Jums izdevies ne tikai palīdzēt sev pašai, bet arī palīdzēt ilgāk nodzīvot vīram, kurš slimoja ar vēzi. Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kas slimi ar vēzi? 5
Neviens vēzis nav izārstējams. Beigsim dzīvot ilūzijās! Vēzis atstāj sekas, tev jādomā – ja krūti noņēma, tad roka ir bez limfas. Beigsim sevi mānīt! Neviens nedod garantiju, ka tās šūnas neaizies tālāk. Tāpēc, ja domāsim, ka vēzis man nebūs, esmu tikusi no tā vaļā, piedod, bet tā nebūs. Tev ir jārāpo, jāelpo ar vēderu, lai būtu asinsrite. Visu nosaka asinsrite. Mūsu vienīgais uzdevums ir trenēt asinsriti visā ķermenī. Pie tā ir vainīga venozā attece. Ja uz sirdi neplūdīs asinis, nebūs asinsriņķošana, līdz ar to galva, zarnas, iekšu iekšas arī nesaņems asinis, iekšā viss sāks pūt. Cilvēks ir atbildīgs par to, lai viņā viss strādātu. Nevar pateikt – manam bērnam puņķis. Tātad tu viņu neesi likusi katru dienu ūdentiņā un aprīvējusi.
Daudzviet uzziņas materiālos varam lasīt, ka rīts jāsāk izdzerot glāzi ūdens. Jūs gan šim ieteikumam nepiekrītat. Kādēļ?
Mēs sastāvam no divām spēcīgām sevis uzturēšanas sistēmām – asinsrites, otrs ir milzīgais baseins, ko mēs nēsājam līdzi un visu laiku kaut ko viņā bāžam – kuņģis, kas ir “iekšu sirds”. Kā kuņģis sāk darboties? Tad, kad viņā kaut ko ieliek. Ko mēs ielejam savā mašīnā? Ūdeni? Nē, benzīnu. Kuņģim ir sava degviela. Tās ir siekalas. Siekalas pašas no sevis nerodas. Siekalas rodas, ja mēs kaut ko kožam. Agrākos laikos cilvēks sagrauza vismaz sauju žāvētu ābolu. Ar tām siekalām tas cietais un žāvētais ābolītis nonāk kuņģī un tikai tad kuņģis sāk izstrādāt savu kuņģa sulu un ēdienu pārstrādāt. Mēs esam pārgājuši no ēdājiem par rijējiem. Mēs visu tikai rijam. Nekāda norītā barība neizraisa kuņģa darbību. Siekalu tur nav, jo mēs barību norijām. Tāpēc mums ir jākož. Pirms katras ēdienreizes kaut kas jāsakož, piemēram, sakaltusi maizes garoziņa, baranciņa, sausiņš, žāvēts auglis. Ir jāsakož, lai iedarbinātu kuņģi. Tikko iedarbinām savu kuņģi, tā sāk strādāt viss zarnu trakts ar visiem orgāniem. Viss ir pašu rokās!
