Pilsētas atšķiras ar baznīcu torņiem 1
Nu gan kārta pienākusi Norvēģijas dienvidu piekrastes pilsētām. Slaidi laižam uz Kristiansannu – piekto lielāko Norvēģijas pilsētu. Pie tās Otrā pasaules kara laikā vācieši bija iekārtojuši nozīmīgu lielgabalu bateriju, kas spētu kontrolēt un apdraudēt kuģu satiksmi Skageraka šaurumā. Vāras baterijas lepnums ir pasaulē otrais lielākais lielgabals – 38 cm kalibra uz visām pusēm grozāmais gandrīz 20 metrus garais stobrs, kas spēja aizšaut 55 kilometrus tālu. Apčamdām to un izstaigājam Vāras baterijas muzeju. Jā, iespaidīgi! Ja nebūtu jau redzēts “Adolfkanone” stobrs Trondenēses fortā pie Harstades (tas arī ir pasaulē lielākais – ar 40,6 cm kalibru), šī būtu pirmā tāda veida pieredze. Tagad jāteic, ka abi muzeji ir gandrīz identiski – tāpat kā šie Frīdriha Krupa ražotie lielgabali, kas sākotnēji bijuši paredzēti uzstādīšanai uz karakuģiem.
Kristiansannas centrs izskatās norvēģiski jauks. Saulīte padara tradicionālo koka apbūvi vēl siltāku un ūdeņus – rotaļīgākus. Tomēr Kristiansannā ir divas īpašas vietas, kas noteikti jāredz, proti, zivju tirgus un modernā koncertzāle/teātra ēka. Zivju tirgus atrodas paviljonā, tas ir neliels, tīrs un, varētu teikt, pat patīkami smaržīgs. Ārpusē sablīvējušies labi apmeklēti restorāniņi, kur svaigās jūras veltes tiek gatavotas. Tādā pat varētu riskēt pagaršot norvēģu zivju bliņu, kuras nosaukums gan neuzrunā – fiske kake…
Jaunā daudzzāļu Kristiansannas teātra ēka ar jumtu kā milzu spilvenu ir pilsētas lepnums. Tā atrodas tieši jūras krastā pie ostas mola, tādējādi ļautiņiem no kruīzu kuģa turp jāpasper burtiski 20 soļi. Noenkurotais laineris un garāmbraucošo kuteru atspīdumi teātra ēkas stiklotajā sienā nudien izskatās kā dekorācijas sirreālai izrādei.
Norvēģijas dienvidu piekrastē esot visvairāk saulainu dienu gadā. Nospriežam, ka tieši tāpēc to bija iecienījuši daudzi norvēģu dižgari – Hamsuns, Ibsens, Munks un citi mazāk zināmi, kuriem pasaules kalibru aizsniegt nav izdevies. Pēc īsas pauzes romantiskajā Lillesannā izskrienam arī caur Grimstadi, kuras bibliotēkā Hamsunam nolasīts spriedums par simpatizēšanu vāciešiem. Čujs aizved akurāt pie šīs ēkas, kam pagalmā dižā Knuta krūšutēls. Rakstnieka talanta cienītāji to izpušķojuši ar puķītēm un nolikuši pie tā saujiņu konču – laikam Nobela prēmijas laureāts bijis saldummīlis. Hamsuna Nērholmas muižu pie Grimstades nemeklējam. Tajā joprojām dzīvo rakstnieka pēcteči, kas tūristus redzēt nealkst, lai arī tieši tur atrodas Hamsuna kaps. Vēl piestājam Arendālē un pārliecināmies, ka visas piekrastes pilsētas ir skaistas, taču atšķiramas vienīgi pēc baznīcu torņiem.
Seko garāks pārbrauciens un pēdējā no lielajām pilsētām Tensberga. Tajā atrodas “Slottsfjellsmuseet” jeb Vestfoldas filkes kuģu un vaļu muzejs, kas vakarā, protams, jau slēgts. Vien pagalmā var nobildēt Osebergas kuģa priekšgala kopiju un caur stiklu redzēt milzīgos vaļu kaulus. Uzskrienam pie Tensbergas (kādreizējās pils) torņa, atrodam, kur krastmalā piestāj tūristu vizināšanai paredzētā kārtējā Osebergas kuģa kopija, pasveicinām atjaunotās Norvēģijas pirmā karaļa Hākona VII un diženā ceļotāja Rūala Amundsena statujas un braucam meklēt īsto Osebergas kalnu, kur atrasts viens no Oslo vikingu muzejā izstādītajiem kuģiem. Norāžu nav, bet atkal izlīdz čujs un trāpām uz pareizā ceļa, un tad jau arī norādes neizpaliek. Kārtīga taciņa ved uz pauguru pļavas vidū, kur bijis norakts kuģis un vesels lēvenis citu noderīgu lietu, ar ko vikingu konungam pārcelties aizsaulē pie Odina mūžīgo dzīru galda.
