Kā Kurzemes lielsaimnieks postošā darījumā zaudēja savu veiksmīgo saimniecību… 21
Pagājušos Ziemassvētkos, 25. decembra vakarā, beidza pukstēt lielzemnieka, kādreizējā kolhoza priekšsēdētāja, cienījama lauksaimnieka Ilmāra Pilenieka sirds. Nākamgad viņam apritētu 80 gadu. Padomju gados bijis kolhoza “Vārme” – viena no turīgākā Kuldīgas pusē – vadītājs. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas dibinājis spēcīgu privāto zemnieku saimniecību “Bētas”. Divas reizes saņēmis lauksaimniecības gada balvu “Sējējs”. Bijis aktīvs Latvijas Tautas frontes biedrs, Vārmes pagasta padomes priekšsēdētājs, Kuldīgas novada domes deputāts, labdaris, mecenāts, vārmenieku cienīts cilvēks.
Dažas dienas pirms Ziemassvētkiem ar I. Pilenieku runāju pa telefonu un vienojāmies, ka rakstīšu par to, kā viņš pazaudēja savu mūža darbu: lielo, rūpīgi attīstīto, veiksmīgo un peļņu nesošo zemnieku saimniecību.
Vīrs izklausījās dzīves nogurdināts, depresijā. Pēc dažām dienām viņa vairs nebija…
Vēlāk man piederīgie sacīja, ka lielā mērā sava mūža darba pazaudēšana arī esot novedusi viņu kapā. Tomēr ir saglabājušies I. Pilenieka pieraksti, pēc kuriem var restaurēt notikumu gaitu. Labā ziņa ir tā, ka Pilenieka dzimtai pēdējā brīdī izdevās saglābt daļu no saimniecības, par kuru atbildību uzņēmusies I. Pilenieka mazmeita – praktiskos darbos kopā ar savu tēvu, I. Pilenieka dēlu, organizatoriskos un dokumentu darbos kopā ar mammu, I. Pilenieka vedeklu.
Notikušo ar I. Pilenieka saimniecību jau otro gadu vērtē Valsts policijas Organizētās noziedzības apkarošanas pārvalde, no kuras atkarīgs – būs vai nebūs kriminālprocess un tam sekojoša tiesvedība, vai Pilenieku dzimtai izdosies atgūt zaudēto.
Kā apvārdoja zemnieku
I. Pilenieka ceļi pirms pieciem gadiem krustojušies ar cilvēku, par kuru “LA” rakstīja 2016. gadā. Proti, ar biznesa konsultantu Edgaru Štrausu, kurš pieteicies palīdzēt citiem dažādos ar uzņēmējdarbību, naudu saistītos jautājumos. Droši vien bijuši gadījumi, ka šī palīdzēšana bijusi veiksmīga un apmierinātas palikušas abas puses, tomēr “LA” bija ziņas par vairākiem klientiem, kuri uzskatīja, ka konsultants un viņa vadītais uzņēmums ir darbojies neētiski, negodprātīgi, apšaubāmām metodēm.
I. Pilenieks savās piezīmēs raksta, ka SIA “Invex Fondi” valdes priekšsēdētājs Edgars Štrauss kopā ar Jāni Vanagu pie viņa ieradušies 2015. gada vasarā, kad bija uzzinājuši, ka viņš vēlas pārdot savu saimniecību.
Pilenieks izstāstījis visu par finansēm un ražošanu un teicis, ka par saimniecību vēlētos divus trīs miljonus eiro. Štrauss šo summu esot atzinis par pamatotu.
“Štrauss pajautāja, vai būšu ar mieru segt pārdošanas izdevumus pēc saimniecības pārdošanas, par ko mēs arī vienojāmies. Apmēram pusgadu sazvanījāmies. Štrauss visu laiku teica, ka viss kārtojas, lai es gaidu, ka būs investori, kas pirks īpašumu. Pie manis brauca Štrausa atsūtīti pieci seši cilvēki, kuri it kā vāca informāciju manā saimniecībā. Viņi saimniecībā uzturējās vairākas dienas: ēda, dzēra, gāja pirtī, it kā pierakstīja kaut kādu informāciju, kas ar katru viņu braucienu bija jāstāsta no sākuma. Tā viņi centās radīt iespaidu, ka dara kaut kādu darbu, lai pārdotu saimniecību. Štrauss pārmeta man, ka nav iedoti visi vajadzīgie dati, lai gan es visu jau biju iedevis sākotnēji. Štrauss terorizēja manu grāmatvedi, līdz tā aizgāja no darba. Štrauss vairākas reizes pie manis veda it kā kaut kādus investorus, kuri patiesībā diez vai bija potenciāli pircēji – ticamāk, viņa cilvēki, kas tēloja, ka interesējas par saimniecības pirkšanu,” raksta I. Pilenieks, kurš norāda arī uz to, ka Štrauss panācis viņa uzticēšanos, ka abi it kā kādreiz bijuši kolēģi, ko gan zemnieks neatceras.
Pēc kāda laika Štrauss Pileniekam esot prasījis samaksāt 120 000 eiro kā izdevumus par saimniecības pārdošanas kārtošanu, uz ko zemnieks atbildējis, ka maksāšot tikai pēc īpašuma pārdošanas, kā paredzēts līgumā.
Ik pa laikam Štrauss pie viņa atbraucis, ņemot līdzi kādu juristu. I. Pilenieks piezīmēs raksta (atzīst), ka Štrauss viņam licis parakstīt dokumentus, neļaujot tos izlasīt un sakot, ka neesot laika, ka viss kārtojoties, ka parakstīšanās esot tikai formalitāte un grāmatvedības vajadzībām, kā arī teicis, lai iepriekš parakstītos dokumentus iznīcinot, jo tiem vairs neesot nozīmes.
I. Pilenieks uzticējies Štrausam un paļāvies uz to, ka saskaņā ar sākotnējo vienošanos jāmaksā tikai pēc tam, kad saimniecība tiks pārdota, kā Štrauss solījis, par trijiem miljoniem eiro.
Prasība šķīrējtiesā
Taču tad noticis pavērsiens – I. Pilenieks raksta, ka 2016. gadā Štrauss, neinformējot viņu, iesniedzis prasību Komercbanku un investīciju šķīrējtiesā. Tā nospriedusi, ka no I. Pilenieka un viņa saimniecības par labu SIA “Profectus Group”, kuras saistības pārņēmusi SIA “Invex Fondi”, piedzenams 189 970 eiro pamatparāds, 18 461,04 eiro likumiskie procenti, 40 eiro parāda atgūšanas izmaksas, 2080,96 eiro tiesvedības izmaksas, 885 eiro šķīrējtiesas honorārs. Kopā 211 437 eiro. Piedevām vēl Kuldīgas tiesai jāsamaksā 146,20 eiro kā tiesas izdevumi, bet tiesu izpildītājai – 49 324 eiro.
Tātad kopumā I. Pileniekam jāšķiras no 260 907,20 eiro par nenotikušu darījumu plus vēl procenti, līdz maksājumi tiktu veikti.
“Mani apvārdoja kā vecu cilvēku. Esmu vienkāršs lauksaimnieks, kas visu mūžu strādājis smagus darbus, un man pat prātā nevarēja ienākt, ka var notikt krāpšana šādos apmēros un tik nekaunīgā veidā. Ar Štrausu es biju noslēdzis vienošanos, ka maksāju tikai pēc saimniecības pārdošanas, bet šī vienošanās acīmredzot ir iznīcināta un acīmredzot sastādīta cita satura vienošanās, ko acīmredzot sava vecuma, aizņemtības un neprofesionalitātes juridiskajos jautājumos dēļ esmu laikam arī parakstījis. Šķīrējtiesnesis Ainars Kreics savā spriedumā raksta, ka esmu sniedzis atsauksmi, kurā atzinis prasību, tas ir, ka pats no sevis it kā lūdzu piedzīt nesamērīgu naudas summu. Lai kaut ko tādu atzītu, jābūt vājprātīgam. Es esot saņēmis kaut kādu projektu… Bet es neesmu to saņēmis, vienošanās bija tikai par pārdošanu. Un īpašums tā arī nav pārdots,” raksta I. Pilenieks.
Zemnieks uzskatīja, ka Štrauss ar saviem cilvēkiem organizētā grupā, ļaunprātīgi izmantojot viņa uzticēšanos un vecumu, ar viltu licis parakstīt dokumentus un, izmantojot tiesu iestādes, grib viņam krāpnieciskā veidā atņemt īpašumus, naudu, tādējādi iznīcinot arī ražošanu. Jo I. Pileniekam nebija 260 000 eiro, ko tā vienkārši par neko samaksāt.
Tāpat viņš uzskatīja, ka Štrauss kopā ar saviem darbiniekiem un amatpersonām būtu saucams pie kriminālatbildības, ka ar viņu, līguma saturu, parakstu iegūšanu un likuma normām veikušas manipulācijas pretēji jēgai un būtībai, ka no viņa tiek piedzīta nepamatota naudas summa par pakalpojumu, kas nemaz nav sniegts.
Jāmaksā, ja nav pārdots?
No informācijas un dokumentiem, kas ir manā rīcībā, var saprast, ka I. Pileniekam bijis jāmaksā SIA “Invex Fondi” 7000 eiro par to, ka īpašumu centīsies pārdot, bet vēl 4,7%, bet ne vairāk kā 141 000 eiro viņam būtu jāsamaksā no summas, ko viņš iegūtu no īpašuma pārdošanas.
2016. gada 11. janvārī SIA “Invex Fondi” I. Pileniekam piestādīja pretenziju, ka viņš nav samaksājis iepriekšminētos 7000 eiro kā avansu plus 1470 eiro kā PVN saskaņā ar 2015. gada 25. augustā noslēgto līgumu, bet saskaņā ar tā paša gada 3. oktobra vienošanos par grozījumiem līgumā 181 500 eiro, kas kopā ar likumiskajiem procentiem veido 194 030,59 eiro.
Ja līdz 2016. gada 29. janvārim šo summu nesamaksās, SIA “Invex Fondi” uzsāks tiesvedību par parāda piedziņu, lasāms pretenzijā.
Kā var noprast no dokumentiem, kas ir manā rīcībā, I. Pileniekam īsti nevarēja būt pretenziju par avansa maksājumu. Bet varēja būt par otru summu, kas uzradās, grozot līgumu. Acīmredzot tas arī ir viens no galvenajiem dokumentiem, par ko I. Pilenieks uzskatīja, ar kuru viņš apkrāpts. Šīs vienošanās par grozījumiem līgumā būtība ir šāda: SIA “Invex Fondi” veicis saimniecības faktisku un juridisku sakārtošanu pārdošanai potenciālam pircējam, tāpēc iepriekš minētie 4,7%, bet ne vairāk 141 000 eiro jāsamaksā no summas, ko viņš iegūtu no īpašuma pārdošanas nevis pēc darījuma noslēgšanas, bet pirms. Turklāt nauda SIA “Invex Fondi”, ko kā valdes priekšsēdētājs pārstāv Štrauss, jāsamaksā arī tad, ja darījums netiek noslēgts: tādā gadījumā summa tiek aprēķināta no 3 000 000 eiro, kas līgumā minēta kā plānota pārdošanas cena un kas arī ir 141 000 eiro.
Starp I. Pilenieku un Štrausu tiek noslēgts arī pieņemšanas – nodošanas akts, kurā SIA “Invex Fondi” norāda, ka piedāvājis saimniecību potenciālajam pircējam Gundaram Saltajam un tas ar saimniecību ir iepazīstināts. Īsāk sakot, SIA “Invex Fondi” ar Štrausu priekšgalā izpildījuši visas saistības pret I. Pilenieku, kuram atliek tikai samaksāt līgumā noteikto 7000 eiro kā avansu un 141 000 eiro par darījumu plus vēl PVN.
Darījums ar Salto nenotiek, un tad arī I. Pilenieks saprot, ka ir apkrāpts.
Tagad sazinoties ar G. Salto, viņš man apstiprināja, ka bijis ieinteresēts saimniecības pirkšanā, taču, iepazīstoties ar to uz vietas un ar informāciju no Lauku atbalsta dienesta, esot sapratis, ka prasītā summa ir stipri par lielu. Štrauss esot mēģinājis kaulēties, laižot cenu zemē līdz pat trešdaļai no sākotnējās summas, taču G. Saltais nepiekritis. Precīzu summu G. Saltais neatceras, taču stāsts bijis par miljoniem.
Īsti nesaprata, kas noticis
“Sākumā opis ģimenei neko neteica, sargāja. Neteica arī tad, kad saprata, ka visu var zaudēt. Bet sāka zvanīt strādnieki, ka konti bloķēti, šķīrējtiesa un tiesu izpildītāji strādā, lai glābjot, ko varot saglābt. Izrādījās, ka pat dzīvoklis, kurā mita ome, bija ieķīlāts. Tad aizgāju pie opja un teicu: rādi papīrus! Man liekas, ka viņš līdz pēdējam bija uzticējies Štrausam, īsti nesaprata, kas noticis, tā kā kaunējās, ka ticis apkrāpts. Tomēr vienu pēc otra sāka vilkt ārā dokumentus un es sāku tos likt kopā kā puzli,” man stāsta I. Pilenieka vedekla Inga, kura strādā Kuldīgas slimnīcā.
Tad arī Inga redzējusi, ka visa saimniecība aprakstīta par rēķiniem, kuri jau sasnieguši 300 000 eiro. Ka opis parakstījis daudzus un dažādus sarežģītus dokumentus.
Inga nolēmusi cīnīties un glābt, ko var. Bijis arī grūti noskatīties, ka sūri grūti pelnītā nauda, kas ienākusi kontos, piemēram, par pienu, aiziet tiesu izpildītājiem un Štrausam – nepilni 43 000 eiro.
Pārdod visu zemi un mežu
Bet kur dabūt atlikušos 240 000 eiro un vēl samaksāt iekrājušos parādus? Ģimene nolēma pārdot mežu, zemi un daļu no lopiem, arī likvidēt eksotisko dzīvnieku mini zoodārzu. Tika pārdota visa zeme un mežs – 460 hektāru. Palika tikai daļa lopu, ēkas un tehnika. Vēl nesen viena no varenākajām un labākajām Latvijas zemnieku saimniecībām tagad nomā 400 hektārus zemes, iespēju robežās pērk pa mazam zemes gabaliņam, tur 100 slaucamas govis un 350 gaļas liellopus.
Inga esot mēģinājusi runāt ar Štrausu par parādu, bet nesekmīgi. Sapratusi, ka nauda tāpat ripo viņa kontā, nolēmusi arī tos 240 000 eiro samaksāt. Tomēr nauda līdz Štrausam neesot nonākusi: tā esot aizķērusies bankā, kur arestēta.
Tas darīts tāpēc, ka Inga vērsusies tiesībsargājošās iestādēs izvērtēt Štrausa darbības.
“Bet opis sabruka tajā brīdī, kad saprata, ka zaudējis savu impēriju un ka neko nevar izdarīt. Cik veselība atļāva, strādāja, bet saimniecību pamazām pārņēma mazmeita, mana meita. Tagad esmu pārliecināta, ka viņai veiksies. Bet vienlaikus es gribu, lai tādi cilvēki kā Štrauss tiek sodīti un citi cilvēki netiek tā apmuļķoti,” man saka Inga.
Uz jautājumiem neatbild
Rakstā izklāstīta Pilenieku versija par šo viņu ģimenes un saimniecībai postošo darījumu. “LA” vēlējās noskaidrot arī “Invex Fondi” pārstāvja Edgara Štrausa versiju. Sākumā viņš piekrita komentēt situāciju. Aizsūtīju šādus jautājumus:
1. Kāpēc 2015. gada 25. augusta līgumā teikts, ka Pilenieks maksā nolīgto pēc darījuma, bet jau 3. oktobrī tika noslēgts līgums par grozījumiem līgumā, pēc kura Pilenieks maksā pirms darījuma neatkarīgi no tā, vai darījums notiks. Kas šajā laika periodā notika, un vai Pilenieks apzinājās, ko paraksta, jo summa ir liela – 181 500 eiro?
2. Vai varat pateikt, kas ir jūsu un jūsu uzņēmuma ieguldījums, pat ko prasāt no Pilenieka 189 970 eiro?
3. Vai ir bijis kāds reāls Pilenieka saimniecības pircējs? Ja ir bijis, tad pasakiet viņa vārdu. Un kāpēc tad nav noticis darījums?
4. Ar Pilenieku vēl paspēju parunāt, iekams viņš Ziemassvētkos nomira, sagrauts, ka viņa mūža darbs – iekoptā saimniecība – ir lielā mērā izkrāpta un izpostīta no jūsu puses. Vai nejūtaties vainīgs Pilenieka priekšlaicīgā nāvē?
5. Cik man zināms, lielāko daļu naudas par darījumu jūs neesat saņēmis – to policija arestējusi bankā, jo par jums uzsākta resoriskā pārbaude un tiek lemts, vai uzsākt kriminālprocesu par krāpšanu. Vai tā ir taisnība?
Pēc jautājumu saņemšanas Štrauss piekrita atbildēt, taču tad pārdomāja.
Tā vietā viņš vērsās ar vēstuli “Latvijas Avīzes” redakcijā, veltot nepamatotus pārmetumus šī raksta autoram Artim Drēziņam. “Manā un nu jau arī tiesībsargājošo struktūru rīcībā esošie fakti sāk arvien nepārprotamāk liecināt, ka Drēziņš nav tikai tā vai citādi angažēts skribents, bet gan viens no jau daļēji īstenotu grandiozu krāpšanas shēmu līdzautoriem un režisoriem,” raksta E. Štrauss.
“Es šobrīd negrasos sniegt nekādas atbildes uz Drēziņa “jautājumiem” saistībā ar nu jau aizsaulē esošā Ilmāra Pilenieka īpašuma pārdošanu – šo lietu pašlaik izmeklē kompetentas struktūras un es pagaidām ticu, ka tās savos secinājumos spēs būt patiesas un objektīvas. Turklāt no manas puses būtu absolūti neētiski tieši šobrīd pakļaut detalizētai analīzei nesen miruša cilvēka izteikumus, lai cik tie arī nebūtu nepatiesi un apšaubāmi,” raksta Štrauss.
Štrausam ir iebildumi arī par žurnālista jautājumiem, piemēram, par 4. jautājumu. “Jau uzdodot savu tā saucamo “jautājumu”, Drēziņš uzstājies kā “soģis” un “vienīgās taisnības paudējs”, tādējādi atklāti pozicionējot sevi kā ieinteresētu personu, kuras mērķis ir nevis izgaismot objektīvo situāciju, bet gan panākt noteikta negatīva viedokļa radīšanu par citu personu, šajā gadījumā par mani, Edgaru Štrausu,” viņš raksta.
Noslēgumā E. Štrauss piebilst, ka esot “nolēmis vērsties Latvijas tiesībsargājošās struktūrās ar iesniegumiem par Drēziņa darbībām, lūdzot uzsākt kriminālprocesus un veikt detalizētas pārbaudes”.
E. Štrauss vēlāk informēja, ka esot gatavs runāt ar citu žurnālistu, taču redakcija tam nepiekrita, ņemot vērā, ka redakcijai nav pamata neuzticēties A. Drēziņam, turklāt viņš šajā tēmā ir iedziļinājies. Redakcija rosināja sniegt atbildes rakstiski, taču vairāk nekā divu nedēļu laikā atbildes tā arī neesam saņēmuši.
Iepriekš cietuši arī citi
Interneta resursos atrodams daudz informācijas – lielākoties negatīvas – par Štrausa darbošanos. “Latvijas Avīzē” par to rakstījām jau 2016. gadā augustā un septembrī publikācijās “Ar vārdiem – kancelē, ar darbiem – renstelē?” un “Vai krāpnieks var dalīt Eiropas naudu?”. Rakstu pamatā bija tādas pašas vai līdzīgas sūdzības kā Pilenieku gadījumā.
Persona, kas vēlējās pārdot savu biznesu; cilvēks, kas vēlējās tikt pie līdzfinansējuma biznesam; rakstnieks, kas vēlējās iegūt pabalstu grāmatas izdošanai, – viņi visi uzķērās uz biznesa konsultanta solījumiem palīdzēt, tomēr tā arī netiekot ne pie solītajām investīcijām, ne saņemot atpakaļ konsultantam iedoto naudu.
“LA” publikācijā toreiz arī publicējām cita uzņēmējdarbības speciālista vērtējumu un ieteikumus.
“No klientu puses redzama lētticība, milzīga uzticēšanās un paļāvība. Kļūda ir naudas samaksāšana iepriekš, neprasot nopietni izstrādātu darba uzdevumu no uzņēmuma puses. Vispirms jāprasa darbs un tikai pēc tam jāmaksā par skaidri formulētiem darbiem. Nedrīkst paļauties uz uzņēmuma juristiem, jāalgo savi. Nedrīkst maksāt rokās, jo to pēc tam nevar pierādīt. Nedrīkst paļauties uz mutiskiem solījumiem.”
Toreiz pēc publikācijām Štrauss vērsās pret daļu no šiem cilvēkiem un raksta autoru policijā, lai tā ierosinātu kriminālprocesu par neslavas celšanu pret viņu, taču neveiksmīgi.
A.Drēziņa publikācijas portālā LA.LV lasāmas šeit: “Ar vārdiem – kancelē, ar darbiem – renstelē?” un “Vai krāpnieks var dalīt Eiropas naudu?“.
