Pēc Valsts statistiskās pārvaldes (VSP) ziņām, 1938. gadā visās trijās Baltijas valstīs bija aptuveni seši miljoni iedzīvotāju. No tiem Latvijā, pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem, dzīvoja 1 971 000, Igaunijā – 1 130 000, bet Lietuvā 2 029 000 (pēc 1923. gada datiem). Tomēr līdz Pirmajam pasaules karam ar visstraujāko iedzīvotāju skaita pieaugumu varēja lepoties tieši Latvija – 1914. gadā šeit dzīvoja 2,55 miljoni, bet Igaunijā 1,17 miljoni cilvēku. Par Lietuvas iedzīvotāju skaitu lēš, ka tas bija ievērojami mazāks nekā Latvijā. Mūsu zemes teritorijā tolaik bija ne vien augsta dzimstība, bet arī liels ieceļotāju skaits, savukārt no saimnieciski ne tik attīstītās Lietuvas daudzi devās prom. Un tad nāca Pirmais pasaules karš, kura laikā Latvija cieta visstiprāk, kaujās un bēgļu gaitās zaudējot gandrīz miljonu iedzīvotāju (37%, Igaunijā šis rādītājs bija tikai 9%). Turklāt kara laukos un atbrīvošanās cīņās gāja bojā galvenokārt vīrieši spēku pilnbriedā. Kā 1924. gada 30. janvārī rakstā ar zīmīgo nosaukumu “Vai latvjus sagaida izmiršana?” uzsvēra “Rīgas Ziņas”, “ilgās kara gaitas dažādās Krievijas frontēs, revolūcijas vētras un brīvības cīņas ir situšas latvju tautas dzīvajā organismā tādas brūces kā reti kurai tautai pasaulē. Tagad pienācis laiks dziedēt smagās rētas un atgūt zaudēto.”
Tomēr dzimstība Latvijā pirmo pēckara gadu smagajos saimnieciskajos apstākļos bija pavisam niecīga un trūka cerību, ka situācija varētu ātri uzlaboties. Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste gan jau 1919. gada 18. novembra priekšvakarā vērsās ar “diskrētu lūgumu” pie tautietēm: “Padariet mūs stiprus, dodiet mums bērnus! Ja katrā mūsu ģimenē būtu sešas mazas galviņas, tad jau pēc vienas paaudzes mēs skaitītu Latviju nevis divos ar pusi, bet septiņos ar pusi miljonos iedzīvotāju!” Kā vēlāk vēstīja “Jaunākās Ziņas”, šis ierosinājums izraisīja dāmu iebildumus, aizrādot uz “nenormālajiem apstākļiem, kuros Latvijā nokļūst bērni, ja vecāki nespēj tos uzturēt”. Tikpat smagā situācijā nonāca arī jaunās mātes – vēl 20. gadu vidū iekļūšana Rīgas pilsētas dzemdētāju nodaļā bija uzskatāma par lielu privilēģiju. Vēl 1923. gadā atklātībā izskanēja, ka “bērnu aizsardzības jautājums pie mums “bērna autos””. Priekšā bija neaptverami daudz darba, jo, pēc Darba ministra E. Klaustiņa teiktā, “pirms gada vecuma sasniegšanas mirst gandrīz katrs ceturtais bērns”.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
