Cukura atkarības noslēpums: Sēnīte, kas kontrolē manu prātu? 19
Kad es aprakstīju savu cukura apsēstību savam Vivamayr ārstam, viņas acis iemirdzējās kā smalka cukura graudiņi uz svētku cepumiem.
“Man jau ir padomā kas īpašs,” viņa teica. “Funkcionāls mio-diagnostikas tests pārtikas nepanesībai.” Es nezināju, kas tas ir, bet izklausījās brīnišķīgi. Pēc testa ārste paziņoja, ka manas muskuļu reakcijas uz dažādiem pārtikas produktiem parādīja: Mana cukura kāre ir izraisīta sēnīšu infekcijas dēļ manās zarnās. Infekcijas mikroorganismi barojas ar saldumiem, un es tos baroju nepārtraukti.
“Nekādu saldumu. Nekādu raugu.” Viņa izrakstīja medikamentus. Es biju šokēta. Vai tiešām mana mīlestība pret cukuru nebija mana brīva izvēle? Vai mani gadiem ilgi slepeni vadīja sveša sēnīte?
Vai man patiešām vajadzētu to iznīcināt? “Kas notiks, ja es to atbrīvošu? Vai tas izjauks manu ķīmiju?” Vienīgais risks, ārste teica, bija atstāt infekciju turpināt plosīties. “Tā var nopietni sabojāt tavus zarnu traktus.” Un vēl ļaunāk – mana cukura kāre nekad nebeigsies.
Pāreja no apgaismības uz atkrišanu, es pametu ārsta kabinetu apstulbusi. Manas nebeidzamās cukura alkas beidzot bija izskaidrotas. Es pat biju saņēmusi plānu, kā tās izskaust.
Es iedomājos savu nākotni – sagriežu dārzeņus virtuvē. Bet mani pārņēma melanholija. Cukurs bija bijis tik liela manas identitātes daļa. Ko tagad pastiprinās mana personība, lai aizpildītu šo tukšumu? Lielākoties es jutos saviļņota. Tests bija nostrādājis kā burvestība.
Tagad, pateicoties sēnīšu diagnozei, mani uztura ierobežojumi bija kļuvuši vēl striktāki. Līdzās manai plānajai zupai es vairs nedrīkstēju ēst pat plastmasas putām līdzīgās krekeru plāksnītes, kas vismaz nodrošināja kaut nelielu kraukšķīgumu.
Tagad es drīkstēju ēst tikai aukstu, sīkstu sojas maizes spirāli vai vārītus kartupeļus. “Es ienīstu šo dzīvi,” es domās šņācu pati sev. No rīta man bija vēl viens šokējošs trieciens. Manā uztura konsultācijā Vivamayr uztura speciāliste paziņoja: “Jums nekavējoties jāpārtrauc dzert Diet Coke.” “Tā ir inde,” viņa sacīja. “Tas iznīcina jūsu smadzenes.” Es labprātāk atteiktos no savām smadzenēm (kurām tāpat ir minimāls pielietojums) nekā no Diet Coke, kas ir mans iecienītākais dzēriens. Nākamajā rītā, ceļojot mājās, es sapratu kaut ko satraucošu.
Es pat piecas dienas nespēju izturēt bez cukura. Tas tik ļoti mani satrauca, ka es nolēmu sazināties ar gudrāko cilvēku, ko pazīstu – Dr. Ianu Slaku, Mišiganas Universitātes alergologu, lai saņemtu otro viedokli.
