Mediķi mirušam vīrietim bez saskaņošanas ar piederīgajiem izņem nieres. Māte vēršas policijā 6
Ēriku Krēsliņu kādā Inčukalna dzīvoklī pudeles brālis 2015. gada 8. februārī smagi savainoja ar cirvi. 43 gadus vecais vīrietis mira slimnīcā pēc trīs komā pavadītām dienām. Rīgas rajona tiesā patlaban par šo slepkavību notiek tiesvedība.
Ēriks bijis labs šoferis un mehāniķis, diemžēl alkoholisms un tam sekojošās zādzības un cietums sabojāja dzīvi. Vairāk nekā pēc diviem gadiem – 2017. gada 31. augustā – Ērika māte Tamāra Krēsliņa tikai no krimināllietas materiāliem uzzināja, ka dēlam uzreiz pēc nāves iestāšanās izņemtas abas nieres.
Māte ir pārliecināta, ka dēls nebija devis atļauju izņemt orgānus pēc nāves, arī viņai tāda atļauja netika prasīta.
Šā gada 26. septembrī pēc T. Krēsliņas iesnieguma Valsts policijā ierosināja kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 139. panta “Par cilvēka audu un orgānu nelikumīgu izņemšanu”. Šis stāsts ir viens no gadījumiem, kas parāda, ka Latvijā ir neskaidrs likumiskais regulējums par miruša cilvēka orgānu izmantošanu medicīnā, un arī sabiedrība nav pietiekami informēta, vai mediķi var izmantot mirušā orgānus, ja viņš pats pirms nāves nav izteicis tādu gribu, vai ārstiem ir jāprasa atļauja piederīgajiem. Iespējams, lielāku skaidrību viesīs likuma grozījumi, ko pagājšnedēļ pieņēma valdība un kas vēl jāapstiprina Saeimai.
Mātes stāsts
Ērika māte Tamāra Krēsliņa stāsta: “2015. gada 9. februārī man piezvanīja, ka dēls smagā stāvoklī atrodas Gaiļezera slimnīcas reanimācijā. Tur ieraudzīju, ka Ēriks ir dziļā komā, pārsietu galvu, uzpampušu seju un aplikts ar visādām trubām. Daktere sacīja, ka atrasts ar cirvi galvā un lauztu ribu. Galvaskauss šķembās. Nav dzīvības refleksu. Galvas smadzenes mirušas. Tā kā Ērika tēvs bija ārsts, šo to zinu no medicīnas un uzreiz sapratu, ka stāvoklis bezcerīgs. Ja arī izdzīvos, būs tā saucamais “dārzenis”.
Gatavojos letālam iznākumam, uzaicināju priesteri, un Ēriku nokristījām. Kamēr biju slimnīcā, trijiem ārstiem vaicāju, vai no manis ko vajag, piemēram, kādu parakstu par operāciju vai ko citu. Man atbildēja, ka neko nevajagot. 10. februārī dēls jau bija atvienots no sistēmas, mirušu seju. Ārste man uzkliedza, ko te nākot un jautājot par līķi – lai gaidot zvanu. Nākamajā dienā jau atkal bija pie sistēmas. Jau citam ārstam vaicāju – ko mokāt dēlu? Ārsts pieklājīgi atbildēja, ka tā vajagot, bet lai es katru dienu neskrienot uz slimnīcu, lai gaidot zvanu. Zvanu par Ērika nāvi sagaidīju tai pašā dienā vienpadsmitos vakarā.
Nākamajā dienā, 12. februārī, kopā ar jaunāko dēlu gājām uz slimnīcas morgu pie Ērika. Morgs bija ciet. Kad sākām klauvēt, atnāca kāda sieviete un kliedza, ka nekāda Ērika te neesot… Bet kur tad viņš ir, ja arī slimnīcā nav? Tajā brīdi radās nojauta, ka dēls tiek izmantots kā orgānu donors. Šķiet, Ēriks morgā parādījās jau tās dienas vakarā. Tagad domāju – ja tajās dažās dienās, kad Ēriks bija slimnīcā komā, man būtu pajautājuši, vai var paņemt kādu viņa orgānu, būtu atļāvusi. Bet par to, ka no dēla izņemtas abas nieres un liesa, es uzzināju 2017. gada 31. augustā, lasot viņa veselības aprakstu krimināllietas materiālos par viņa slepkavību. Orgānus izņēma uzreiz pēc nāves iestāšanās. Pats viņš šādu atļauju izņemt pēc nāves savus orgānus nebija devis. Nebija arī piederīgo atļaujas. Nebūtu lasījusi krimināllietu, tā arī neuzzinātu.
Pusgadu domāju, ko darīt. Uzzināju, ka neesmu vienīgā, ar kuru tā noticis. Sanāca dusmas.
Lai arī kāds tas mans dēls bija, tomēr cilvēks, nevis kaut kāds gaļas gabals, kurš kaut kur mētājas un kuram var kaut ko nogriezt. Kāpēc man nepajautāja? Bija taču trīs dienas laika. Sapratu, ka daudziem ārstiem pacienti nav svarīgi. Svarīgākas ir citas lietas, arī nauda. Padomāju, ka varu kaut ko mainīt sistēmā. Tiesībsargs aicināja sākotnēji vērsties policijā. Tur man divas reizes atteica ierosināt kriminālprocesu. Sūdzējos prokuratūrā un šā gada 26. septembrī saņēmu paziņojumu, ka pēc prokuratūras spiediena policija tomēr sāks kriminālprocesu. Ceru, ka tas viss turpināsies ar tiesu.
Kā nesen uzzināju, dēla liesu izņēma analīzēm, bet nieres pārstādīja diviem pacientiem. Abi esot sveiki un veseli, par ko prieks.”
Prokuratūra piespiež sākt kriminālprocesu
Tātad Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Teikas iecirknis sākumā atteica ierosināt kriminālprocesu, jo nesaskatīja noziedzīgu nodarījumu. Vecākā inspektore R. Krilova T. Krēsliņai atbildēja, ka gan Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca, kur Ē. Krēsliņš atradās, gan Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, kur notika transplantācija, veikusi datu pārbaudi Iedzīvotāju reģistrā un konstatējušas, ka Ē. Krēsliņš nav izteicis atļauju vai aizliegumu izmantot savu ķermeni, tā audus un orgānus pēc nāves.
Un inspektore atsaukusies uz likuma “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā” 11. pantu, kurš nosaka, ka “miruša cilvēka audu un orgānu izņemšanu transplantācijai donora nāves gadījumā drīkst izdarīt, ja Iedzīvotāju reģistrā nav ziņu par mirušā cilvēka aizliegumu izmantot audus un orgānus pēc nāves un ja šā cilvēka tuvākie piederīgie līdz audu un orgānu izņemšanas operācijas sākumam nav rakstveidā informējuši ārstniecības iestādi par mirušā cilvēka dzīves laikā izteikto aizliegumu izmantot viņa audus un orgānus pēc nāves”. Turklāt likums arī neparedzot mehānismu, kā tuvinieki tiek informēti par orgānu izņemšanu. It kā viss skaidrs.
Tomēr Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas prokurore I. Zepa norāda, ka inspektore lēmumu pieņēmusi nepamatoti, pilnvērtīgi nepārbaudot un neizvērtējot lietas materiālus un ziņas. Arī Tiesībsarga Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas vadītāja I. Piļāne T. Krēsliņai ieteica turpināt cīnīties par savām tiesībām – arī tāpēc, ka, Tiesībsarga ieskatā, likums par miruša cilvēka ķermeņa izmantošanu un tuvinieku informēšanu par to nav viennozīmīgi skaidrojams. Par to Tiesībsargs ir vairākkārt publiski norādījis.
Top likuma grozījumi
Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskā padomniece Santa Tivaņenkova norāda, ka 2016. un 2017. gadā ar šiem jautājumiem daudz strādāts un bijušas karstas diskusijas ar speciālistiem. Sapratuši, ka nepieciešams veikt virkni labojumu likumā “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā”.
Neskaidrā regulējuma dēļ Latvija jau ir zaudējusi divās tiesvedībās Eiropas Cilvēktiesību tiesā un ir izmaksājusi cietušajiem kompensācijas.
Par divām līdzīgām situācijām ECT pašlaik ir ierosinātas lietas arī pret Austriju un Krieviju. Normatīvā regulējuma nesakārtotība ir arī iemesls, kādēļ Latvija vēl nav ratificējusi Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku orgānu tirdzniecību.
Tieslietu ministrijas vadībā ir izstrādāti grozījumi likumā “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā”, pagājšnedēļ Ministru kabinets atbalstīja šī likumprojekta virzību izskatīšanai Saeimā vienlaikus ar likumprojektiem “Par Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku orgānu tirdzniecību” un grozījumiem Krimināllikumā.
Pēc likuma stāšanās spēkā Veselības ministrijai būs jāizstrādā un bez maksas jānodrošina informatīvo materiālu pieejamība, kā arī regulāri jāveic informatīvās kampaņas sabiedrības informēšanai par cilvēka ķermeņa, audu un orgānu izmantošanas iespējām un tiesiskajiem aspektiem. Cilvēkiem būs jāveic atzīme vienotajā veselības nozares elektroniskajā informācijas sistēmā par aizliegumu vai atļauju izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves.
Ja persona nebūs to izdarījusi, ārstniecības iestādei būs pienākums noskaidrot mirušā viedokli par dzīves laikā izteikto gribu aizliegt vai atļaut izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves no tuvākā klātesošā piederīgā (laulātais, vecāki, pilngadīgais bērns, brālis, māsa vai veselības informācijas sistēmā norādītā mirušā cilvēka kontaktpersona). Ja pats cilvēks nebūs izdarījis atzīmi vienotajā veselības nozares elektroniskajā informācijas sistēmā un mediķiem nebūs izdevies noskaidrot personas dzīves laikā izteikto gribu no klātesošajiem piederīgajiem, tiks pieņemts, ka persona ir piekritusi atļaut izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves.
S. Tivaņenkova arī piebilst, ka ar grozījumiem tiks nostiprināts cilvēka audu un orgānu izņemšanas un izmantošanas bezpeļņas raksturs, tas ir, dzīva vai miruša cilvēka ķermeņa audu, orgānu izņemšana un izmantošana kalpo medicīnai un medicīnas attīstībai. Būs aizliegta reklāma vai jebkāda informācijas izplatīšana, kurā ar nolūku gūt finansiālu labumu vai līdzvērtīgu izdevīgumu tiks piedāvāti dzīva vai miruša cilvēka audi vai orgāni vai izrādīta interese par iespēju iegūt audus vai orgānus.
Tuvinieki ne vienmēr viegli sasniedzami
“Runājot par konkrēto Krēsliņa gadījumu, it kā no vienas puses, atsaucoties uz likuma 11. pantu, viss bijis korekti, taču tajā pašā likumā ir arī 4. pants, kas nosaka – ja Iedzīvotāju reģistrā nav ziņu par mirušā cilvēka aizliegumu vai atļauju izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves, šā cilvēka tuvākajiem piederīgajiem ir tiesības rakstveidā informēt ārstniecības iestādi par viņa dzīves laikā izteikto gribu. Un tad ir jautājums: vai tuvākie piederīgie ir informēti par savām tiesībām? Ko valsts ir darījusi, lai cilvēki zinātu šīs savas tiesības? Cilvēks tomēr nav tehnisks detaļu komplekts, kuru tā vienkārši var izjaukt sastāvdaļās – cilvēks ir indivīds, kuru likums aizsargā dzīves laikā, mirstot un arī pēc nāves.
No vienas puses, valsts saka piederīgajiem: ejiet un rakstiet, ka jūsu piederīgo ķermeni nedrīkst izmantot pēc nāves. Bet daudzi no mums zina, kas šis ir par periodu, kad mirst tuvinieks, tad ir pavisam citas domas galvā, panika, šoks, neviens nedomā par to, ka tuvinieks mirs, ir cerības uz izveseļošanos. To, ka cilvēks mirst un ir iespēja izņemt audus un orgānus, var zināt tikai mediķis kā profesionālis, kam tobrīd nav pienākums informēt tuviniekus, ka orgāni un audi tiks izņemti, un uzzināt no tuviniekiem aizgājēja gribu.
No otras puses – ir ārsti, kuriem arī nav viegli komunicēt šādos gadījumos un kuri devuši Hipokrata zvērestu – visaugstākajā cieņā uzlūkot cilvēka dzīvību. Likums nenosaka mehānismu, kādā piederīgie varētu saprast, ka ir iestājies brīdis, kad iebildumi pret audu, orgānu izņemšanu būtu jādara zināmi ārstniecības iestādei,” saka S. Tivaņenkova.
“Ārsti bieži arī meklē piederīgos, taču ne vienmēr tuvinieki ir viegli sasniedzami.
Zinu vienu gadījumu, kad ārsts pat Īrijā meklēja tuviniekus. Protams, ir tādi mediķi, kas atsaucas uz likuma normu un daudz neuztraucas. Tomēr likumiem jābūt ļoti skaidriem un precīziem, lai nebūtu tiesvedību,” piebilst Tiesībsarga biroja juriste Ilze Ambrasa. Viņa arī informē: “Aptaujas Latvijā rāda, ka cilvēki labprāt ziedotu savu ķermeni citiem cilvēkiem – 21% noteikti, 37% – visticamāk. Bet problēma ir tā, ka cilvēki par šādu iespēju neaizdomājas, nezina vai arī nezina, kā to noformēt. Šobrīd aptuveni 1% Latvijas iedzīvotāju atvēlējuši savu ķermeni pēc nāves citu cilvēku glābšanai vai arī zinātnei. Būtu ļoti labi, ja atbildes – “jā” vai “nē” – par visiem cilvēkiem būtu pieejamas elektroniski e-veselības sistēmā.”
13 problēmas likumos par orgānu ziedošanu
Pētījumu “Latvijas tiesiskā regulējuma par miruša cilvēka audu un orgānu izņemšanu izmantošanai medicīnā atbilstība cilvēktiesību standartiem” veicis jurists Mārtiņš Birģelis. Šis pētījums atrodams Tiesībsarga mājaslapā. Jurists saskatījis 13 problēmas Latvijas likumos, un izteicis priekšlikumus, kā šīs problēmas novērst.
1. Likums šobrīd satur pretrunīgas tiesību normas, kas rada šaubas par valstī pastāvošo piekrišanas sistēmu un rīcību gadījumos, kad mirušās personas griba nav zināma. Būtu iekļaujama tieša norāde uz to, ka, gadījumā ja personas griba nav zināma un nav noskaidrojama, tad iestājas prezumpcija, ka persona ir atļāvusi izmantot savus audus un orgānus pēc nāves.
2. Šobrīd pastāvošā prezumpcija par personas vēlmi kļūt par donoru, ja tam pretējs ieraksts nav izdarīts Iedzīvotāju reģistrā, ir balstīta uz abstraktu pieņēmumu sabiedrības vēlmēm, nevis konkrētiem datiem. Tādēļ likumā ir jānostiprina Veselības ministrijas pienākums informēt sabiedrību par audu un orgānu transplantāciju.
3. Veids, kā nodrošināt personas gribas ievērošanu un potenciāli palielināt donoru skaitu, ir visām personām pieprasīt izteikt savu piekrišanu vai aizliegumu orgānu izņemšanai, piemēram, brīdī, kad tās apmeklē ģimenes ārstu, vēlas izņemt autovadītāja apliecību vai kādu citu oficiālu dokumentu. Būtu jāparedz iespēja personai norādīt pilnvaroto personu, kas personas gribu var paust personas nāves gadījumā.
4. Ir nepieciešams paredzēt iespēju personām norādīt konkrētus audus un orgānus, kurus atļauts izmantot pēc viņu nāves, kā arī paredzēt iespēju norādīt konkrētus likumā paredzētos mērķus, kuru sasniegšanai orgānu un audu izņemšana ir atļauta.
5. Ir jāparedz tiesības iesniegumu nosūtīt pa pastu bez notariāli apstiprināta paraksta. Ja gadījumā iestādei rodas šaubas par iesniegumā norādītās gribas īstumu vai nepieciešams papildus pārbaudīt faktus, ir iespējams noteikt, ka iestāde sazinās ar iesniedzēju atkārtoti.
6. Jāparedz atbildīgo medicīnas darbinieku pienākums tuvākos piederīgos informēt par viņu tiesībām un aktīvi pieprasīt sniegt ziņas, kas ir viņu rīcībā saistībā ar mirušā cilvēka vēlmēm.
7. Šobrīd neviens normatīvs akts nenosaka ārsta rīcību situācijās, kad mirušās personas tuvākie piederīgie nav vienisprātis par mirušā gribu attiecībā uz audu un orgānu ziedošanu pēc nāves. Jānosaka hierarhija starp tuvākajiem piederīgajiem: laulātais vai dzīvesbiedrs (iekļaujot viendzimuma pārus), vecāki vai bērni, māsas vai brāļi, citi.
8. Jāparedz iespēja tuvākajiem piederīgajiem informēt ārstniecības iestādi par mirušā gribu gan rakstveidā, kā to šobrīd paredz likums, gan arī mutvārdos, ko tad medicīnas darbinieks noformē rakstveidā.
9. Konkrētas procedūras saistībā ar tuvāko piederīgo iesaisti procesā nepastāv. Tādēļ arī šādu vadlīniju izstrāde ir ieteicama, lai nodrošinātu efektīvu tuvinieku tiesību realizāciju.
10. Ir nepieciešams likumā paredzēt plašāku personu loku, kas var izteikt mirušā dzīves laikā pausto gribu, nosakot šādas tiesības arī mirušā dzīvesbiedram, kas nav mirušā laulātais, kā arī pilnvarniekam.
11. Ņemot vērā Latvijas tiesisko regulējumu, piemērots vecums, no kura bērniem tiek paredzētas tiesības paust savu gribu saistībā ar rīcību ar savu ķermeni pēc nāves, varētu būtu 14 vai 15 gadi. Jāparedz iespēja vecākiem reģistrēt atļauju vai aizliegumu izmantot sava bērna audus un orgānus pēc nāves.
12. Ir jānosaka, ka atļauju vai aizliegumu izmantot bērna audus dod abi vecāki kopā.
13. Likums šobrīd nenodrošina personu ar ierobežotu rīcībspēju tiesības lemt par sava ķermeņa audu un orgānu izmantošanu pēc nāves, tādēļ attiecīgi atsauce uz “rīcībspējīgu personu” likumā ir jāizslēdz.
Vai mediķi saskata problēmas?
Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents: “Es uzskatu, ka Latvijā likumi šajā ziņā ir sakārtoti. Tas, ka to mēdz traktēt dažādi, ir cits jautājums. Galvenais jautājums: vai mēs gribam būt valsts, kas maksimāli daudz glābj cilvēkus, vai arī ne? Piemēram, pārstādot nieres, jūtami var paildzināt cilvēka dzīvi, kas dod jūtamu labumu sabiedrībai.
Panākt, lai cilvēks pats deklarē, ka pēc nāves var izmantot viņa ķermeni, ir grūti, jo cilvēka dabā nav visu laiku domāt par nāvi.
Ja arī domā, tad nedomā par savu orgānu atdošanu citiem. Jā, ar piederīgajiem runāt vajag, bet bieži nav ne laika, ne varēšanas, kaut gan noteikts tas ir. Jāsaprot, ka piederīgie bieži nespēj adekvāti uztvert notiekošo, piemēram, mātes. Vieglāk runāt ar laulātajiem draugiem, taču gadās, ka mirušā vecākiem pēc tam liekas, ka bērnu varēja glābt, tikai kādam ļoti vajadzēja viņa orgānus…”
Eva Šteina, Nacionālā Transplantācijas koordinācijas dienesta vadītāja: “Ja jau kāds cilvēks ir bijis pret sava ķermeņa izmantošanu transplantācijā pēc nāves, tad kāpēc dzīves laikā viņš šo savu vēlmi nav reģistrējis? Ja cilvēkam ir bijis vienalga, tad negribu teikt, ka pats vainīgs, bet tomēr… Ģimenes ārstiem vairāk būtu jārunā par iespēju reģistrēt savu vēlmi. Varbūt cilvēks reģistrā par savu orgānu transplantāciju atzīmi varētu izdarīt, saņemot pasi?”
Jānis Jušinskis, Latvijas Transplantācijas centra vadītājs: “Piekrītu, ka līdz galam nesakārtoto likumu dēļ ārsti ir sava veida situācijas ķīlnieki. Skaidrs, ka vajag sabiedrību vairāk un labāk informēt. Bet visā pasaulē tā ir problēma: par orgānu transplantāciju cilvēks interesējas tikai tad, kad tas skar pašu vai tuviniekus. Tajā pašā laikā orgānu transplantācija pasaulē notiek arvien vairāk, un ārstiem jāstrādā. Latvijā kopš 1992. gada tāpat kā daudzās citās valstīs ir spēkā piekrišanas prezumpcija, kas nozīmē – ja Iedzīvotāju reģistrā nav atzīmes, ka aizliegts izmantot ķermeni, mēs prezumējam, ka tas ir atļauts.”
Alla Beļinska, Latvijas Cistiskās fibrozes biedrības vadītāja: “Mūsu ārsti, kas nodarbojas ar transplantāciju, ir ļoti labi un ļoti noslogoti. Viņi ir darītāji, kam apkārt vajag komandu, kas risina organizatoriskus jautājumus. Bieži jautājums ir par minūtēm. Un ja viņiem vēl jāmeklē piederīgie… Ārsti jau arī to dara, bet varbūt ir gadījumi, kad kaut kas pārprasts, nesadzirdēts. Vairāki cistiskās fibrozes pacienti gaidīja un stāvēja rindā uz plaušām, bet trūkst donoru, un tā arī nesagaidīja… Mēs cenšamies informēt cilvēkus piekrist būt par donoriem.”
