visām iespējamībām. Tāpēc gribētos katrā latvietī atmodināt samārieti, kurā runā tikai sirds un žēlsirdība,” 1924. gada 5. februārī rakstīja “Jaunākās Ziņas”.
Kaut kas lietas labā tomēr tika darīts, turklāt palīdzību sniedza lielākoties graudā, nevis naudā un – vienīgi ģimenēm, par kurām bija skaidrs, ka tās trūkumā nonākušas ne savas vainas dēļ.
1937. gadā sāka arī izsniegt piemaksas trūcīgām daudzbērnu ģimenēm. Visvairāk šādu saimju bija Cieceres pagastā, kur atbalstu saņēma 32 ģimenes ar 65 bērniem.
No 1923. gada Rīgas trūcīgo ģimeņu bērniem bija iespēja nokļūt vasaras kolonijās, kuras vispirms izveidoja Vecāķos, Dubultos, Mīlgrāvī. 30. gadu vidū bērnus vasarās pasāka sūtīt uz lauku saimniecībām. 1929. gadā Latvijas ģimenēm radās iespēja pieņemt audzināšanā bērnus atradeņus un bāreņus, par katru pieņemto bērnu no Labklājības ministrijas Sociālās apgādības departamenta saņemot 25 latus mēnesī (sākumā – 30 latus). Saimnieciskās krīzes karstumā 30. gadu sākumā daudzās Latvijas pilsētās izveidojās palīdzības komitejas trūcīgiem bērniem. Arī Rīgā 1931. gada rudenī jau bija vismaz 1065 bērni, kuru vecākiem nebija darba. Bet valsts darbinieki bija atsvabināti no krīzes laika atvilkuma no algām, ja viņiem bija vismaz viens bērns.
