Anda Līce: Diemžēl ne mazums ir to, kuri kļūst no panākumu reiboņa atkarīgi 0
Latvija ir iemirdzējusies Ziemassvētku gaidās. Gada pēdējā mēnesī skaidrāk izgaismojas arī šķirtne starp sociālajiem slāņiem, garīgo un materiālo svētku piepildījumu, sirds un aprēķina labdarību. Ziemassvētki pārbauda krievu rakstnieka Maksima Gorkija pausto hrestomātisko atziņu: “Cilvēks – tas skan lepni”, kurai var būt arī citas interpretācijas. Kāds varbūt teiks, cilvēks – tas skan skumji – vai noskaldīs – nožēlojami.
Vērojot gar acīm slīdošo notikumu lenti, man bieži šķiet, ka cilvēks – tas skan traģiski.
Arī tad, ja viņš ir guvis panākumus, pārticis un novērtēts. Dīvainā kārtā bieži vien tieši tad. Droši vien nav tāda, kurš kādā dzīves posmā (īpaši jaunībā) nebūtu piedzīvojis neparastu sajūtu, ko dēvē par panākumu reiboni. Diemžēl ne mazums ir to, kuri kļūst no šī reiboņa atkarīgi un sāk tam kalpot. Šajā ziņā bīstamākās jomas ir politika un māksla un ar tām saistītā vara un prestižs.
Gan politikas, gan mākslas laukā ne viens vien talantīgs un ar lielām ambīcijām apveltīts cilvēks piepilda ar sevi visu telpu tā, ka pārējie viņam kalpo vienīgi kā fons. Iegrieztais rats ierauj šajā vienvirziena kustībā tos, kuri vēlas pasildīties spīdekļu tuvumā. Nekritiska attieksme nemanāmi pāriet komplimentārismā, veicinot panākumu atkarību un ar laiku izveidojot personības kultu. Vai pret to var sevi apdrošināt? Var, ik pa laikam palūkojoties savā atskata spogulī, ja tāds vispār ir.
Ja mēs to nedarām paši, parūpējas dzīve, un mūsu negausīgais ego saņem kārtīgus belzienus.
Es ar interesi un bažām sekoju līdzi Ukrainas prezidenta un viņa jaunās valdības gaitām. Man šķiet, ka tieši tur var izšķirties arī daudzu citu valstu, tajā skaitā Latvijas, nākotne.
Ukrainā pēc lielā pacēluma vēlēšanās tagad daudzos ir neizpratne par nepārdomātu kadru izvēli, zināmu panākumu reiboni un nevēlēšanos ieklausīties savos vēlētājos.
Gandrīz vai “jāmierina” tie, kas pārmet jaunajai varai tiesu bezdarbību un vēlētājiem doto solījumu nepildīšanu. Mīļie draugi, jūs esat ļoti nepacietīgi, Latvijā lielajiem blēžiem cietumā bija jānonāk jau pirms gadiem divdesmit, bet viņi vēl šodien ir uz brīvām kājām. Jācer vienīgi – karstasinīgie ukraiņi saviem valsts izlaupītājiem tik ilgi vis neļaus baudīt brīvību, kas nu nekādi nav savienojama ar cilvēka gara lielumu.
Attiecībā uz cilvēciskajām kvalitātēm visā pasaulē, par laimi, ir pieņemti vienoti standarti, un tos nav iespējams tik viegli mainīt, kā dažiem gribētos. Tāpēc ir svarīgi apzināties, kā savā ikdienā mēs katrs skanam un kam gribam līdzināties.
