Latvijas sievietēm sasodīti laimējies ar vīriešiem. Ir arī zemūdens akmeņi. Psihoterapeita Panca vērojumi 0
Tikko iznākusi pāragri no dzīves aizgājušā izcilā latviešu psihoterapeita Arkādija Panca grāmata “Sarunas par mīlestību”. Tāpat kā pirmajai, lasītāju iecienītajai grāmatai “Sarunas par laimi”, tās līdzautore ir viņa atraitne Gaļina Panca-Zaiceva. Autore atklāj, ka abiem ar vīru bijis sapnis vecumdienās rakstīt grāmatas. Viņiem paticis pavadīt kopā laiku, pastaigāties parkā vai satiekties uz kafijas krūzi un sarunāties par visdažnedažādākajām tēmām – par Kafku, par Freidu, par attiecībām, par mīlestību, par kaimiņiem… Un tā psihoterapeita sievai radās ideja šīs sarunas ierakstīt diktofonā, lai vēlāk tās noderētu grāmatu rakstīšanai. Grāmata rakstīta jau pēc vīra nāves, tādēļ, kad redaktore aicinājusi jau likt ilgajam darbam punktu, to bijis grūti izdarīt: “Savā veidā tas bija kā pabeigt dialogu ar savu mīļoto cilvēku”.
Grāmata tapusi gan no diktofona ierakstiem, gan no rakstiem preses izdevumos, kuros Arkādijs Pancs dalījies ar lasītājiem savā pieredzē, novērojumos, domās un jūtās, kas sakrājušās trīsdesmit piecos profesionālās darbības gados. Tāpat apkopotas Gaļinas Pancas-Zaicevas pārdomas.
Ar autores atļauju publicējam fragmentu no grāmatas par to, kādi ir latviešu vīrieši.
Varoņa raduraksti
Latvijā galvenais vīrieša rakstura tips, kas ir atstājis milzīgu ietekmi uz visiem pārējiem, ir latviskais. Tas ir veidojies ļoti savdabīgos apstākļos. Latviešiem nebija muižniecības šī vārda tradicionālajā izpratnē: nebija bruņinieku un zemes īpašnieku, kurus valdnieks sūtīja karā. Muižās valdīja vācu baroni. Bet, ja tautai nav savas muižniecības, kas tradicionāli nodarbojas ar militāro mākslu, tātad nav arī riska kulta, neapdomīgās vīrišķības un avantūrisma, nav prasmes komandēt un uzņemties atbildību par citiem. Toties ir piesardzība un apdomība. Tāds vīrietis neprot rīkoties vienoti un darboties komandā. Viņam ir raksturīgi vilkt deķi uz savu pusi, turklāt klusītēm – lai neviens to neievērotu un nesodītu.
Atsevišķiem kuršu vadoņiem Livonijas ordeņa pārstāvji, sākot no trīspadsmitā gadsimta, piešķīra zemi apmaiņā pret pienākumu aizstāvēt ordeņa intereses. Tā radās kuršu ķoniņi, kuri nepazina klaušas un nodevas, bija brīvi un patstāvīgi. Privilēģiju ziņā viņi atradās vistuvāk muižniekiem. Šīs privilēģijas viņiem atņēma tikai Kārlis Ulmanis, ieviešot valstī viensētu sistēmu, kurā kuršu ķoniņu ciemi neiederējās.
Arī ar tirgošanos latviešu vīrieši nebija īpaši saistīti. Tirgošanās Latvijā bija krievu un vāciešu, daļēji – ebreju ziņā. Prasme lēti nopirkt un dārgi pārdot pat tika nosodīta: Rūdolfam Blaumanim ir stāsts par nabaga lauku puisi, kurš dodas uz tirgu, lai veiktu darījumu un piepelnītos, taču viņu nomoka sirdsapziņa – kā gan var pārdot preci saviem draugiem “kā tāds žīds”. Rezultātā visu par ietirgoto naudu nopirkto viņš izdala par velti. Tirgošanās attīsta cilvēkā veiklību, viltību, attapību, spēju aprēķināt risku un samērot to ar gaidāmo izdevīgumu. Un tas, kas ar to nenodarbojas, ir vienkāršs un tiešs.
Latviešu vīrietis atšķirībā no krievu zemnieka bija dzimtcilvēks īsāku laika posmu, turklāt Latvijas teritorijā dzimtbūšanas procesi norisinājās nevienmērīgi. Latvijas zemnieks saimniekoja savā sētā vai strādāja par kalpu un, ja viņam veicās, tika pie savas saimniecības. Vai arī devās uz pilsētu un kļuva par amatnieku. Par viņu kungs nedomāja, kopā ar visiem cieminiekiem kaimiņam nepārdeva un nepavēlēja: “Strādā, citādi sodīšu!” Cilvēkam, kurš nepazīst verdzību, piemīt paškontroles spēja un uzcītība. Viņam ir iekšējais imperatīvs: “Es negribu, taču vajag!” Neviens viņam zemi art nelika: ja negribi strādāt, kā vēlies, – slinko un mirsti badā. Un spēja strādāt bez satraukumiem un piespiešanas kļūst par viņa otro dabu. Naudu viņam neatņēma – ko nopelnīja, to pats arī tērēja. Tā radās taupība un pieticība, prasme ciešāk savilkt jostu bada laikos un vēlme aizrautīgi padzīrot treknajos gados.
Varones raduraksti
Cauri visai Baltijai, ieskaitot Latvijas teritoriju, gadsimtiem ilgi šurpu turpu staigājušas visdažādākās armijas, un spēcīgos latviešu puišus tīkoja iesaukt te vienā, te otrā karaspēkā. Visi kari viņiem bija sveši. Un ikvienam no viņiem bija māte, kura slēpa dēlu pagrabā vai siena gubā, lai viņš nenonāktu vervētāju nagos. Viņa sieva pati veda pārdot visu izaudzēto – ja nu kāds vezumā vīru pamanīs un rekrūšos paņems. Bet, ja puisim pamatīgi neveicās un armijā viņš tomēr nonāca, sieva un māte rūpējās par saimniecību. Un viņš pierada pie tā, ka sieviete viņu aizstāvēs, izglābs un pat pastrādās viņa vietā. Viņas vārds ir likums.
Sieva – saimniece – uzlūkoja vīru kā darbaspēku, kā arī atzina viņa noderīgumu bērnu radīšanas un jautras laika pavadīšanas procesā. Vīrs viņai bija drīzāk kalpa un sugas buļļa krustojums nekā balsts un apgādnieks. Viņi abi ar sievu strādāja uz lauka kopā un bija līdzvērtīgi. Ja bija nepieciešams, sieviete varēja tikt galā ar saimniecību arī bez viņa. Un viņas raksturs veidojās patstāvīgs, valdonīgs un enerģisks.
Kur tad ir mačo?
Teju vai ik dienas es redzu savā kabinetā labi audzinātus dažāda vecuma un dažādu tipu zēnus, kuri ciena un augstu novērtē sievu –
“mammīti”, prot pievilkt kāju un labi uzvesties. Ja tādam “puisītim” nepatīk, kā rīkojas viņa dzīves draudzene, viņš uz to histēriski nekliedz kā ebrejs, nedraud viņai ar dūri kā krievs un nedzenā apkārt galdam kā itālis, viņš tai kulturāli atsaka seksu, tāpēc ka viņam “sāp galva” un “vispār”. Viņš ir atturīgs un cenšas apspiest visus savus agresīvos impulsus – “mammām patīk paklausīgi zēni”. Viņš neielaižas atklātos konfliktos un neizšķiras par labu tiešai konfrontācijai ar sievu un citiem cilvēkiem. Apvainojumus norij, dusmas apvalda, niknumu slēpj. Viņam ir svarīgi ikvienā situācijā “saglabāt seju” un nezaudēt savaldīšanos. Tomēr bez sekām tāda apspiešana nepaliek, jo atņem daudz enerģijas, tāpēc viņš izskatās gurdens un pasīvs.
Latviešu kultūrā ir stiprās sievietes fenomens, piemēram, valdzinošā, brīvā un spilgtā Aspazija. Taču nav neviena patiesi brutāla vīrieškārtas varoņa. Nav mačo, kas žilbina, aizrauj, pastumj malā, pasūta dažas mājas tālāk, vada, pakļauj, pats ķeras klāt un dara par spīti visam un visiem. Vislielākais mačo Latvijas vēsturē – diktators Kārlis Ulmanis – no sievietēm bēga kā velns no krusta. Klīst uzstājīgas baumas par to, ka viņš bijis homoseksuāls. Varbūt tā arī bija, tomēr šķiet, ka nevis aiz dabiskas slieksmes, bet gan aiz bailēm no sievietēm – kaut nu nepakļautu un nepaverdzinātu, neiekaltu važās, netraucētu pieņemt lēmumus, nelīstu valsts lietās, neatņemtu individualitāti.
Zēni un vīrieši, “bālie” un ne pārāk
Kurš latviešu aktiera nospēlētais kino varonis pagājušā gadsimta vidū kļuva par publikas mīluli? Oskars no Viļa Lāča romāna “Zvejnieka dēls” 1957. gada ekranizējuma. Viņš ir pievilcīgs (Eduards Pāvuls jaunībā), fiziski spēcīgs, uzticams, atbildīgs un vienkāršs puisis, kuru nenovērtē paša ģimenē, jo viņš neprot skaisti un aizrautīgi spriedelēt par savām jūtām, nav gatavs dalīties savās domās un nedzenājas pa pasauli pakaļ dažādām ātri pārejošām fantāzijām un idejām. Viņš šo pasauli labiekārto. Taču uguns tajā nav. Viņš nav nekāds ērglis, harismātisks līderis. Viņam neviens akli neseko. Lai pārliecinātu citus, viņam jāiegulda daudz pūļu. Tipisks nemīlēts stingru vecāku dēls, kuri ir sapņojuši, ka bērns izaugs un kļūs par izcilību, bet viņš kļūst par labu un godīgu strādnieku. Viņš ir licis tiem vilties un tagad visu mūžu cenšas iekarot tēva un mātes labvēlību, turklāt “tēva un mātes” šī vārda tiešā un pārnestā nozīmē – priekšniecības, valdības. “Mīliet mani – es taču esmu noderīgs!” – tā ir viņa devīze. Ikviena mūsdienu oskara problēma ir dziļa neticība sev. Laba un kaismīga dzīves draudzene viņam ir nenovērtējams dārgums. Viņa spēj dot tam trūkstošo – ticību sev. Un virzīt tuvāk mērķim.
Prātā nāk vēl viens klasisks latviešu kino tēls – apburošais jauneklis no filmas “Teātris” Ivara Kalniņa atveidojumā, puisis, kurš iemīlas kundzītē, kas varētu būt viņam mātes vietā (Vija Artmane). Jānis Streičs izvēlējās ekranizācijai tieši šo Somerseta Moema romānu, jo stāsts par sievieti, kura smalki un valdonīgi izrīko savas dzīves vīriešus, manuprāt, viņam ir tuvs arhetipa un paša intuīcijas ziņā. Varonis ir pašapzinīgs, prot paust savas jūtas, bet nekas cits viņam nav dots. “Apburošā” zēna problēma – viņš jāpieskata gluži kā pusaudzis.
Trešais tipāžs ir “bālais zēns”, neiedomājami romantisks, pārņemts ar cēlu mērķi, vienaldzīgs pret dzīves prozu, daudzsološs jaunībā, bet parasti neko nesasniedz brieduma gados. Latviešu literatūrā sastopamais tēls ir traģisks un agri aiziet no dzīves, bet reālajā dzīvē drīzāk šķiet skumjš un ātri nodzeras. “Bālā zēna” pazīmes ir dedzīga sirds un alkas pēc neparastā, kas reizinātas ar absolūtu nespēju izturēt dzīves triecienus, plus liktenīga iedomības (“es esmu dižs”) un pazemināta pašvērtējuma (“taču to neviens neievēro”) kombinācija. Iespējams, tieši pie šī tipāža piederēja apdāvinātais mākslinieks Jēkabs Kazaks (1895–1920), Vecrīgas sētnieka dēls. Kazaks studēja glezniecību, pārdzīvoja pilsoņu karu, revolūciju, evakuāciju uz Penzu, apmeklēja Pēterburgu, kur saskārās ar jauno avangarda glezniecību. Kļuva par tās apoloģētu Rīgā. Vadīja jauno gleznotāju pulciņu, dzīvoja lielā nabadzībā, piedalījās izstādēs, pēc tam kļuva par divu slavenu mākslinieku – Jāņa Tillberga un Riharda Zariņa – naidīgās kritikas upuri. Šie kungi aktīvi nopēla modernismu un jaunos avangarda māksliniekus. Stress izraisīja Kazakam hroniskās tuberkulozes saasinājumu, un mēnesi pēc skandāla viņš nomira.
Mūsdienās “bālā zēna” tēlam ar “degošu skatienu” līdzinās jaunais dziedātājs Arturs Šingirejs, kurš vairāk pazīstams ar pseidonīmu Dons. Kā iegrozīsies viņa liktenis – redzēsim. Arī tagadējie elki Renārs Kaupers un Intars Busulis pieder pie “mūžīgo puišeļu” kategorijas. Kauperam ir jau pāri četrdesmit, trīs dēli, bet viņš vēl aizvien saglabā puicisko tēlu. Mūžīgais Sprīdītis ar pauniņu uz muguras, brīnišķīgs mākslinieks, cīrulis. Tomēr nav ērglis. Nav pieaudzis. Un Intars Busulis, ja turpinām asociācijas ar putniem, ir skanīgs strazds. Intervijās viņš apgalvo: “Mana sieva ir ģimenes galva, viņa visu zina, visu kontrolē un patur prātā.”
Un kas no tā izriet
Tas, ka Latvijas sievietēm ir sasodīti laimējies ar vīriešiem – viņi vēl aizvien kā senākos laikos pasniedz dāmai mēteli un pietur viņas priekšā smagās durvis, bet – gluži mūsdienīgi! – nenomāc viņas personību un netraucē dzīvot.
Novērtējiet šo veiksmi un dodiet savam vīrietim iespēju izaugt. Neatņemiet viņam tiesības pašam lemt, rīkoties un mācīties no savām kļūdām. Nesteidzieties viņam palīgā, lai visu izlabotu, – jūs neesat nekāds ugunsdzēsējs, bet dzīvokļa remonts, automašīnas iegāde un darbavietas izvēle nav nekāds ugunsgrēks. Ja viņš piedāvāto iespēju neizmantos, jūs neko nezaudēsiet, ja izmantos, – iegūsiet atbildīgu, gādīgu draugu un mīļoto.
Iedvesiet oskaram pašapziņu, un viņš spēs gāzt kalnus un uzcels jums pili. Izvirziet mērķi “mūžīgajam mīlētājam” – un viņš trauksies tam pretī, periodiski atskatīdamies uz jums, gaidīdams uzmundrinājumu. Atbalstiet viņu, un viņš sasniegs mērķi, bet uz iespējamo krāpšanu skatieties caur pirkstiem: tik un tā atgriezīsies. “Cīruļiem” un “strazdiem” ir svarīga stipra aizmugure – nodrošiniet to.
Un piesardzīgs padoms vīriešiem: ir ļoti svarīgi izvēlēties sev tādu dzīves partneri, kura jūs nenomāks un nebūs valdonīga. Pārāk valdonīgo labāk pamest uzreiz – vēl pirms bērnu piedzimšanas. Jo sievietes līdz ar gadiem bieži vien kļūst stiprākas, mērķtiecīgākas, taču ne maigākas un piekāpīgākas. Esat apprecējis tramīgu dūju? Viņa var pārvērsties drosmīgā ērgļu mātē. Ja esat apprecējis ērgļu māti, tāda viņa arī paliks – ja paveiksies –, bet sliktākajā gadījumā pēc gadiem piecpadsmit tiksiet pie harpijas, kas mēdz arī kost.
Edgara un Kristīnes sindroms
Viņa ir skaista, jauna, labsirdīga, pieticīga, viņš – dzērājs, teju nabags, ar sliktu raksturu un rūgtumu sirdī. Kristīni viņš neizturami valdzina. Un viņa pamet uzticamo, bagāto, simpātisko līgavaini altāra priekšā, lai mestos pie histēriskā bezgribas dzērāja, un pretēji jebkādai loģikai paliek kopā ar viņu. 1966. gadā uzņemto filmu “Purva bridējs” ar Viju Artmani un Uldi Pūcīti galvenajās lomās, kas tapusi pēc Rūdolfa Blaumaņa noveļu motīviem, bija ļoti iemīļojuši mani vecāki. Tās darbība norisinājās divdesmitā gadsimta sākumā. Edgars bija staļļa puisis, Kristīne – istabene. Es šo filmu bērnībā noskatījos reizes sešas. Bet pēc tam, kad izaugu un sāku nodarboties ar psihoterapiju, neskaitāmas reizes dažādos variantos novēroju dzīvē.
Edgara un Kristīnes sindroms – attiecības starp visādā ziņā brīnišķīgu sievieti un nekam nederīgu dzērāju vīrieti – ir ļoti tipiskas Latvijai. Tā nebūt nav meitenes neprātīgā kaislība pret cēlu Če Gevaras tipa laupītāju vai nenosvērtu ģēniju, mākslinieku vai dizaineru, kura temperaments, spilgtums un talants atsver visus netikumus. Tā ir banāla, tomēr tādēļ ne mazāk traģiska kļūda.
Šādā pārī sievietei šķiet, ka viņš ir neparasts, brīvs un spēcīgs vīrietis. Un viņas dvēsele, kuru ir sasaistījušas pieklājības normas un sociālie pinekļi no sērijas “ak, ko gan kaimiņi teiks”, tiecas pēc viņa kā putns debesīs. Bet viņš ir tikai bezatbildīgs dumpinieks, kurš netiek galā ar dzīvi, palaižas dzeršanā un lūdz, lai viņa to izglābtu. Sieviete aizrautīgi bīda savu varoni atpakaļ “pareizajā” dzīvē. Norāda viņam, kas un kā jādara. Pastāvīgi ir neapmierināta ar viņa uzvedību. Tas, ko viņa agrāk puisī novērtēja, – jautro vai vētraino dabu, nonkonformismu – tagad viņu kaitina. Šī iemesla dēļ viņš nepārtraukti atrodas saspringumā. Alkohols viņam sniedz vēlamo atslābināšanos, palīdz pārdzīvot nemitīgo stresu. Un sievas presings par tēmu “tu visu dari nepareizi” tiek papildināts ar pārmetumiem: “Tu atkal esi dzēris.” Viņš lamājas, nožēlo un dzer vēl vairāk. Viņa retumis nes savu krustu gadu desmitiem, tomēr biežāk šķiras. Un nodod “kontrolējošo” uzvedības stilu savai meitai, kura atkārto mātes likteni: arī izvēlas vāju, simpātisku slaistu vai “revolucionāru”. Un sāk viņu glābt.
Receptes nav
Padomju laiku kinozvaigzne, daiļā Vija Artmane (1929–2008) agrā jaunībā apprecējās ar savu edgaru – neizskatīgo, ne pārāk labsirdīgo un ne pārāk apdāvināto aktieri Artūru Dimiteru (1915–1986).
Viņš draudēja jauniņajai Vijai, ka iznīcinās viņas karjeru, ja meitene uzdrošināsies viņam atteikt. Viņa neuzdrošinājās – Dimiters bija spilgta personība, izcēlās ar asu prātu un dumpiniecisku raksturu, pirms tam bija precējies ar brīnišķīgo mākslinieci Džemmu Skulmi, taču viņa ātri vien atbrīvojās no aktiera valgiem. Bet Vija tajos aizkavējās, jo tik agresīva kaislība viņai likās glaimojoša. Viņa kļuva par tā sievu. Vīrs mēdza iedzert, izteikt sievai pārmetumus, ar rūpēm un kaislību nelutināja, ja nu vienīgi ar lomām palīdzēja. Bet viņa, spriežot pēc baumām, tikai vienu vienīgu reizi vīru piekrāpa – jaunībā, ar krievu aktieri Jevgeņiju Matvejevu. Viņš to bildināja. Viņa atteicās – apgalvoja, ka saglabā laulību bērnu dēļ.
Un mēs nonākam pie vienkārša un pirmajā acu uzmetienā loģiska risinājuma – vajag triekt prom tādu nekam nederīgu vīru kā Artūrs un precēties ar tādu kā Matvejevs, kaislīgu un uzticamu skaistuli. Tomēr atļausimies ieskatīties situācijā mazliet dziļāk. Izcilai aktrisei nav nekā svarīgāka par savu aicinājumu. Un vairāk par visu pasaulē viņa mīl skatuvi. Tas ir otrais mūsu libido realizācijas veids, kas dažkārt aizstāj pirmo un izrādās tik aizraujošs, ka “vienkārša sievietes laime” salīdzinājumā ar to nobāl. Aktrisei vissvarīgāk ir dzīvot tā, lai viņas talants varētu realizēties pilnībā. Un viņa paliks ar to vīrieti, ar kuru dzīvojot šis talants spēs spilgtāk izpausties. Matvejeva mēroga aktieris – spožs, kaislīgs, dāsns un valdonīgs – nebūt nav tas, kurš pacietīs sev līdzās zvaigzni, kas izstaro pati savu gaismu, nevis atstaro viņējo. Tāds vīrs prasa laiku, uzmanību, pielūgsmi, nerimtīgas rūpes. Bet tāds vīrs kā Dimiters – ne. Turklāt viņš ir gatavs daļēji realizēt sevi ar sievas starpniecību un dot viņai sakarīgus profesionālus padomus, kas tai ir vērtīgāki par maigumu un kaislību. Un noderīgāki karjerai un daiļradei.
Ne vienmēr mīlestība pret vīrieti vai sievieti ir vērtīgāka par visu. Nebūt ne. Mēdz būt arī citi mīlestības veidi – pret sevi, pret darbu, pret savu dzīvesveidu –, kas sniedz lielāku laimi nekā prieks par atbildētu mīlestību. Un, ja jūsu attiecības var nosaukt par Edgara un Kristīnes sindromu, vispirms padomājiet, kāpēc jums ir izdevīgi tajās atrasties un ar ko jūs tās aizstāsiet pēc šķiršanās. Tāda pieeja ir ļoti atskurbinoša un tajā pašā laikā vairo izlēmību.
Kāpēc es tagad vēršos pie sievietes? Tāpēc, ka vīrietim tādu saikni saraut ir ļoti grūti: viņš šajās attiecībās vienmēr ir vājāks par sievu, lai arī no malas var atgādināt despotu. Un viņa ciešanas tajās ir lielākas – cēlās cietējas tēls sievieti emocionāli uzmundrina, bet nekam nederīgā un mūždien vainīgā “huligāna” tēls sagrauj vīrieti gan garīgi, gan fiziski.
