Kā migrantus izraida no Vācijas 8
Pērn no Vācijas piespiedu kārtā izraidīts gandrīz 21 tūkstotis noraidītu patvēruma meklētāju. Tas ir divreiz vairāk nekā 2014. gadā, turklāt vēl ap 37 tūkstošiem patvērumu nesaņēmušo valsti pametuši brīvprātīgi. Politiķiem šie rādītāji ļauj runāt par “strauji augošiem” izraidīšanas apjomiem. Tomēr, ja izraidīšana turpināsies šādā tempā, praktiski būs vajadzīgi vēl daudzi gadi vai pat gadu desmiti, lai atpakaļ nosūtītu tos, kam nepienākas bēgļu statuss.
Pat neņemot vērā simtiem tūkstošu vēl neizskatīto patvēruma pieteikumu, no kuriem daudzi varētu tikt noraidīti, jau patlaban Vācijā mīt ap 200 000 cilvēku, kas saņēmuši izbraukšanas rīkojumu. Viņi neaizbrauc dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, viņiem nav personas dokumentu, izcelsmes valstis atsakās viņus uzņemt vai arī izraidīšanu liedz veselības problēmas.
Vienkāršāks iemesls – viņi vienkārši neatver mājokļa durvis, kad pie tām klauvē Ārvalstnieku pārvaldes darbinieki. Ar to pietiek. Ar varu ielauzties dzīvoklī likumsargiem nav tiesību. Tāpat nav retums arī pašnāvības mēģinājumi, apzinoties, ka no izraidīšanas izvairīties vairs nav izredžu: izlecot pa logu, izdzerot šampūna pudeli, iedurot sev kaklā, lidmašīnā slepus ienesot žileti un sagriežot vēnas.
Dalija Hēne, kura strādā par izraidīšanas novērotāju Diseldorfas lidostā, uzraugot, vai netiek pārkāptas izraidāmo cilvēktiesības, ir klāt izraidīšanas pēdējā posmā – aizbraucēju ceļā līdz lidmašīnas trapam. Šādu novērotāju skaits Vācijā kopumā skaitāms uz vienas rokas pirkstiem. Viņas darba devējs ir Reinzemes-Vestfālenes diakonija, un amata finansēšanā piedalās arī Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme. Ir vēla pēcpusdiena, kad Dalija Hēne iziet no lidostas termināļa, lai dotos mājup pēc saspringtas darba dienas.
– Kā pagāja jūsu darba diena?
Dalija Hēne: – Tā sākās pirms 7.30 no rīta, kad ierados lidostas terminālī. Šodien notika viena no tā sauktajām kolektīvajām izraidīšanām. Tas nozīmē, ka izraidāmie tika vesti grupā ar atsevišķu līgumreisa lidmašīnu, nošķirti no citiem lidostas viesiem. Es biju klāt, lai vērotu, kādā stāvoklī ir cilvēki, kā arī, ciktāl iespējams, pārbaudītu dokumentāciju. Man ir arī tiesības izteikt iebildumus gadījumos, ja kāds izskatās acīmredzami slims, lai gan iepriekš veselības traucējumi dokumentos nav fiksēti. Šodien, piemēram, kāda sieviete pat tika atvesta uz lidostu ar ātrās palīdzības mašīnu.
– Kāpēc?
– Darbiniekiem ierodoties viņas dzīvesvietā, lai vestu uz lidostu, viņai sākās spēcīgas sirds un asinsrites problēmas. Viņai bija tik slikti, ka nespēja runāt, un viņa bija pārvietojama tikai ar sanitāro transportu. Sieviete tika nogādāta slimnīcā un izmeklēta. Pēc tam viņai kļuva labāk. Tika atzīts, ka viņa tomēr ir spējīga lidot.
– Ja veselības problēmas būtu smagākas, vai tas būtu pamats, lai viņai ļautu palikt Vācijā?
– Jā, ja šajā gadījumā, piemēram, izmeklēšanā atklātos nopietnas asinsrites kaites, viņa tiktu atzīta par lidotnespējīgu un viņas izraidīšana šodien būtu jāatceļ. Kopā ar šo sievieti bija paredzēts izraidīt arī viņas ģimenes locekļus, tostarp bērnus. Ja tiktu lemts, ka viņa lidot nespēj, tālāk būtu jālemj, ko darīt ar citiem: vai pārējā ģimene tomēr lido un māte vienīgā paliek šeit? Tas būtu bijis diskutējams jautājums.
– Uz kuru valsti veda šodienas reiss?
– Šodienas reisa galamērķi nedrīkstu atklāt. Taču kopumā un it sevišķi kolektīvās izraidīšanas no Ziemeļreinas-Vestfālenes lidostām lielākoties notiek uz Balkānu valstīm: Kosovu, Albāniju, Maķedoniju, Serbiju.
– Kāpēc ir nepieciešami tādi cilvēki kā jūs – izraidīšanas novērotāji? Kas ir jūsu darba mērķis?
– Izraidīšana ir darbība, kas norit slēpti no publikas acīm. Pat individuālās izraidīšanas, kas nozīmē, ka cilvēki izcelsmes valstīs tiek nogādāti ar regulārajiem reisiem, nenotiek atklāti. Pārējie pasažieri, kas lido kopā ar dažiem izraidītajiem, nemaz nezina, ka lidmašīnā brauc arī cilvēki, kas šo ceļu mēro piespiedu kārtā. Arī sagatavošanās un plānošanas posmi pirms izraidīšanas ir tikai Ārvalstnieku pārvaldes un policijas pārziņā.
Šī problēma piesaistīja sabiedrības uzmanību deviņdesmito gadu beigās, kad čartera lidojumā no Frankfurtes lidostas lidmašīnā mira kāds no izraidāmajiem pasažieriem. Radās jautājums: kā vispār notiek izraidīšana? Kā likumsargi apietas ar cilvēkiem? Lai novērstu šādu traģisku gadījumu atkārtošanos, sabiedriskās organizācijas pieprasīja ieviest vairāk caurspīdīguma. Novērotāja amats tika radīts, lai piesaistītu procesam kādu “no malas”, kurš raugās, vai tiek ievēroti humānie standarti. Galvenais moto šeit ir: “Nekādas izraidīšanas par katru cenu!” Protams, izraidīšanas lēmumi ir jāpilda, taču tas nedrīkst notikt, aizskarot cilvēku cieņu.
– Nav noslēpums, ka ir cilvēki, kas pretojas izraidīšanai. Vai izraidāmie no termināļa uz lidmašīnu tiek pavadīti, piemēram, turēti aiz rokas?
– Pavadītas tiek personas, kurām tas nepieciešams aiz drošības apsvērumiem. Piemēram, cilvēki, kuri jau iepriekš izrādījuši pretestību. Vai arī tad, ja pastāv vardarbības risks. Tāpat ir personas, kas veikušas kādu smagu noziegumu, un šos cilvēkus nepieciešams pavadīt arī lidojumā līdz pat galamērķim. Individuālajās izraidīšanas reizēs jeb lidojot kopā ar regulārā reisa pasažieriem pavadīšana notiek reti. Ja tomēr, tad tikai līdz lidmašīnas durvīm, un arī tad aiz rokas neviens netiek turēts.
– Kas izcelsmes valstī atbraucējus sagaida?
– Kolektīvās izraidīšanas gadījumā pasažierus sagaida uzņēmējvalsts iestāžu darbinieki. Individuālās izraidīšanas gadījumā gan parasti īpašas sagaidīšanas nav: cilvēki ierodas kā jebkurš pasažieris un ir pilnīgi brīvi savās tālākajās gaitās.
– Jūsu uzdevums ir novērot procesu. Bet vai gadās arī tā, ka esat spiesta darboties kā izraidāmo atbalsta persona, ja pie jums vēršas ar lūgumiem?
– Es varu atbalstīt, taču manas iespējas ir diezgan ierobežotas. Ir cilvēki, kas nāk un lūdz, lai es apturu izraidīšanu. Tādu iespēju man nav, to var tikai tiesa. Tomēr es varu uzklausīt cilvēku problēmas, raizes, un tas daudziem ir ļoti svarīgi. Reizēm varu pildīt arī starpnieka lomu, piemēram, palīdzot piezvanīt radiniekiem vai juristam. Man ir arī iespēja izmaksāt 50 eiro kabatas naudu tiem, kuriem nav nekādu līdzekļu. Gadījumi ir ļoti dažādi. Ir cilvēki, kuriem lēmums par izraidīšanu tiek izpildīts pat pēc 10, 15 vai pat 20 Vācijā nodzīvotiem gadiem, un izcelsmes zeme ir pilnīgi sveša. Viņiem tur vairs nav ne sakņu, ne radinieku, ne draugu.
Uzziņa
Dalībvalstīm jāpiemēro Atpakaļnosūtīšanas direktīva. Komisijas prioritāte būs direktīvas īstenošanas uzraudzība, jo ātrākas atpakaļnosūtīšanas sistēma ir cieši saistīta ar to procedūru un standartu ievērošanu, kas ļauj Eiropai nodrošināt humānu un cieņpilnu attieksmi pret atpakaļnosūtāmajiem un piespiedu pasākumu proporcionālu piemērošanu, ievērojot pamattiesības un neizraidīšanas principu. Šengenas izvērtēšanas mehānismā šobrīd tiek rūpīgi izvērtēts, kā tiek īstenoti ES noteikumi par nelikumīgo migrantu atpakaļnosūtīšanu, un Atpakaļnosūtīšanas rokasgrāmata sniegs dalībvalstīm vispārīgas pamatnostādnes, paraugpraksi un ieteikumus.
Avots: Eiropas programma migrācijas jomā
