Izdzīvot var vientuļie 3
1929. gada vasarā, apspriežot pārgrozījumus noteikumos par valsts darbinieku atalgojumu, kura pieaugumam nākamā gada valsts budžetā bija paredzēti pieci miljoni latu, Saeimā notika visai karsti strīdi arī par ģimenes piemaksām. Līdzās tiem, kas atbalstīja ideju par visas naudas piešķiršanu tikai ģimenēm, netrūka arī piekritēju uzskatam, ka piemaksas “patiesībā ir sociālās apgādes institūts, kam sevišķa nozīme bija tad, kad valsts darbinieku stāvoklis bija ārkārtīgi grūts”.
Nacionālā bloka deputāts Gustavs Reinhards oponēja, ka “pie mums ir tā, ka vientuļie var izdzīvot. Bet tiem, kam ir ģimene, vai nu jāmeklē vēl kāds cits darbs, vai sievai jāpārstrādājas, vai bērni jādzen citur maizi pelnīt, vai arī jāpadodas kārdināšanai, kas tomēr nevar nākt par labu mūsu valstij.”
Pēc lieliem strīdiem, kuru gaitā izskanēja arī skarbais secinājums, ka “mūsu ģimene ir sistemātiski ārdīta un postīta”, nolēma piemaksas palielināt no 12 uz 18 latiem un no 24 uz 26 latiem. Lai kaut cik pielīdzinātu valsts darbiniekiem arī kara un civilresoru, autonomo uzņēmumu un valsts apsaimniekoto muižu strādniekus, izveidoja jaunu piemaksu sešu latu apmērā ik mēnesi. “Esmu dzirdējis sakām, ka turpmāk būšot tā, ka mazas stacijas priekšnieks pelnīšot mēnesī 100 līdz 120 latu, bet dzelzceļa sargs ar desmit bērnu lielu ģimeni – 280 latu. Jā gan! Kāpēc arī ne? Kas nes lielākus pienākumus un atbildību Latvijas valstij? Vai tas, kas vientulis, vai arī tas, kas audzina desmit krietnu un labu pilsoņu,” Saeimas sēdē retoriski vaicāja jau citētais deputāts Gustavs Reinhards.
Realitātē tomēr privātu uzņēmumu darbinieki, brīvo profesiju pārstāvji, strādnieki, lauksaimnieki nekādas piemaksas nesaņēma, taču kopumā šīs aprindas veidoja apmēram 35% visu ģimeņu.
