Kā mātei vienai izaudzināt vīrišķīgu dēlu? 21
Statistika liecina, ka daudzas sievietes bērnu vai bērnus audzina vienas. Kādai tā ir apzināta izvēle, citai – dzīves piespēlēta situācija, jo kļuvusi par atraitni vai šķirteni.
Ja sievietei jāizaudzina meita, tas šķiet vieglāks uzdevums, jo abas pieder vienam dzimumam.
Bet kā ar šo uzdevumu tikt galā, ja mātei vienai bez tēva līdzdalības, bez vīrieša blakus jāizaudzina vīrišķīgs dēls?
Lupata vai neatkarīga personība
Mātei pirmām kārtām jāizaudzina cilvēks, nevis vīrietis vai sieviete, tāpēc nav pastiprināti jāfokusējas uz to, vai meita būs pietiekami sievišķīga, bet dēls vīrišķīgs, uzsver Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, asociētais profesors Vents Sīlis.
“Bērnam jāieliek stingri pamati, lai viņš spētu būt patstāvīgs, atbildīgs, veidotos izpratne par to, ko viņš dara šajā pasaulē un kāpēc,” būtiskus faktorus bērnu audzināšanā izceļ Vents Sīlis.
“Pieauguši cilvēki neskraida apkārt pa pasauli uzsvērdami: es kā vīrietis daru tā un tā, es kā sieviete rīkojos šādi vai citādi! Šādi parasti dara nenobriedušas personības, jo viņiem ir ļoti svarīgi uzsvērt, ka rīkojas tā, kā jārīkojas sievietei vai vīrietim.”
Tomēr dabā iekārtots tā, ka attīstoties meitenēm dzimuma identifikācija notiek ar māti, bet zēniem – ar tēvu. Bērni kopē vecākus.
“Dēls ar māti nevar identificēties. Ja tā notiek, viņam ir grūti, viņš nespēj to pārdzīvot. Attīstības gaitā šī pretruna rada iekšēju konfliktu starp mīlestību pret māti un nepieciešamību no viņas distancēties. Tāpēc dēls saceļas pret māti, jo instinktīvi vairās no identificēšanās ar viņu. Un attiecības abpusēji veidojas diezgan vardarbīgas: māte grib dēlu mīlēt, bet tas viņu atgrūž, jo saprot – māte ir svarīga, taču nedrīkst pakļauties viņas vadībai. Meitai, ko māte audzina viena, šajā ziņā ir vieglāk.”
Bet arī tad, ja bērns aug pilnā ģimenē, tēvs var nebūt kopēšanas vērts.
“Gan kari, gan deportācijas, gan padomju laiks ir samazinājis jaudīgo vīriešu skaitu. Tādēļ mūsu tēvu paaudzē ir maz tādu, kas spējīgi uzņemties atbildību, saprot tēva lomas jēgu.”
Padomju laikā vīrietim bija grūti dzīvot atbilstīgi savam kodolam un vērtību kodeksam, turpinot saka Vents Sīlis.
“Padomju varai nebija vajadzīgs neatkarīgs, patstāvīgi domājošs indivīds, jo tāds ir nevēlams un kaitīgs. Totalitārai sistēmai nepieciešami konformisti, divkoši, liekuļi, tādi, kas skrien kopā ar baru, – vājas personības. Tāpēc cilvēkiem bija jāizdara izvēle – pakļauties šai varai un kļūt par lupatu vai arī saglabāt stingru kodolu. Vājākie neizturēja un kā protesta formu nereti izvēlējās dzeršanu, bet viena daļa stiprāko pretojās režīmam un kļuva par disidentiem. Tolaik veidot pozitīvu vīrieša identitāti bija ārkārtīgi grūti, sievietēm bija salīdzinoši vieglāk. Viņas varēja realizēties mājās, ģimenē, jo to vidi padomju ideoloģija skāra mazāk. Līdz ar to sievietēm bija lielākas iespējas nekā vīriešiem saglabāt pašcieņu, kamēr daudzi vīrieši grima depresijā.”
Vai glābiņš ir mačo?
Daudziem mūsdienu Latvijas vīriešiem ir sarežģītas attiecības ar savu vīrišķo identitāti.
“Tēva loma ir viena no vīrieša identitātes būtiskām sastāvdaļām. Taču ne mazums ir auguši bez tēva vai arī viņiem ir negatīva pieredze. Daudziem attiecības ar tēvu ir nosacītas, formāli virspusējas – netiek uzdoti jautājumi, kas izgaismotu viņu vīrišķību. Kā paši dzīvoja un cieta? Par ko sapņoja? Ko viņi juta, dēlam piedzimstot? Ko gribēja dēlam dot? Ja neesam to sapratuši, tad tiesāt vai karot ar viņiem ir kļūda. Savu vīrišķību, kāda nu tā katram ir, esam mantojuši no viņiem, tādēļ vīrietis, kas karo ar savu tēvu, karo ar savu vīrišķību. Tāpat māte, kas karo ar bērna tēvu, jo ir dusmīga uz viņu, karo ar dēla vīrišķību. Tāpēc manas paaudzes pārstāvji – trīsdesmitgadnieki un četrdesmitgadnieki – ir sapratuši, ka šī problēma jārisina. Kā jebkurā krīzē, arī šajā gadījumā raksturīgi tas, ka vecie modeļi vairs neder,” savu nostāju pauž Vents Sīlis.
“Mūsdienu patērētāju sabiedrībā par vīrieša etalonu tiek uzskatīts infantila, egoistiska mačo tips – vīrietis bez emocijām, kurš nekad neraud, nopelna daudz naudas, ir daudz mīļāko, cenšas vienmēr dominēt. Bet ar šo vīrieša etalonu stereotipu daudziem nemaz nav vēlēšanās identificēties, jo svarīgāks šķiet garīgais satvars, pašizaugsme un mīlestība, izpratne par dzīves virzību, jēgu un mērķiem.”
Nepamatotas gaidas
Nereti māte, dēlu audzinot viena, šajās attiecībās pati kļūst par bērnu un nonāk mainītās lomās ar savu atvasi.
“Tādējādi bērnam tiek uzvelta viņa vecumam neatbilstoša atbildības nasta. Sieviete no dēla prasa jeb sagaida to, kas viņai būtu bijis jāsaņem no vīra, piemēram, emocionālā aprūpe. Tas dēlam ir smags uzdevums, jo viņam zināmā vecumā vajadzētu atdalīties no mātes, jo vīrieša identitāte veidojas dziļā konfrontācijā ar māti,” skaidro Vents Sīlis.
Mātei arī grūti pieņemt, ka dēls dara kaut kādas bīstamas lietas, piemēram, kāpj kokos, lec no liela augstuma, ātri traucas ar divriteni, krīt, dabū nobrāzumus un zilumus. Grib dēlu pažēlot, labprāt paliktu spilventiņu apakšā, lai kritiens būtu mazāk sāpīgs.
“Daudzām mātēm, kas dēlu audzina vienas, raksturīgi, ka viņas vēlas atvasi paturēt savā tuvumā arī tad, kad jau ir pieaudzis. Vismaz kāds vīrietis mājās, jo kā tad dzīvos viena,” atpazīstamu situāciju ieskicē Vents Sīlis.
Mātēm ir jācenšas dēlus ielikt situācijās, kur viņi var dabūt vīrišķo enerģiju, veidot izpratni par vīrieša lomu.
Zēnam vajag redzēt cienīgas uzvedības piemēru, tāpēc vajadzētu rast iespēju, lai dēls varētu komunicēt ar vectēvu, mammas brāli, kādu citu radinieku. “Bet pieaugušā vārdiem un pamācībām ir jāsaskan ar darbiem. Ja paši melojam, bet pieprasām patiesīgumu, ja paši esam neuzticami un nesavākti, bet pieprasām krietnumu no bērna, šo pretrunu noslēpt nav iespējams.”
Zēniem svarīga ir rīcība, kustība, skaidri uzdevumi, uz mērķi virzīti nosacījumi, tāpēc audzināšanā būtiski viņus disciplinēt, organizēt un nodarbināt. Kopš mazotnes jāradina sevi pašam apkopt un apkalpot, patstāvīgi darīt elementāras lietas. Visu nedarīt dēla vietā, tieši otrādi – jādod iespēja palīdzēt pieaugušajiem. Ja māte aptekās dēlu, viņš neiemācīsies rūpēties par citiem.
Ieteicams puikam kopš mazotnes ļaut risināt konflikt-situācijas, novērtēt cilvēku reakciju un rīcību, jo tikai tā var uzkrāt pieredzi un nebaidīties risināt problēmas.
“Jaunam vīrietim primāri ir iemācīties adekvāti konfliktēt ar citiem, īpaši ar sievietēm – nevis dominēt vai pakļauties, bet runāt no vienlīdzības un cieņas pozīcijām.”
Tāpat jābūt noteiktām robežām un ierobežojumiem, mātei jāskaidro dēlam, ka viņam jāuzņemas atbildība. Tomēr māte nedrīkst kļūt par tirānu. Neviena nespēs pilnībā aizstāt tēvu, taču iespējams radīt situācijas, kur dēls var attīstīt vīrišķās rakstura īpašības. Bērnu daļēji audzina māte, daļēji tēvs un daļēji – sabiedrība. Savstarpēji tie viens otru līdzsvaro, tādēļ jāpiedalās visiem.
Mātes pieredze
Sieviete var ieaudzināt dēlā vīrišķību
Karīna, 14 gadu veca dēla māte
Sākumā dēla audzināšanā piedalījās arī tēvs, dalījāmies pa nedēļām, bet no astoņu gadu vecuma audzinu viņu viena. Neesmu stingra mamma, kas skalda un valda. Uzskatu, ka bērni ir mazi pieaugušie, tikai ar mazāku dzīves pieredzi un zināšanām. Tāpēc vienmēr esmu centusies pret dēlu izturēties kā pret personību, nevis uztvērusi kā kaut ko zemāku, ar kura viedokli var nerēķināties.
Vecāks savu bērnu pazīst vislabāk, tāpēc, manuprāt, spēs atrast vispiemērotāko risinājumu. Lai gan, pieļauju, retajam ir izdevies izvairīties no gadījumiem, kad pietrūkst padoma, kā rīkoties. Kad dēlam palika astoņi gadi, viņa uzvedība kardināli mainījās. Bija ļoti paštaisns, dumpīgs, runāja pretīm, konfliktēja ne vien ar mani, bet arī skolotājiem. Sāku sevi šaustīt – varbūt dēls ir pārāk izlutināts, varbūt jūtas nesaprasts.
Ja šādi būtu uzvedies 12–13 gadu vecumā, kad spurošanās ir neizbēgama konkrētā attīstības posma izpausme, es to spētu saprast un pieņemt. Taču, ja šādi uzvedas astoņgadīgs puika, tas tomēr nav tipiski. Tāpēc devos ar dēlu pie psihoterapeita, kurš ar smilšu terapiju centās noskaidrot, kas ar viņu notiek. Pēc terapijas kursa speciāliste atzina, ka dēlam pubertāte iestājusies daudz agrāk nekā viņa vienaudžiem.
Sasniedzot pusaudža vecumu, dēla stiķi un niķi kļuva krietni izteiktāki. Ja kaut kas nenotika pēc viņa prāta, mēdza piedraudēt, ka izdarīs pašnāvību. Protams, satraucos, ka viņš varētu sev nodarīt pāri. Mani mazliet nomierināja draudzenes teiktais, kuras meita ir pāris gadu vecāka par manu dēlu, ka šie draudi varētu būt sava veida manipulācija un ka vecāks nedrīkst tai pakļauties. Paklausīju viņas ieteikumam, neļāvu, ka mani iebiedē, centos ar dēlu izrunāt, kāpēc tā rīkojas.
Atskatoties uz to laiku, jāsaka – paldies Dievam, ka viņš ir no tiem, kas māk ieklausīties. Ka tas ir noticis, vēlāk varēju saprast pēc dēla rīcības. Kaut viņš turpināja runāt pretī, tomēr viņa uzvedībā kaut kas mainījās.
Tāds pamatīgs lūzums dēla uzvedībā notika nesen pēc nopietnas mūsu sarunas. Kad viņš skolā mācījās tā, lai būtu sekmīgs, bet ne vairāk, es viņu nesodīju, atņemot kabatas naudu, bet uzbūru nākotnes ainu, kas varētu ar viņu notikt, ja turpinās slikti mācīties.
Teicu: iztēlojies situāciju, ka tu, šā tā pabeidzis skolu, strādā benzīntankā.
Tad kādā reizē ar savu auto atbrauc uzpildīt benzīnu tavs klasesbiedrs, kurš pabeidzis augstskolu, strādā labā darbavietā. Iepildījis benzīnu, viņš iedos tev dzeramnaudu divus eiro un lepni aizbrauks. Manis teiktais bija tik iedarbīgi, ka dēls, kurš patlaban mācās 8. klasē, jau gadu krāj naudu (sataupot kabatas naudu!), lai būtu, ar ko segt maksu par studijām.
Uzskatu, ka dēls nav obligāti jāved uz Austrumu sporta cīņām, hokeju vai vēl kādiem komandu sporta veidiem, lai viņš izaugtu vīrišķīgs. Un ne vienmēr to nepieciešamo vīrišķības devu puika gūs, augot ģimenē, kur blakus ir opītis, kāds radu onkulis vai tēvs.
Ne jau visi vīrieši ir tik ideāli, lai no viņiem varētu ņemt piemēru. Uzskatu, ka arī sieviete var ieaudzināt dēlā vīrišķību: vīrišķīgu attieksmi pret sievietēm, vīrišķīgu izturēšanos un rīcību. Jau no mazotnes esmu dēlam mācījusi, ka jāpalīdz nest smagos iepirkumu maisiņus, ka sieviete jāpalaiž pa priekšu, ieejot vai iznākot no telpas, ka jāpatur mētelis, lai sievietei ērtāk to uzvilkt. Tādi it kā sīkumi, bet tie rada priekšstatu par vīrieša lomu un pienākumiem.
Sāp sirds, ka dēls neveido attiecības
Zaiga, 30 gadu veca dēla māte
Cilvēks piedzimst ar savu kodu, un vecākiem vai mammai ir jāsaskata šis kods un saskaņā ar to bērns jāaudzina. Nevajadzētu lauzt jeb pārveidot šo bērnā ielikto kodu jeb personības aizmetņus. Savulaik uzskatīja, ka ar puikām nevajag auklēties, jāaudzina, ievērojot teju vai armijas disciplīnu. Bet tā jau var salauzt personību! Visiem vīriešiem taču nav jābūt mačo tipa.
Ar dēla tēvu agri pašķīrāmies, bērnu izaudzināju viena, manai mātei palīdzot. Viņš jau kopš mazotnes bija izteikts vienpatis, nemeklēja sabiedrību. Kad mudināju, lai iet ar draugiem paspēlēties, tā vietā viņš labāk izvēlējās lasīt grāmatas. Sportošana viņu nesaistīja.
Lai dēlam būtu kāda fiziska nodarbe, aizvedu dēlu uz peldēšanu.
Pēc pusstundas pie manis pienāca trenere un teica: “Jūsu dēls nav piemērots peldēšanai.” Vēlāk uzzināju, ka trenere ar visai brutālām metodēm mēģinājusi noskaidrot, vai dēlu vērts trenēt. Ar varu nospiedusi galvu zem ūdens un kādu laiku turējusi, neļaujot ievilkt elpu. Puikam, kam jau tā bija bail no ūdens, šīs bailes pieauga vēl vairāk.
Kopš mazotnes dēls bija bailīgs, viņam pat uz ķeblīša bija bail uzkāpt. Es viņu īpaši nelutināju, taču arī vardarbīgi necentos padarīt vīrišķīgāku. Nodomāju – ja viņam tik ļoti bail no kaut kā, kādēļ lai es viņu mocītu, liekot darīt to, no kā viņam bail.
Kad dēls bija mazs, viņu bieži pieskatīja omīte, jo es strādāju. Mana mamma dēlu lutināja – uzklāja gultiņu, saģērba, aizšņorēja kurpes, darīja visu, lai mazbērns justos aprūpēts un apčubināts. Iebildu, ka tā nevajadzētu, ir jāmāca bērnam uzņemties pienākumus. Tā ka šajā ziņā ar dēlu viss ir kārtībā, viņš negaida, ka tiks aptekāts.
Mums ar dēlu ir cieņpilnas attiecības, nav bijis konfliktsituāciju un nepārvaramu domstarpību. Arī pusaudža gados viņš nespurojās pretim. Tiesa, mazliet sāp sirds, ka dēls neveido attiecības. Viņš tiešām ir vienpatis, turklāt diezgan noslēgts – ir grūti izvilināt, ko domā un jūt. Taču manā dzimtā visi vīrieši ir tādi.
Nav priekšstata par tēva lomu ģimenē
Daiga, 34 gadus veca dēla māte
Ar vīru drīz pēc dēla piedzimšanas pašķīrāmies. Kad dēlam bija septiņi gadi, viņa tēvs nomira, tāpēc bērnu uzaudzināju viena. Man bija jāuzņemas atbildība ne vien par viņa audzināšanu, bet arī jārūpējas par slimo māti un vecomāti.
Biju vienīgā pelnītāja, ģimenes galva, tāpēc mans pastāvīgais pavadonis bija bailes. Baidījos, ka mēs, trīs nestabilas sievietes, varam izkrist no aprites, un tad dēls, palicis pilnīgi viens un neaizsargāts šajā pasaulē, tiks ievietots bērnunamā.
Tādēļ šķita ļoti svarīgi jau agrā bērnībā radināt viņu pie patstāvības, lai viņš zinātu, kā jārīkojas dažādās dzīves situācijās: ierādīju, kā pagatavot vienkāršu maltīti, vēl citus mājas darbiņus, izstāstīju, kā piezvanīt attiecīgajam glābšanas dienestam, ja notiek kāda nelaime.
Atceros, būdams divpadsmitgadīgs puika, viņš vēlu vakaros nāca man pretim uz trolejbusa pieturu, kad atgriezos no kursiem, kurus apmeklēju pēc darba.
Man vienai bija bailīgi, jo dzīvojām ne tajā drošākajā Rīgas rajonā. Jau braucot pāri tiltam, redzēju, kā ceļu uz pieturu mēro dēls, bet kādu gabaliņu aiz viņa nāk mana mamma, kurai bija bail mazdēlu vēlu vakarā vienu laist uz ielas. Tā cits citu sargājām. Man šķita būtiski, ka dēls mācās uzņemties atbildību par saviem ģimenes locekļiem. Tagad varu novērtēt, ka viņš ir izaudzis par atbildīgu cilvēku, gādā gan par sievu, gan bērniem.
Skolas laikā dēls bija ļoti noslogots – paralēli mācībām apmeklēja vairākus pulciņus, aizrāvās ar zīmēšanu, ar datoriem. Sports gan viņu īpaši nesaistīja, tā nebija viņa stihija.
Es īpaši neticu horoskopiem, taču tas, kas attiecas uz Vēršu raksturojumu (dēls dzimis Vērša gadā un Vērša zodiaka zīmē), lielākoties atbilst patiesībai. Dēls ir ļoti spītīgs, un šī spītība viņu triec pretim mērķim, neļauj atkāpties.
Ja kāds pateiks – nu, diez vai tu to spēsi, viņš izies cauri sienai, lai pierādītu, ka spēj.
Šī viņa rakstura iezīme darbojās kā veiksmes garants, kad dēls veidoja savus uzņēmumus. Turklāt viņš zina, ka jāpaļaujas tikai uz sevi, jo nav neviena, kas viņam varētu sniegt materiālu atbalstu. Mans atbalsts dēlam ir mana mīlestība, bet es nevaru kārtot viņa lietas.
Protams, tēva trūkums ģimenē atstāj nospiedumus uz bērna dzīvi. Ne tikai dēls, arī pati esmu augusi bez tēva, līdz ar to nav īsti priekšstata, kāda ir tēva loma ģimenē.
Skatoties, kādas attiecības veidojas dēlam ar viņa bērniem, pamanu, ka tās vairāk līdzinās draugu, nevis tēva un bērnu attiecībām. Vēl kāds mans novērojums – tā kā biju vienīgais vecāks, dēls kopš bērnības pierada pakļauties sievietei – mamma teica, tātad tas ir likums. Arī pieaudzis viņš turpina pakļauties sievietei, tikai nu jau sievai.
Mūsu eksperts
Vents Sīlis, Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, asociētais profesors, filozofs
