Kā mēs braucām Ziemeļzemi Norvēģiju lūkoties 1
Jā, jā, lūkoties zemi vai uz zemi – fjelliem, topeniem, tindeniem, kā arī uz fjordiem, brēniem, foseniem, vatnetiem* un citiem ūdeņiem, kā jau Norvēģijā pienākas. Jo ar meitām tur nu tā paknapi. Uz tām lūkoties labāk mājās, kā zināms. Norvēģijā būts daudzkārt, jo, jāatzīstas, tā ir mana mīļākā zeme Eiropā. Šoreiz plāns – izpētīt dienviddaļu, ko paši norvēģi iecienījuši, bet tūristi apmeklē retāk.
Jebkuram ceļojumam ir jāsagatavojas – tas pat trollim skaidrs. Mans ceļabiedrs Ivars ir izsmēlis no interneta dzīlēm visu noderīgo plānotajam maršrutam un aizrunājis dažas naktsmītnes, kā arī īres mašīnu, uzticot man rūpes par kuņģa un garšas kārpiņu labsajūtu. Sadalījuši smagumus pa somām, lai “Ryanair” nebūtu iebildumu, sēžamies lidmašīnā. Kompānija mums ir laba, lidojam kopā ar senu paziņu – aktieri Igoru Siliņu, kuram šī ir iestaigāta taciņa. Jau vairākus gadus viņš strādā Norvēģijā. Painteresējamies, vai Igors mašīnā izmanto GPRS sistēmu, kur norādes latviešu valodā pats ierunājis. Viņš atsmej, ka ar gudru cilvēku varot parunāties tāpat, bet, ja šo navigatora sistēmu izmanto kāds cits, tad gan lūdzot pagriezt skaņu nost, lai nesākas personības dalīšanās. Lidojums paiet ātri. Pēc 80 minūtēm nolaižamies Riggē, kas atrodas kādus 50 km uz dienvidiem no Oslo. Pamājam atvadas Igoram, kāpjam īrētajā “Suzuki” minimašīnītē un dodamies ceļā. Siliņa norādes iz nafigatora kastītes nevajag, mums ir kartes un plāni kā Napoleonam, ne kā vidējam ceļotājam.
Korķuviļķis, stāvbaznīca un kalns ar pižiku
Oslofjorda apkārtne ir lēzena. Šādi tādi gaiziņi un munameģi sāk parādīties, kad esam jau izbraukuši tuneli zem fjorda. Pirmā plānotā pieturvieta ir Drammene, kur jāuzbrauc Spiraltopena kalnā. Lai gan ceļš ir gana plats un augstums arī uz aci šķiet pietiekams pat busam, diemžēl saprotam, ka tūristiem ar lielo autobusu šeit nenokļūt – 3,2 m augstuma ierobežojums! Jāveic septiņi apļi kā pa korķuviļķi, pirms pēdējā spirāles loka mūs sveicina arī nišā iestutēts trollis. Kā nu bez tā! Augšā ir skaisti. Te sākas vairākas mierīgas meža takas pastaigu cienītājiem; no panorāmas terases, kur daži pie galdiņiem pikniko, paveras skats uz pilsētu lejā. Drammenes upe plūst kā tāda mini Donava, tai pāri pārmesti vairāki tilti, uz kuriem nolūkojas 1905. gada lielgabals. Laikam jau norvēģi necerēja, ka tik viegli tiks vaļā no ūnijas ar Zviedriju, tātad pie neatkarības, un gatavojās karot, ja vajadzēs.
Hedāles baznīca neko daudz nav mainījusies, tā joprojām ir viena no lielākajām un krāšņākajām Norvēģijā. Sumpurņu galvas jumtu korēs, kas atbaida ļaunos garus, dīvaini harmonē ar krustiem virs katra joma. Laikam tāpēc, ka viss no koka. Visriņķī stāvkirkei terasīte no mēra laikiem, kad aizdomīgie baznīcā netika laisti, bet svēto misi varēja vērot pa lūramcaurumiem no ārpuses. Kapi ap baznīcu – no 18. – 20. gadsimta. Taču uz kapu pieminekļiem kaltie gadu skaitļi liecina, ka cilvēku mūža gājums šeit bijis ilgs – daudziem sarēķinām pāri 90 gadiem. Laikam Hedālē kandžu nedzen. (Ņemot vērā, ka visā Norvēģijā šņabeņu, ja tā var saukt smalkos un dārgos “Vinmonopolet” veikalus, ir piecreiz mazāk nekā vienā Ķengaragā, kandžas dzīšana pašpatēriņam ir nu ļoooti izplatīta.)
Ceļš, kas pietuvojas Geustatopena virsotnei, ir gauži skaists – atzīstam abi, paņemot vairākas foto pauzītes. Diemžēl piebraukt pat laukumam, iekārtotam tiem, kā vēsta norāde, kas vēlētos šajā kalnā visaugstākā uzbraukt ar bānīti, nevaram. Bomis priekšā, ceļš atvērts tikai sezonas karstumā. Geustatopens, uzlicis galvā mākoņu pižiku, dīžājas vakara saules staros, mētelis izraibināts baltām sniega, spožām ūdens un brūnām klinšu strēmelēm. Taču pašlaik nepieejams. Strautā uzpildām ūdens pudeles un griežam lejup serpentīnos Rjūkanas virzienā, kur aizrunāta naktsmītne.
