Trešā diena jeb Troļļa mēle un slapjas meitenes 1
Rīts sagaida apmācies un lietains. Pēc griķu putras ar norvēģu brūkleņu zapti un rīta kafijas dodamies izpētīt iespējas piekļūt slavenajai Troļļa mēlei, kas ir viens no atraktīvākajiem Norvēģijas dabas objektiem. Pa ceļam vēl ir iespēja uzkāpt Lilletopā – mazajā virsotnē Sērfjorda malā, kur atrodas vēsturiskā Tisedāles elektrostacija. Kāpiens diezgan stāvs, bet pusstundas laikā pieveicams. Lilletops izrādās ļoti skaista šļūdoņu nogludināta klints kā plikpaura galvvidus ar nīkulīgiem skujkociņiem deniņos un pakausī. No tās 400 metru augstuma paveras glīta Sērfjorda panorāma un skats uz fjorda otrā malā esošo Ednafosu – ūdenskritumu, ko tāpat kā pārējos tajā krastā radījis Folgefonnes ledājs. Ik pa brīsniņam nodārd attālināta sprādziena atbalsis – norvēģi laikam būvē kārtējo tuneli. Teorētiski var apskatīt arī pašu Tīsedāles staciju un pat pastaigāt pa ūdens caurules iekšpusi, tā vēl pirms 30 gadiem apgādāja visu reģionu ar elektrību un dzeramo ūdeni. Šāda ekskursija tad būtu iepriekš jāpiesaka.
Taka uz Troļļa mēli ir 11 kilometrus gara ar aptuveni 600 metru kāpumu. Pirmo, stāvāko kāpienu savulaik aizstāja mogelibānītis – funikulieris, kurš vairs nekursē, jo neatbilst mūsdienu standartiem, bet tā pārbūve pat norvēģiem šķiet lieka naudas izšķiešana. Taka ved caur staltu priežu mežu blakus nu jau klusējošajam bānītim. Tā izrādās pat vieglāk veicama nekā pie Langfosa. Kāpjot var vērot, kā mainās koku sugas un izmēri, priedes nomaina alkšņi, bet tos – ķeburaini bērziņi, tad zem kājām sāk žļurkstēt mitra kūdra. Tālāk taka ved plašā, līdzenā plakankalnē, tā iezīmēta gluži kā šoseja. Otrais kāpiens ir pa stabilu, gludu granīta lielceļu, taču ik pa laikam jāforsē arī dubļu plančkas. Uz pašu mēli jau sanāk pakāpt pat lejup. Trolltunga izstiepusies virs šaurā Ringedāles ezera 700 metru augstumā un ap 1100 metru virs jūras līmeņa Hardangervidas plato dienvidrietumu daļā. Pastkartēs redzams uz tās palēkdamies dejojošs minikolektīvs tautastērpos. Gan jau viņus tai pieveda ar helikopteru… Trolltungas iekarošana prasa visu dienu, bet apmierinājumu, uzvaras garšu dod vismaz gadam. Atpakaļceļa nu jau nogurdinošās grūtības jāaizmirst.
Kamēr vīstāmies atceļam uz kempingu, mūs uzrunā trīs daiļavas un trīs mugursomas, kuras gribētu tikt uz Odu. Esam ar mieru pavērot šovu, kā tās visas ietūcīsies mūsu “Suzuki” mazulītī. Brīnums izdodas! Ne velti mašīnīte ražota Indijā… Meitenes (austrāliete, čehiete un vāciete, kas ar saviem bekpekiem – mugursomām un citām uz kamiešiem uzkrautajām bēdām – satikušās Bergenā un metušas piedzīvojumu kāros kauliņus kopā) pastāsta, ka uz Troļļa mēli aizgājušas vakar un pie tās nakšņojušas. Tad laiks mainījies, bijis patīkams (lovely) lietutiņš un aukstumiņš slapjajā teltī visu nakti. Nupat laimīgi atkūlušās lejā. Pārdzīvojumi un piedzīvojumi humoriņu nav piebeiguši – tā ir īsta ceļotāja pazīme. Izpakojam ceļotājas pie Odas baznīcas, lai tad noskaita pateicības pātarus, un braucam apēst kempingā kaut ko siltu, kamēr viss kolhozs nav meties pie vienas kopējās plītiņas.
