Kā mežu izciršana saskan ar novadu attīstības vīzijām 0
Izstrādājot reģionālās attīstības plānus, aizvien biežāk novadu pašvaldību vadītāji sēžas pie sarunu galda ar akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” pārstāvjiem. Pēc abu pušu ieceru izvērtēšanas cirsmu plānošanā visbiežāk panākot pieņemamu kompromisu.
Par to, ko iespējams panākt, pametot ierakumus un vienojoties par kopīgu programmu, saruna ar Latvijas Pašvaldību savienības padomnieci lauku attīstības jautājumos Sniedzi Sproģi un akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” valdes locekli Edvīnu Zakovicu.
– Ir izveidoti novadi. Vai tas maina pašvaldību plānus attiecībā uz nākotnes vīziju?
S. Sproģe: – Līdz šim pašvaldībās attīstības plānošana notika citādi, tā bieži vien nebija saistīta ar reālu dzīves plānošanu reālā teritorijā. Turpretim tagad likums nosaka, ka vajadzīgs stratēģiskais redzējums. Tas nozīmē, ka visiem, kas dzīvo vai strādā konkrētā teritorijā, vajadzētu izteikt savu redzējumu – vīziju, kā viņi vēlētos, lai šī teritorija attīstītos. Vai kā zaļā zona bez rūpniecības vai kā guļamvagons, vai kā tūrisma Meka, vai arī kā ražotāji. Jāplāno, kuras zonas būs ražojošas, kuras ne. Piemēram, Sigulda pateikusi, ka grib būt sportisks tūrisma un kultūrvēstures centrs visu gadu. Siguldieši strādā, lai pie viņiem sportot varētu arī vasarā, bet arī ziemā darbotos tūrisma takas.
Kad iedzīvotāji vienojušies par vīziju, tiek rakstīta novada attīstības programma. Tad tiek sagatavots teritorijas plānojums, kura veidošanā piedalās visi spēlētāji, un kartē tiek iezīmēts zemes izmantošanas veids – gan saimnieciskie meži, gan lauksaimniecības zemes, gan rekreācijas zonas, gan aizsargājamie un ainavu meži. Labi tas, ka turpmāk, ja vienā pašvaldības stūrītī gribēs ko izmainīt, nebūs jāpārplāno visa teritorija, bet korekcijas varēs izdarīt lokāli.
Tur, kur mēs veicam ainavisko plānošanu, tur vienojamies, kāda ainava jāsaglabā. To, Rīgā sēžot un skatoties kartē, nemaz nevar izdarīt. Turklāt ainavai jāsaskan ar to vīziju, kādu nākotnē gribam savu novadu redzēt. Ja Latgale saka, ka tā ir zilo ezeru zeme, tad jārūpējas, lai šie ezeri, braucot pa Latgales ceļiem, būtu redzami, nevis alkšņos un kārklos ieauguši.
– Daļā pašvaldību meži aizņem pat vairāk nekā pusi no to teritorijas, tāpēc plāni, kas skar to apsaimniekošanu, vistiešākā veidā skar arī pašvaldības teritorijā dzīvojošos cilvēkus. Kā notiek valsts mežu un pašvaldību plānu koordinācija?
– Kopā ar akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” pārstāvjiem plānojam, kā saimnieciskāk un ekonomiskāk šo teritoriju apsaimniekot, atsevišķos gadījumos arī investējot, piemēram, ceļu infrastruktūrā, rekreācijā. Ja akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” būvē autoceļu, lai piekļūtu mežam, bet pašvaldība redz, ka šajā teritorijā ir ļoti slikts ceļš pie lauku mājām, kur dzīvo un saimnieko cilvēki, tad pie sarunu galda iespējams vienoties taisīt šo ceļu garāku, katrai ieinteresētajai pusei investējot vienā ceļa posmā. Taču sarunu sākums nebija vienkāršs. Katrs sēdēja savos ierakumos un aizstāvējās. Pie sarunu galda izrādījās, ka kopā iespējams atrisināt ļoti daudzus jautājumu.
E. Zakovics: – Protesti pret mežu ciršanu, kas pērn notika Talsu novada Mordangā, skaļi izskanēja pa visu Latviju. Taču diskusijās pie sarunu galda ar pašvaldību tika izveidots visa Talsu novada teritoriāls plānojums. Šī bija pirmā vieta, kur mēs iedevām savu datu bāzi par autoceļiem pašvaldību plānotājiem. Tas ir svarīgi, jo mūsu būvētie meža autoceļi nesākas un nebeidzas nekurienē. Tie saslēdzas kopā ar valsts un pašvaldību ceļiem un noved pie maģistrālēm.
Tā kā mēs savus darbus plānojam gadu uz priekšu, pirmais, ko darām, – slēdzam vienošanos par pašvaldību ceļu nodošanu mūsu valdījumā uz laiku, kurā tiek plānota mežizstrāde. Ceļš tiek pieņemts ar aktu un uzturēts kārtībā gan mežizstrādes laikā, gan nodots pašvaldībai atpakaļ pēc darbu pabeigšanas pat labākā stāvoklī, nekā šis ceļš reizēm ir bijis.
S. Sproģe: – Es varu apstiprināt, ka tā tas tiešām ir…
– Tad jau vietējiem iedzīvotājiem meža cirtēji būtu jāuzņem kā labākie draugi?
E. Zakovics: – Arī tā notiek. Pagājušā un aizpagājušā gada ziemā bija pat tā, ka cilvēki vietās, kurās mēs strādājām, jautāja, kad mēs atkal šeit atgriezīsimies, jo šajā sniegiem pārbagātajā laikā viņi tomēr varēja justies droši, ka ceļi, pateicoties tam, ka uz vietas ir visa nepieciešamā tehnika, tiks izšķūrēti ne tikai uz mežu, bet arī citās stratēģiski svarīgās vietās. Arī tas ir piemērs labai sadarbībai ar pašvaldību.
– Tomēr ne visas pašvaldības vēlas akceptēt cirsmu zonējumu valsts mežos, kas atrodas viņu teritorijā. Šobrīd šāds karstais punkts ir Baldone. Kā panākt kompromisu – lai kaza dzīva, bet visi paēduši?
– Iepazīstoties ar nacionālo attīstības programmu, 2009. gadā mēs izveidojām pirmo mūsu mežu ainavu ekoloģisko zonējumu, kas ietvēra saimnieciskās, dabas aizsardzības un sociālās zonas. Pēc gada mēs to prezentējām astoņos reģionos, notika sabiedriskās apspriešanas.
Taču īsti cerētais mērķis netika sasniegts tāpēc, ka izraisījās garas diskusijas ar cilvēkiem, kuri bija saistīti ar dabas aizsardzības institūcijām. Veselā rindā vietu – Vecpiebalgā, Jaunpiebalgā, Koknesē, Baldonē – cilvēki bija neizpratnē un parādījās ļoti daudz dažādu viedokļu. Tad mēs sapratām, ka ar katru pašvaldību, kuras teritorijā atrodas mūsu valdījumā esošie meži, jārunā atsevišķi.
Baldone pati par sevi ir ļoti interesanta vieta, kur, ja paskatāmies gan uz Latvijas nacionālo attīstības plānu, gan Rīgas reģionālo plānu, Baldone patiesībā ir robežšķirtne starp zonu, ko saucam par guļamvagonu Rīgā strādājošajiem, un laukiem, kur cilvēki pamatā nodarbojas ar lauksaimniecību un mežsaimniecību. Tāpēc šeit jāņem vērā dažādi aspekti. Baldonē mēs nonācām pie ļoti laba kompromisa. Taču ceļš līdz tam bija garš. Tāpēc es saku milzīgu paldies novada domes priekšsēdētājai Karinai Putniņai par prasmi emocionālās, bet arī konstruktīvās diskusijas novadīt līdz abpusēji pieņemamam kompromisam.
Baldones īpatnība ir tā, ka tā atrodas Rīgas pievārtē, tāpēc ciršanas vecumu audzes sasniedza tikai 120 gados. Kad normatīvie akti mainījās un šīs priedes varēja cirst simt viena gada vecumā, sanāca, ka Baldones novadā ir salīdzinoši lieli pieauguši mežu masīvi. Pirmā diskusija ar pašvaldību mums bija par pieaugušiem mežiem apmēram piecu tūkstošu hektāru apjomā. Nākamajā gadā no tiem bija paredzēts cirst vairāk nekā 400 hektāros, bet šobrīd esam vienojušies, ka cirtīsim nepilnus 200 hektārus. No daļas plānoto cirsmu mēs atteicāmies, jo pašvaldības skatījumā šie meži pilsētas tuvumā ir ainaviski vērtīgi.
Esam nolēmuši līdz martam par Baldones novada zonējumu vienoties pilnībā. Šobrīd esam vienojušies apmēram par trešdaļu teritorijas, kurā jau šobrīd strādājam.
S. Sproģe: – Vērtīgākais bija tas, ka katrs sarunu dalībnieks saskatīja platību, ko labāk atstāt neizcirstu, tikai dažādās vietās. Valsts mežu apsaimniekotāji to paredzēja ap 200 hektāru platībā, arī pašvaldība uzskatīja, ka nedaudz virs 200 hektāriem nekādai saimnieciskajai darbībai notikt nevajadzētu. Taču katrs iedomājās citas vietas. Par to tad arī tika panākts kompromiss – par Riekstu kalnu, teritoriju ap Rodonu utt.
– Vai tika diskutēts arī par cirsmu veidiem, lielumu?
– Es negribētu, lai pašvaldības tieši iejauktos saimnieciskajā darbībā un uzņēmēju vietā sāktu plānot saimniecisko darbību, kas šur tur reizumis notiek. Ja mēs plānojam kopā, tad vienojamies, kas tiek atstāts rekreācijai, kas – dabas aizsardzībai un kas atdots saimnieciskajai darbībai, un pie tā arī paliekam. Kā uzņēmums šo īpašumu apsaimnieko – tā jau ir viņa kompetence.
E. Zakovics: – Bieži vien pašvaldību cilvēki jautā – jā, bet kas mums no tā būs? Te ir pagasts, kurā mēs dzīvojam, te aug mežs, te to izstrādā, kokus aizved, zāģētāji arī nav vietējie – tad galu galā kāds mums no tā labums? Bet, kad izstāsti cilvēkiem, ko mežizstrāde kopumā dod valsts ekonomikā – viens miljons kubikmetru nodrošina darba vietas pieciem tūkstošiem meža nozarē –, cilvēki saprot. Cirsma, kas pagastā ir varbūt divsimt kubikmetru liela, kopumā tā ir viena darba vieta, par kuru valstij nāk nodokļi, no kuriem algu saņem skolotāji, ārsti, policisti, ugunsdzēsēji. Tas ir tas kopējais pienesums. Cilvēki ieklausās un saprot. Tas ir vērtīgs pretarguments tad, ja cilvēki saka – mums vienkārši nepatīk, ka jūs cērtat mežu.
S. Sproģe: – Es vēlētos pateikt skarbāk. Nodokļi mums tiek plānoti greizi un pašvaldības nodokļu jomā ir ļoti apdalītas. No mežiem, kas aug pašvaldību teritorijā, tās saņem tikai nekustamā īpašuma nodokli un, arī rupji rēķinot, tikai par audzēm, kas vecākas par četrdesmit gadiem. Par valsts un valsts uzņēmuma ceļiem nodoklis šobrīd maksāts netiek. Tāds ir likums.
Mēs jau gadiem ilgi runājam ar atbildīgām ministrijām – lūdzu, pārplānojiet! Lai pašvaldībai ir reāla sasaiste ar resursu, kuru iegūst tās teritorijā. Valsts mežu apsaimniekotāji maksā nodokļus, kas iekrīt valsts kasē, bet tas aiziet kopējā katlā un tiek pārdalīts, taču vietējiem iedzīvotājiem nekas no tā, ko kādreiz sauca par celmu naudu, nepaliek.
Būtu tikai normāli, ja kāda daļa no tiem nodokļiem, kurus valsts mežu apsaimniekotāji samaksā budžetā, nonāktu to pašvaldību kasēs, kuru teritorijās attiecīgajos gados notikusi mežizstrāde. Ja vēl konkrēta pašvaldība no tā iegūtu līdzekļus, par kuriem varētu paveikt vajadzīgus darbus, tas būtu ļoti labi. Tagad šī nauda tiek sadalīta pa visām kabatām.
E. Zakovics: – Ir svarīgi, lai cilvēki saprastu, ka mēs apsaimniekojam mežus visas sabiedrības interesēs, gan to, kuri strādā mežā un saņem par to algu, gan to, kas uz mežu skatās kā uz skaistu ainavu. Mums ir ļoti svarīgi, lai koksnes plūsma no valsts mežiem būtu vienmērīga, kas savukārt garantē stabilas darba vietas. Mūsu uzdevums šo plūsmu garantēt maksimāli vienmērīgu, bet vajadzības gadījumā kompensēt iztrūkumu kritiskajās situācijās.
– Pieauguši meži ir skaisti, taču arī ainavai ar jaunaudzēm piemīt sava burvība un optimisms…
S. Sproģe: – Cilvēkiem nepatīk izcirtumi. Bet tajā pašā laikā pēc izcirtuma veidojas ļoti skaistas jaunaudzes. Ja pareizi saplāno mozaīku cirtes, kur vecākas audzes mijas ar jaunaudzēm un veidojas atšķirīgas intensitātes zaļa krāsu gamma, ainava veidojas pievilcīga un acij tīkama.
Tāpat mēs sakām, ka vajadzīgi meži, lai mēs varētu elpot. Taču koki ražo skābekli tikai līdz zināmam vecumam, pēc tam sabrūkot to paši patērē. Tāpēc kategoriski iebilst pret kailcirtēm pilsētu zaļajā zonā arī nav pareizi. Nocērtam šo kailcirti mazu. Pēc tam veidosies jaunaudze, kas būs vērtīga skābekļa ražotāja.
Vēl es domāju – ja kādā vietā kailcirtes aizliegtas, tad šim aizliegumam jāattiecas ne tikai uz valsts, bet arī privātajiem mežiem. Ja veidojam mozaīkas ainavu, tad tā jāievēro arī privātajiem meža īpašniekiem. Slikti arī tas, ka lielas platības, kas paredzētas dabas aizsardzībai, netiek koptas. Bieži sanāk, ka mēs aizsargājam to, kas, vietai mainoties, sen jau pazudis. Tāpēc mums vajadzētu aizsargāt tik daudz, cik spējam apsaimniekot, lai saglabātu to unikalitāti dabas daudzveidībā, kāda mums ir.
