Saulstaru ķērājs, dalmācieša sāns un Garūdeņa varavīksne 1
Pamājuši rīta atvadas Geustatopenam, paņemam vēl neilgu pauzīti Rjūkanā, kas slavena ar to, ka Otrā pasaules kara laikā vācieši te bija iekārtojuši “smagā” jeb deiterija ūdens ražotni militārām vajadzībām. To varētu lietot gan kā radiācijas ķērāju, gan ūdeņraža bumbas ražošanai – Ivars zina skaidrot. Angļu izsēdinātie norvēģu pretošanās kustības dalībnieki vācu kara fabrīķi uzlaiduši gaisā. Kura no entajām elektrostacijām tā bija, gudri netiekam, taču patlaban interesantāka šķiet rjūkaniešu ideja, kā padarīt drūmos rudens un ziemas mēnešus saulainākus vārda tiešā nozīmē. Proti, viņi uzbliezuši milzu spoguli, lai šaurajā Vestfjūrdālenas ielejā, kur saule pusi gada neiespīd, rastu tai iespēju priecēt ļaudis.
Tad ceļš ved augšup un pamazām iebraucam agrā pavasarī, ko nomaina vēl agrāks – ziema bez sniega uz autoceļiem. Palikušas vien pātagas, kas ziemā iezīmē ceļmalas un sniega segas augstumu. Heukelifjella ainavas ir fascinējošas. Varētu būt anekdotiski – iedomāties, kā mēs, divi seni, cinisma pilni runči, iespīlēti savā mazmašīnītē, nekautrējamies jūsmot: “Nu, šitais ir kruta, šitais vispār, a tur, paskaties tur!” Laikam jāatzīstas – romantiķi, kas maskējas aiz raupjās čaulas… Nu, ir jau tas Haukelifjella ceļš daiļš bezgala – kalni ar sniegiem un to atspulgi ezeros, kur vietām joprojām ledus paplātes, izskatās kā tādi milzu dalmācieša sāni. No kāda austriešu mobiļa gan izlec balts lāga labradors, kurš arī piestāv prāvākajām sniega lāmām.
Ceļā uz Okrafjordu strauji izlemjam izmest līkumu caur Rullestades aizu, kur gājis vecais E134 lielceļš. Pastaigu taka gluži pie stāvas klints sāna ir gana dramatiska, tomēr droša. Daudz laika gan tai veltīt nevaram. Interesanti, ka pretēji gaidītajam izbraucam atpakaļ uz maģistrāles tai jau no otras puses. Saprotam, ka jaunizbūvētā ceļa tunelis iziet vecajam ar visu aizu pa apakšu, tāpēc arī pirmajā brīdī ir izbrīns. Un tad jau esam pie viena no šā ceļojuma akcentiem – Langfosa.
Tūristu mazapgūtais Langfoss ir piektais augstākais Norvēģijas ūdenskritums – nieka 620 metri! Respektablā kompānija CNN to pirms dažiem gadiem iekļāvusi pasaules ūdenskritumu “Top 10” – un pareizi darījuši! Vienojamies, ka Langfoss – Garais kritums – nudien ieliek arī slavenajam Lotes ūdenskritumam, gar kuru vēlāk tāpat nobrauksim. Arī no ceļmalas stāvlaukuma tas izskatās labāk un ir gauži glīši kadrā dabonams. Apaujam kaujas zābakus un sākam Garūdeņa iepazīšanu. Labi marķētā un nesen labiekārtotā taka atbilstoši shēmai sākotnēji virzās projām no fosena, ausij jau ierastais krītošā ūdens burzguļa šalciens mazinās. Uz katriem simt metriem virs fjorda jārēķina 15 minūtes kāpiena, taču tas ir ērts un drošs. Caur koku kulisēm vīdošie fjorda zilzaļie ūdeņi pamazām attālinās. Tagad esi 200 m, tagad 300 m virs jūras – vēsta kārtīgas takas norādes. Netālu no 400 m zīmes taka griež pa kreisi un fosena šalkoņa sāk manāmi pieklust. Te šķiramies. Ivars kāpj augstāk, es mēģinu rast ceļu pie ūdenskrituma. Izdodas abiem. Ivars tiek pie panorāmas, koku zonai beidzoties, kur redzama arī upītes pieteka klintij, lai kritums var sākties, es, tā arī neatradis jēdzīgu taku, iemēģinu stāvu, izsusējušu tērcītes gultni, kam taču jāved pie krituma! Un ir! Lielisks laukums starp diviem nopietniem kritumiem, kur, raugoties fosena un saules radītajā varavīksnē uz lejā esošā fjorda fona, pat droši var uzpildīt ūdens pudeli.
Pēc redzētā gribas drasēt lejā gluži vai valša ritmā – viens, div’, trīs… Taču tas ir mānīgi. Arī lejup rūpīgi jāskatās, kur kāju liec, lai gan tā pati atceras steppingstounu, kur balstīties un atsperties ir droši. Vai tiešām šo dienu vēl kas pārspēs?
Nu nevar būt tik ideāli. Laika apstākļi te mainās tikpat strauji kā tērpi modes skatēs. Un arī uz mūsu kamiešiem – vējjaka, maika, vējjaka, maika… Kad vakarā cenšamies iekarot vēl Buarbrēnu – Norvēģijas trešā lielākā ledāja Folgefonnes pieejamāko mēli – sāk līņāt, mērķis ik pa brīžam aizsedzas ar miglas šķidrautu vai mākoņu seģeni un beigu beigās tiltiņš pāri Buarbrēna kristālskaidrajai čuriņai, kas tomēr ir visai strauja upe, izrādās noskalots. Un līdz ar tiltiņu arī mazpārliecinošā vēlme rāpties augstāk slapjām kājām mākonī.
