Trīs ārsti, trīs viedokļi. Pacientes pieredzes stāsts par to, kā viņai operēja greizo īkšķi 0
Nebiju domājusi, ka greizais īkšķis novedīs mani līdz operācijas galdam. Agrāk, tāpat kā daudzas sievietes, ar izvirzīto pēdas kauliņu sadzīvoju.
Bet, kad kreisajā pēdā sākās sāpes un tās otrajam pirkstam parādījās āmurveida izliekums, pārņēma vēlēšanās no šīm ciešanām atbrīvoties.
Lai arī sākumā tā nebija plānots, vērsos pie trim speciālistiem, no kuriem katrs piedāvāja atšķirīgu risinājumu. Kā izvēlēties piemērotāko variantu?
Skaidrības labad vispirms gribu atgādināt, ka īkšķa malā neuzaug lieks kauliņš, kā nereti domā. Patiesībā tā ir nobīdījusies pirmā pleznas kaula galviņa, kas spiežas uz āru, rada kosmētisku defektu, ierobežo apavu izvēli un reizēm izraisa sāpes.
Izrādās, arī daudzas citas, tāpat kā es, operācijai sadūšojas nevis greizā īkšķa, bet āmurveida deformācijas dēļ.
“Tā ir tās pašas medaļas otra puse,” skaidro medicīnas sabiedrības ARS traumatologs-ortopēds Jānis Dobelnieks.
“Pirmais pirksts spiež otro, kuram nav vietas, tāpēc tas sāk celties uz augšu. Otrā pirksta cīpsla saīsinās, un, kad deformācija stabilizējas, pirkstu iztaisnot var tikai ķirurgs, saīsinot otro pleznas kaulu un pagarinot cīpslu.”
Greizā īkšķa operācijas veic galvenokārt divos veidos: pēc Ševrona metodes, kas ir mazāka apjoma, un Lapidus metodes, kuras gadījumā ķirurģiska iejaukšanās ir plašāka. Pirmā ilgst vidēji 30 minūtes, bet otrā – stundu.
Protams, parasti pacientam nav svarīgs metodes nosaukums, pēc kuras viņu operē, taču jāzina – koriģējot greizo īkšķi, tā diezgan atšķirīgi ietekmēs periodu pēc operācijas un bieži vien arī tālākās perspektīvas.
Trīs ķirurgi – dažādi risinājumi
Pirms pierakstījos vizītē, noskaidroju, kuri ārsti specializējas pēdas ķirurģijā, ieskatījos interneta forumos, izpētīju publikācijas presē. Vairākos rakstos bija uzsvērts, ka operētie kauliņi mēdz atjaunoties, taču atradu arī informāciju, ka var operēt tā, lai šādu iespēju novērstu vai vismaz ievērojami samazinātu.
Konsultācija pie izraudzītā ārsta bija ilgi jāgaida, bet slimā pēda sāpēja, tāpēc pieteicos vizītē pie cita ķirurga.
Mani uz operāciju pierakstīja jau pēc pāris mēnešiem. Tās pašas dienas vakarā varēšot doties mājās, pirmo nedēļu vairāk jāpadzīvo pa gultu, bet pēc tam varēšu staigāt ar speciālu apavu un jau pēc mēneša balstīties uz operētās kājas.
Izklausījās tik vienkārši, ka pavaicāju, vai nav iespējams operēt abas pēdas uzreiz. Dakteris atbildēja, ka to darot tikai atsevišķās situācijās. Konsultācijas laikā viņš vairākas reizes sacīja, ka man ir iedzimti vāji saistaudi, tāpēc kauliņš varot parādīties atkal, turklāt pavisam drīz – tieši to biju lasījusi žurnālos.
Saprotu, ka slimības atkārtošanos rosina gan iedzimtība, gan dzīvesveids, taču radās iespaids, ka ārsts negrib uzņemties atbildību par savu darbu. Turklāt tas ir itin labs biznesa veids.
Pacientes jau laikus tiek noskaņotas, ka viņām problēma ielikta šūpulī, tāpēc būs jācieš sāpes un jāmaksā par atkārtotu operāciju. Kad vēl kolēģe pastāstīja, ka šis ķirurgs kādai paziņai īkšķa kauliņu operējis trīs reizes, nolēmu konsultēties ar citu speciālistu.
Otrs dakteris rādīja savu pacienšu pēdu fotogrāfijas pirms un pēc operācijas. Viņš mani iedvesmoja, stāstīja, ka pietikšot ar “vieglo” operāciju, tāpēc abas kājas noteikti vajagot operēt vienā reizē – tas neesot ne grūtāk, ne sāpīgāk, toties kosmētiskais efekts būšot labāks.
Pēc tam nevajagot ne speciālus apavus, ne kruķus. Būšot jāstaigā uz pēdu ārmalām un papēžiem, bet jau pēc mēneša es varēšot pilnībā balstīties uz kājām. Neesot nekāda pamata domāt, ka kaite atkārtosies.
Gandrīz jau nolēmu izvēlēties šo variantu, jo vilināja iespēja pie vienām sāpēm un laika patēriņa izlabot abas pēdas, tomēr dažas nianses mulsināja.
Nu bija pienākusi kārta konsultācijai pie sākotnēji izvēlētā ārsta. Viņš mani apbēdināja, jo piedāvāja daudz smagāku operāciju un – tikai vairāk deformētajai pēdai. Sešas nedēļas jāstaigā ar ģipsi un kruķiem, otras sešas – ar ortozi, kas patiesībā nozīmē atvieglotu ģipša variantu. Toties cerīga izklausījās prognoze, ka kauliņš var atjaunoties tikai ārsta kļūdas dēļ.
Agrāk nebija nācies nēsāt ģipsi un staigāt ar kruķiem, taču, pēc paziņu nostāstiem, tā man šķita katastrofa, ko varētu pieciest pāris nedēļu, nevis trīs mēnešus. Prātoju, ka varbūt labāk izvēlēties vieglo operāciju, kaut vai vaina atkārtosies, nekā mocīties ar ģipsi un kruķiem.
Kamēr vairāk nekā pusgadu gaidīju rindā uz operāciju, bija laiks pārdomām.
Lai pieņemtu lēmumu, vēlreiz devos pie iepriekšējā ārsta, kurš atkārtoti atzina – mana pēda nav tik ļoti deformēta, lai izdarītu, viņa vārdiem runājot, mokošo Lapidus operāciju.
Lai arī biju neziņā, ar ceturto ārstu vairs nekonsultējos un paļāvos uz intuīciju – izvēlējos smagāko variantu cerībā, ka dakteris visu izdarīs pareizi un kauliņš vairs neatjaunosies. Droši vien tas bija pareizi, jo, kamēr gaidīju rindā uz operāciju, deformācija progresēja un īsti taisns vairs nebija neviens kreisās pēdas pirksts.
Pēc operācijas ir pagājuši četri mēneši ar sāpēm un neērtībām, taču esmu priecīga, ka vairs nav ne traucējošā īkšķa kauliņa, ne citu izaugumu. Diemžēl pagaidām pirksti ir pastīvi. Pēc ilgā saudzēšanas laika grūti pierast normāli staigāt, pēda sāp un ātri nogurst.
Kāpēc kauliņš atjaunojas
Nesenā pagātnē populāras bija operācijas, pirmā pleznas kaula galviņu vienkārši nokaļot, ko dažkārt praktizē arī mūsdienās. No pacienta viedokļa šādai manipulācijai ir priekšrocība – lai arī drusku sāp, uzreiz pēc tam var staigāt. Diemžēl vēlāk kauliņš mēdz atjaunoties.
Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas traumatologs-ortopēds Mārtiņš Malzubris uzskata, ka šādai operācijai ilglaicīgs efekts iespējams ļoti retās situācijās, varbūt vienam no 50 pacientiem, kad pleznas kauls patiešām nav nobīdījies, bet traucē tikai tā izaugums.
Pēdas ķirurģijā ir noteiktas vadlīnijas, kā konkrētā gadījumā vajadzētu operēt.
“Tehnikas izvēle atkarīga no pēdas deformācijas pakāpes, kā arī mīksto audu stāvokļa. Ķirurgam jāprot visas tehnikas, taču uzskati atšķiras. Piemēram, ir viedoklis, ka jebkuru deformāciju var operēt ar vienu metodi,” atklāj klīnikas Orto traumatologs- ortopēds Andrejs Peredistijs.
Pacienti ir ieinteresēti, lai operācija būtu maksimāli saudzīga, taču, izmantojot mazinvazīvo pēdas ķirurģiju, ir diezgan liels recidīvu skaits, tāpēc Latvijā tā īpaši netiek praktizēta.
“Ševrona operācijas gadījumā ķirurģiska iejaukšanās ir mazāka, un pacients pēc tam jūtas komfortablāk, jo netiek izveidots jauns savienojums starp kauliem. Veicot Lapidus operāciju, grieziens ir divreiz lielāks, taču labu rezultātu var panākt ar abām metodēm,” vērtē Jānis Dobelnieks.
Ja deformētas abas pēdas, taču problēma nav pārāk liela, viņš abas kājas operē vienā reizē.
Pēc tam ļauts staigāt bez jebkādiem palīglīdzekļiem, taču pārsvarā uz pēdu ārmalām un papēžiem, lai būtu mazāks spiediens uz operēto vietu. Pacienti šādam režīmam ātri pielāgojas, un problēmas nerodas, stāsta ārsts.
Tomēr par abu pēdu operēšanu pie vienām sāpēm ķirurgu viedokļi ir atšķirīgi. Piemēram, dakteris Malzubris to neatzīst Lapidus metodes gadījumā un salīdzina ar vienlaicīgu abu ceļu krustenisko saišu rekonstrukciju: “Neticu, ka pacients pēc tam jutīsies labi. Rehabilitācija būs daudzkārt sarežģītāka.”
Pēc daktera Dobelnieka domām, galvenais iemesls, kāpēc kauliņš atjaunojas, ir ķirurga kļūda – vai nu nav izvēlēta atbilstīga operācijas metode, vai arī tā nav veikta kvalitatīvi. Ja problēma nav novērsta jau pašā sākumā, pēc tam ar to cīnīties ir daudz grūtāk. Pēc atkārtotas operācijas rezultāts ne vienmēr ir tik spožs, kā gribētos.
“Svarīgi izvēlēties tādu operācijas tehniku, lai atjaunotu pareizu pēdas anatomiju, jo tad deformācijas atkārtošanās risks ir niecīgs,” uzsver dakteris Malzubris.
“Nemainīgs rezultāts ilgtermiņā ir operācijai, kas veikta pleznas kaulu pamatnei, jo tiek panākta kaulu pilnīga saaugšana un nekustīgums tās locītavā. Turpretim pēc pēdas priekšējai daļai izdarītām operācijām saglabājas risks, ka kaulus saturošie saistaudi var turpināt stiepties un deformācija atkārtosies. To var rosināt arī šauru un augstpapēžu apavu valkāšana,” atzīst ārsts.
“Operējot pēc Ševrona metodes, ķirurgs galvenokārt cenšas koriģēt to, kas pacientam izraisa sūdzības. Manuprāt, šī metode vairāk piemērota, operējot vīriešus, kuriem ir stingrāki saistaudi,” teic Mārtiņš Malzubris un atzīst, ka katra nākamā operācija tajā pašā vietā ir grūtāka, jo audi ir rētaini. Ja ievietoti titāna implanti, izņemot tie mēdz plastiski deformēties. Savukārt tērauda implanti var saplīst, jo ir trauslāki. Turklāt, ja implantus nevar izņemt, var rasties pro-blēmas, ievietojot nākamos.
Vai operēt skaistuma pēc?
Agrāk man izvirzītie īkšķa kauliņi lielas ciešanas nesagādāja. Visvairāk bēdājos, ka tie ierobežo apavu izvēli, tomēr podoloģe ieteica pēdas operēt. Vai vēlams veikt operāciju tikai izskata uzlabošanai?
“Greizais īkšķis jāoperē, ja tas traucē ne tikai kosmētiski, bet ir grūti piemeklēt apavus. Bieži pat neliela deformācija izraisa diskomfortu – kauliņš pastāvīgi tiek noberzts, rodas sāpes un iekaisums. Arī tad, ja problēma izteikta, pēc operācijas būs daudz labāk. Taču nevajadzētu cerēt, ka pēdas izskatīsies kā princesei,” teic Jānis Dobelnieks.
Andrejs Peredistijs neatbalsta pēdas operāciju tikai skaistuma nolūkos.
“Operējot pēdu, kura nesāp, ne vienmēr var paredzēt rezultātu. Ja pacientes vienīgais mērķis ir uzlabot pēdas izskatu, pastāstu par iespējamiem riskiem. Teorētiski pēc operācijas var rasties sāpes, kas iepriekš nav bijušas, tiek traucēta apasiņošana pirmā pirksta locītavai, tā var kļūt mazāk kustīga,” brīdina ārsts.
Veicot operāciju, pastāv infekcijas risks, ko palielina vāja imunitāte, kā arī citas slimības, piemēram, cukura diabēts vai reimato-īdais artrīts. Rūpīgi jāizvērtē, vai izdarīt operāciju bez nopietna pamatojuma, ja ir liekais svars, kas pēc tam rada lielāku komplikāciju risku. Kauliņi var nesaaugt, un tad jāoperē atkārtoti. Tas mēdz notikt, pāragri sākot atbalstīties uz operētās kājas, ja izkustas skrūvītes, ar kurām tie sastiprināti, vai ir izteikta osteoporoze.
Vai nevar bez ģipša?
Pēdējā laikā esmu lasījusi publikācijas, kurās apšaubīta ģipša lietderība. “Mēs savā klīnikā nelietojam ģipsi, bet sintētiskā ģipša longetes, lai kāja pirmajā nedēļā pēc operācijas nekustētos un mīkstie audi mierīgi atgūtos. Pēc mazinvazīvas operācijas pietiek ar pārsēju,” stāsta dakteris Peredistijs.
Jānis Dobelnieks joko, ka ģipsi mēdz izmantot audzinošos nolūkos, kā arī lai pacientam radītu sajūtu, ka viņa vaina ir ļoti nopietna.
“Ja cilvēks saprot, ka uz operētās kājas nedrīkst bal-stīties, ģipsis sagādā tikai neērtības, ir kā svaru bumba pie slimās kājas,” viņš smejas un piebilst, ka tas vajadzīgs, ja labo vairākus pleznas kaulus.
Dakteris Malzubris piebilst, ka ģipsis, ko gatavo no baltā minerālģipša, patiesi ir smags, taču šajā gadījumā pēdas pozīciju notur sintētiskā materiāla longete, kas palīdz to aizsargāt, ja nejauši gadās uzkāpt uz operētās kājas.
Sintētiskais ģipsis ir viegls, turklāt stingrāks par parastos ģipsi. Ja pacients drīkst kustināt pēdu, bet to nedara un nav pielikta longete, pēda nosveras uz leju, tad vēlāk ir daudz grūtāk izstrādāt kustības un uzaut apavu. Longete rada lielāku pārliecību, ka viss notiks, kā paredzēts.
Vai pēc greizā īkšķa operācijas var izmantot arī moderno 3D ģipsi? “Es mēģinu rast iespējami vienkāršākus, efektīvus un lētus risinājumus. Citas 3D ģipša alternatīvas nav sliktākas, piemēram, ģipsis, ko pagatavo pēc somu patentētas metodikas, kad uz celulozes bāzes sagatavotas plātnes ieliek infrasarkano staru krāsniņā, kur tās kļūst mīkstas un padodas veidošanai,” pieredzē dalās dakteris Malzubris.
Pirkstos stieples un skrūves
Ieraugot savu pēdu pēc operācijas, biju pārsteigta par pirkstos ievietotajām stieplēm. Vēlāk tās radīja nepatīkamu velkošu sajūtu un sāpes kustoties.
Kā stāsta Mārtiņš Malzubris, stieples nodrošina taisnu pirkstu pozīciju. To vietā var izmantot iekšējos implantus, taču tie ir dārgāki un paliek pēdās. Lai arī risks, ka tāpēc radīsies problēmas, līdzinās nullei, viņa-prāt, labāk iztikt bez paliekošiem svešķermeņiem.
Bet, ja stieples izkrīt, vai operācijas rezultāts būs vējā? Tā mēdzot gadīties tikai atsevišķās situācijās, piemēram, pirkstus pārāk intensīvi kustinot, ja ir sarežģīta pēdas patoloģija, ļoti daudz stiepļu vai izteikta osteoporoze. Lai stieples sargātu, tām pāri liek pārsēju, un pēc šuvju noņemšanas uz pēdas var vilkt zeķi.
Ja kāda tomēr izslīd, labākā alternatīva ir pirkstu fiksēšana ar teipiem līdzīgām lentēm.
Ja negadījums noticis jau pirmajās dienās pēc operācijas, vietējā anestēzijā stiepli parasti ievieto atpakaļ.
Operācijas laikā kaulu fragmentus sastiprina ar mazām titāna skrūvītēm, kuras paliek pēdā. Nav skaidri zināms, vai lidostas drošības kontrolē tās mēdz pīkstēt, taču dzirdēts, ka dažkārt mēdz radīt traucējošas sajūtas. Vai tiešām atkal būs vajadzīga operācija?
“Tas var notikt tikai divās situācijās – ja skrūve izraisa cīpslas iekaisumu vai jāizmanto tik gara skrūve, kas sniedzas līdz pēdas kaula nākamajai locītavai, izraisot diskomfortu un sāpes. Bet tā gadās ļoti reti,” mierina Mārtiņš Malzubris.
Tūska un stīvi pirksti
Kad vairs nevajag nēsāt ne ģipsi, ne ortozi un pirkstu galos nerēgojas stieples, it kā varētu priecāties. Taču operētā pēda ir tā pietūkusi, ka līdz šim valkātie apavi neder. Ārstu teiktais, ka vairumā gadījumu tūska saglabājas līdz pat pusgadam, nepriecē. Situācijas atvieglošanai iesaka valkāt kompresijas zeķes, tomēr tās problēmu neatrisina.
“Tūska ir dabiska parādība, ar kuru jāsamierinās, jo operācijas laikā tiek mākslīgi radīts daudzu kaulu lūzums. To var salīdzināt ar situāciju, kad pēdai uzkrīt kāds ļoti smags priekšmets,” skaidro dakteris Peredistijs.
Tomēr vissliktāk jutos, kad vajadzēja sākt vingrināt, re-spektīvi, lauzt jau tā samocītos pirkstus. Tas ir tik nepatīkami un sāpīgi… Ja izmantota Ševrona metode, tas jādara jau ar pirmo dienu, bet Lapidus tehnika paredz to sākt pakāpeniski ne agrāk kā divas nedēļas pēc operācijas.
“Pirkstu stīvums ir saistīts ar rētošanos. Pirmos trīs mēnešus pēc operācijas tas notiek visintensīvāk, taču kopumā šis process ilgst gadu, tāpēc tik ilgi jānotiek arī kustību izstrādei un rehabilitācijai,” norāda dakteris Malzubris.
Pirksti jākustina katru dienu vairākas reizes ar roku – neatlaidīgi un diezgan agresīvi.
Turpinu cīnīties pret stīvumu pirkstos. Ceru, ka tas pāries, tad būšu gatava otra īkšķa operācijai. Beidzot gribu izvēlēties kurpes, kas man patīk visvairāk, nevis tās, kurās atrodas vieta kauliņam. Tiesa, daži ierobežojumi paliks – šauri purngali un augsti papēži. Taču tas mani pārāk neapbēdina.
Lapidus operācija piemērotāka, ja:
• starp pirkstiem ir mīkstas, vaļīgas saites, izteikts kustīgums starp pirmo un otro pleznas kaulu, kā arī rentgena attēls liecina par lielu leņķi starp tiem
• nepieciešams koriģēt vairāku pirkstu kaulus
Ar greizo īkšķi palīdz sadzīvot
• ērti apavi ar ortopēdiskām zolītēm, kas uzlabo pašsajūtu, mazāk bojā gaitu un pārējās locītavas, kavē deformācijas progresēšanu
• starplikas starp īkšķi un otro pirkstu, kas mehāniski to balsta, mazina diskomfortu un labāk notur pārējos pirkstus pareizā pozīcijā
• pēdu vingrinājumi, kas stiprina muskulatūru
• locītavu vai cīpslu iekaisumu gadījumā – injekcijas jeb tā sauktās blokādes
Mūsu eksperti
Mārtiņš Malzubris, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas traumatologs-ortopēds
Andrejs Peridistijs, klīnikas Orto traumatologs-ortopēds
Jānis Dobelnieks, medicīnas sabiedrības ARS traumatologs-ortopēds
