Sieviete – galvenā grēciniece tautas izmiršanā 3
Tomēr izrādījās, ka daudzu lauku saimniecību īpašnieki ir vecpuiši. Daļai tāds liktenis bija lemts tādēļ, ka dēli neiedrošinājās vest mājās sievu, pirms paši nav kļuvuši par saimniekiem. Tomēr netrūka tādu, kas sūrojās, ka nespēj atrast sev piemērotu dzīves biedreni, jo visas kārtīgās sievietes aizgājušas uz pilsētu. “Ne tikai valsts un pašvaldību iestādēs, bet arī dažādos privātos kantoros un veikalos mēs redzam ļoti daudz nodarbināmu sieviešu. Taču uz katra soļa var pārliecināties, ka sieviešu izpeļņa dažādos darbības laukos pilsētās ir tik zema, ka ar tādiem ienākumiem kārtīgi eksistēt nav iespējams,” var lasīt kādā 1937. gada publikācijā.
Pēc statistikas, Rīgā precējās un arī šķīrās visvairāk. Dažiem tas sniedza pamatu teikt, ka “laulības, kuras tik lielos apmēros tiek šķirtas, pārvēršas par atklātu, visiem saskatāmu prostitūciju”. Un atkal pie visa tika vainota sieviete, kura, nelaižot pasaulē bērnus un lielākoties ierosinot laulības šķiršanu, “rada apstākļus vieglai, nesāpīgai ģimenes dzīves iziršanai”. Izskanēja, ka vīrietis nekādā gadījumā neesot laulības pretinieks un, ja kāds arī neesot bijis pie altāra, tad tikai tāpēc, ka “nav laimējies sastapt īsti viņu mīlošu sievieti vai arī viņa labākās jūtas tikušas dziļi pazemotas”.
Daži pat ieteica sievietēm līdz 40 gadiem vispār aizliegt strādāt algotās profesijās, kurās var nodarbināt vīrieti. Tik radikālu priekšlikumu tā arī neīstenoja, tomēr daudzi uzskatīja, ka “tikai ar dzimstības pieaugumu sieviete pierādīs, ka patiešām mīl Latviju”.
Sabiedriskā doma uzskatīja, ka katrai valstiski noskaņotai ģimenes mātei jārūpējas, lai viņai būtu ne mazāk kā četri pēcnācēji. Turklāt arī šis skaitlis bija pieņemams tikai pilsētniecēm. Lauciniecēm ideālā variantā būtu jālaiž pasaulē vismaz seši bērni.
