Saeimas sekretāre saņem vairāk 0
Finanšu ministrija pēc personu kodiem ir izpētījusi vecāko medicīnas māsu vidējās mēneša darba samaksas pieaugumu visās darba vietās, kur māsa strādā. 400 – 600 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas saņem 1105 medicīnas māsas, skalas augšgalā ir 1586 māsas ar 800 eiro, bet vairāk nekā 1000 medicīnas māsu darba samaksa ir 1000 eiro. Droši vien viņas visas būtu bezgala priecīgas, ja šādu naudas summu varētu saņemt, strādājot astoņas stundas vienā darba vietā, nevis skrienot no vienas darba vietas uz otru.
P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas anestēzijas māsa Elīna Podinska man saka: “Māsas neinteresē kaut kāds vidējais lielums, viņas vēlas zināt, par cik eiro pieaugs katras alga. Ir jāpalielina samaksa par darba stundas likmi, un tad tā aina kļūst saprotamāka.”
Stradiņa slimnīcas mājas lapā internetā var izlasīt, ka vidējā medicīnas māsas alga ir 898 eiro, bet Elīna, kura strādā līdz izsīkuma robežai, par tādu var tikai sapņot. Pat Saeimas dežurējošā sekretāre un viesu uzņemšanas speciālists saņem vairāk, nerunājot par deputātu automobiļu vadītājiem un motoru mehāniķiem, kuru alga ir lielāka par to, ko ārsts nopelna par darba slodzi. Bet Saeimas komisijas tehniskās sekretāres darba samaksa pārsniedz pat klīnikas vadītāja nopelnīto.
No 400 līdz 10 000 eiro
“Veselības ministrijas galveno speciālistu sanāksmē mums demonstrēja grafiku par darba samaksas pieaugumu līdz 2023. gadam. Ārstiem 2023. gadā vidējā darba samaksā sola 2455 eiro. Kad to ieraudzīju, pie sevis nodomāju, kam ir jānotiek, lai es tam noticētu! Tik daudz ir solīts, ka esmu pārstājis ticēt šiem solījumiem,” saka Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ķirurģijas galvenais speciālists, Latvijas Ķirurgu asociācijas prezidents, asociētais profesors Haralds Plaudis un turpina: “Vajadzētu runāt nevis par vidējo darba samaksu ar piemaksām (RAKUS mājas lapā internetā redzams, ka ārsta vidējā darba samaksa patlaban ir 1227 eiro, no kuriem amata alga ir 743 eiro), bet gan normālu amata algu. Šobrīd ir izveidojusies absurda situācija – atsevišķās medicīnas jomās amata algas ir mazākas nekā piemaksas. Tas totāli deformē veselības aprūpes sistēmu, jo ārsts meklē tādu darba vietu, kur ir lielākas piemaksas, nevis lielāka alga.
Mēs dzīvojam tirgus ekonomikā, un Veselības ministrijai nevajadzētu nodarboties ar algu politiku. Tās uzdevums ir aprēķināt reālās medicīnas pakalpojumu tarifu izmaksas, ielikt tur algas daļu, un tad jau ārstniecības iestāde pati regulēs algu politiku, apsaimniekojot šos līdzekļus. Nedrīkst būt tā, ka vienas specialitātes medicīnas māsas, kuras aprūpē dažādu slimnieku skaitu, saņem vienādu algu un vienādi kvalificētu ķirurgu, kas veic līdzīgu darbu, alga atšķiras vairākas reizes.”
Finanšu ministrija, pētot ārstu skaita sadalījumu pēc vidējās darba samaksas visās darba vietās, kur ārsts strādā, konstatēja, ka mūsu valstī ir trīs ārsti, kuri mēnesī vidēji nopelna vairāk nekā 10 000 eiro. Personas datu aizsardzības dēļ Finanšu ministrijā nav zināmi viņu uzvārdi, un būtu tikai jāpriecājas, ka Latvijā ir ārsti, kuru darbu atalgo līdzīgi kā Zviedrijā, taču jābēdājas, ka viņu cunftes brāļi un māsas, kuri darba specifikas ziņā neatpaliek, saņem piecreiz mazāk, ja rēķina, ka, piemēram, RAKUS ārsta lielākā darba samaksa svārstās ap 4000 eiro mēnesī. Viens no šiem ārstiem strādā Daugavpils reģionālajā slimnīcā kardioloģijas specialitātē, bet divi – Rīgas slimnīcās. Taču ir arī tādi, kuru mēneša darba samaksa sasniedz tikai 400 eiro. Kā skaidroja Finanšu ministrijā, visticamāk, ka tā nav ārsta pamatdarba vieta un viņam ir sava prakse vai uzņēmums, kur viņš saņem dividendes.
Kad lūdzu viedokli kardiologam profesoram Andrejam Ērglim, kā samazināt lielo darba samaksas disproporciju, viņš, lai novērstu aizdomas, ka varbūt kāds domā, ka Ērglis ir tajā atalgotāko ārstu trijniekā, uzsver, ka “Stradiņos” nevienam nemaksājot 10 tūkstošus mēnesī.
“Manā algas lapiņā var ieraudzīt ne vairāk par 6,5 tūkstošiem eiro. Visticamāk, tie ir ārsti, kas operē ārvalstu pacientus, un uz to nav jāraugās ar skepsi, jo tā nauda aiziet baltajā ekonomikā, kur nav kukuļu aplokšņu veidā,” secina Ērglis un piebilst, ka algu jautājums ir ļoti jūtīgs un ka ar stabilu amata algu vien ir par maz – jābūt proporcionāli samērotai mainīgajai daļai, kas mediķus stimulētu strādāt vairāk un labāk.
