Pa Munka pēdām 1
Jau iepriekšējā vakarā, pūloties gan nenokavēt iebraukšanu iepriekš aizrunātajā Hortenas kempingā, piestājām Osgordstrandā, kur daudzas vasaras pavadījis norvēģu dižākais otas meistars Edvards Munks. Saule taisās uz rietu, mākoņi debesīs pamazām krāsojas kā Munka gleznās. Nav brīnums, ka arī te ar pirmo piegājienu aizbraucam pareizi, taču samulsina strupceļa zīme un ballīte vietējā jahtklubā. Papētot infostendu, jātaisa vien otrais dublis, un turpat strupceļa galā uzkalniņā bronzas Munks vēro Oslofjordu un atceras “Trīs meitenes uz tilta”, “Melanholiju” un citas šeit tapušās gleznas.
No rīta par mākslu domāt nav laika, jo jāsteidzas uz prāmi, kas 30 minūtēs mūs pārved pāri Oslofjordam uz Mosu, kur, kā smejies, Munks ir atkal priekšā. Šajā miestā viņš pavadījis trīs gadus jau pēc Osgordstrandas perioda. Vispirms gan mūs sagaida neliela smilšu pludmale, ko rīta stundā apsēdušas vien kaijas, un zvejnieksievas tēls, kas lūkojas tālē pēc nelaimīgajiem, ko jūra paņēmusi, vai arī uz savu līdzinieci, kura stāvot Atlantijas viņā pusē, Amerikas krastā. Munka “pēdas” ir korekti iezīmētas, katrā no sešiem pieturpunktiem priecē neiztrūkstošais informācijas stends. Te Munks gleznojis arī vairāku savu draugu portretus, taču slavenākā no Mosā tapušajām gleznām ir “Strādnieki mājupceļā pēc darba”. Jāatceras, ka naftu Ziemeļjūrā norvēģi atrada gadus 40 vēlāk, bet iepriekš šī bija viena no nabadzīgākajām Eiropas nomalēm. Nav brīnums, ka tādā var uzgleznot arī “Kliedzienu”.
Paraugoties uz Grimsredas muižu, ko mākslinieks bija noīrējis Jelejas salā, var, maigi sakot, nojaust, ka Munks šajā laikā gluži nabags nebija, lai gan viņa rocību nevarētu arī salīdzināt ar Klodu Monē, kurš tajos pašos gados mālēja ūdensrozes savā Živernī un kolekcionēja automobiļus. Munkam tas nepiestāvētu. Bet Oslofjorda krasti un Munks viens otram nudien piestāv. Tāpat kā tukšās ielas. Te jāatceras Igors Siliņš, ar kuru satikties gan vairs nav laika. Uz ierasto tūristu jautājumu: “A ko tie cilvēki (nekur neredzamie) te dara?” Siliņš zina atbildi – protams, sēž internetā un arī lasa avīzes. Norvēģijā katrs iedzīvotājs (ieskaitot jaundzimušos un dažkārt arī Dieva mierā jau aizgājušos) ik dienas izlasa 1,7 avīzes! Lūk, papīra mediji, uz ko vajag tiekties! Meklēsim naftu, taisīsim hesu katrā paugurā (ne mazupītē!) un tad arī pārtikusī tauta aiz neko darīt atgriezīsies pie avīzēm!
Bet mūsu ceļojuma rezumē ir šāds: sešās, patiesībā, pilnās piecās dienās var paspēt daudz. Pat nopulēt priekšstatus par it kā tik pazīstamo Norvēģiju. Un pārliecināties, ka šī nu reiz ir zeme, kuras skaistums allaž iekurbulē bijīgu apbrīnu, lai cik reižu turp brauktu.
* fjell – plakankalne; toppen – virsotne; tind, tinden – smaile; breen – ledājs; foss, fossen – ūdenskritums; vatn, vatnet – ezers
Noderīgi
Lidojumam uz Dienvidnorvēģiju ekonomiskāk izmantot “Ryanair”. Biļešu cena – mainīga, pat no 30 EUR, ja ceļojumu ieplāno laikus un elastīgi.
Automašīnas īre sešām dienām – no 400 EUR. Degvielas cena Norvēģijā ~ 16 NOK (2 EUR) litrā.
Kempinga mājiņa vienai naktij (nepieciešama sava gultasveļa) ar pilnu virtuves komplektāciju – no 600 NOK. Divvietīgs numurs viesnīcā ar brokastīm – no 1000 NOK.
Cenas veikalos – vismaz 1,5 reizes augstākas nekā Latvijā. Maizes kukulītis 25 – 35 NOK, kilograms brūkleņu ievārījuma – 16 NOK. Kafija (un termoss) jāņem līdzi sava. Tasīte vājas kafijas mazās ieskrietuvēs – 30 – 40 NOK.
