Vecāku kopija 0
Pat ar tikko dzimušu mazuli ir jārunājas, izmantojot balss intonāciju un mīmiku, lai bērns atpazīst reakciju, kas liecina par kaut ko labu un iepriecina vecākus.
Acu kontakts palīdz ne mazāk kā valodas skaņas, tādēļ ar mazuli ir jārunājas viņa acu līmenī, lai bērns var ne vien dzirdēt, bet vienlaikus arī redzēt, kā arī just emocijas un uz tām atsaukties.
Mantiņas, ko vecāki piestiprina bērna gultiņai vai ratiņiem, parasti ir virs mazuļa galvas un rada skaņas, kas spēj pievērst uzmanību, nodarbināt pirkstiņus vai iemidzināt, taču tās neattīsta runu.
Turklāt uz šādiem grabuļiem jāskatās, stipri atgāžot galvu, bet mācīšanās notiek vidējā un apakšējā redzes laukā.
– Jābūt līdzsvaram starp darbību ar priekšmetiem un runāšanu, jo mantu kalni nebūt neveicina runu. Ja bērnu ieinteresē mantiņu vērtenes, un vecāki tās izmanto, lai saistītu viņa uzmanību, bet paši darītu kaut ko citu, bērnam zūd nepieciešamība ar kādu sazināties. Saprotams, ka divu gadu vecumā viņš jau būs pie šādas situācijas pieradis, un vairs pat negribēs mācīties runāt! – brīdina A. Irbe.
Pusgada vecumā mazuļa valodā parādās pirmās zilbes. Viņš sāk ieklausīties un izprast pieaugušo intonāciju, reaģē uz to, un pazīst pazīstamu cilvēku balsis.
Līdz septiņiem mēnešiem mazulim ir iedzimts vecāku (visbiežāk – māmiņas, jo viņa ar bērnu ir biežāk kopā) sejas izteiksmes, mutes un lūpu stāvokļa atdarināšanas reflekss. Tam ir liela nozīme turpmākajā runas attīstībā. Ja skaņas pastāvīgi neatkārto un nenostiprina, mazulis tās aizmirst. Atdarināšanas spēju prasme ir nepieciešama, lai vēlāk tās nav jāmācās no jauna.
Zilbju un skaņu piesaistīšana noteiktiem priekšmetiem vai darbībām ir svarīgākais bērna runas attīstībā līdz gada vecumam.
