Kā Laura neaplipināja vecmāmiņas bēru viesus. No aizdomām līdz pozitīvam Covid-19 testam 3
Kad Spāniju, Austriju un vēl citas valstis Latvijas valdība vēl nebija iekļāvusi to valstu sarakstā, kur pastāv augsts risks inficēties ar Covid-19, no turienes atgriezās cilvēki ar jau inficēšanās pazīmēm.
To skaitā bija arī Rīgas Tehniskās universitātes pētniece Laura Vītola, kurai birokrātijas dēļ nebija vienkārši noskaidrot, ka arī viņa, būdama komandējumā Madridē, ir saslimusi. Tagad Laura jau trešo nedēļu ir karantīnā Latvijā un, šķiet, slimību ir pārvarējusi. Kā tas notika, lūk, Lauras stāsts.
“Tā sagadījās, ka no 5. līdz 10. martam man bija ieplānots darba brauciens uz Madridi. Kad turp devos, Itālijā jau bija izplatījies koronavīruss, bet vēl nekas neliecināja, ka vīruss smagi skars arī Spāniju.
Madridē savu pētniecības darbu ietvaros esmu bijusi ne reizi vien. Kad satikāmies ar bijušajiem kolēģiem, viņi stāstīja, ka arī Spānijā situācija kļūst arvien draudošāka, tomēr Madridē dzīve joprojām ritēja ierastajā ritmā.
Tiesa, labi atceros, ka pēdējā mana komandējuma dienā farmaceitēm aptiekā bija cimdi un vienā ķīniešu veikalā jau bija plēves aizslietņi pie kasēm un pārdevējs strādāja ar masku uz sejas un cimdiem rokās.
Daudzi šausminājās, jo nesaprata, kas notiek.
Turklāt 9. marta vakarā tika pieņemts lēmums no 11. marta Madridē slēgt mācību iestādes, liela daļa darba devēju jau no marta sākuma atļāva darbiniekiem strādāt no mājām. Jāteic gan, ka tas nebija obligāti, bet liela daļa uzņēmumu šo rekomendāciju ievēroja.
Neuzskatīja, ka veselības stāvoklis ir kritisks
Kad pamodos no rīta pirms izlidošanas uz mājām, jutu, ka man ir aizsmacis kakls. Domāju, ka esmu kaut kur apaukstējusies, jo Madridē taču bija krietni siltāks nekā Latvijā un biju savas siltās drēbes nomainījusi pret plānākām.
Devos uz aptieku pēc zālēm, jo kakls aizsmaka vēl vairāk. Diemžēl zāles tikpat kā nepalīdzēja.
Madrides lidostā, ejot cauri smaržu veikaliem, man sākās alerģiskās iesnas un acu asarošana. Diemžēl tā nedēļa līdz ar omas došanos aizsaulē mūsu ģimenē bija diezgan smaga, līdz ar to galvassāpes un vispārīgi slikto pašsajūtu norakstīju uz stresa rēķina. Tomēr centos ieturēt distanci no pārējiem. Lidojot uz Frankfurti, bija sajūta, ka sākas temperatūra.
Rīgā ierados pēc pusnakts. Mājās konstatēju, ka temperatūra ir 37,6 °C, iedzēru zāles un gāju gulēt, nolēmu nezvanīt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (NMPD), jo neuzskatīju, ka mans stāvoklis ir gana kritisks, lai traucētu mediķus.
Spānija esot droša
11. martā no rīta paaugstinātas temperatūras vairs nebija, bet kakls arvien bija iekaisis un sliktā pašsajūta nebija zudusi. Zvanīju mammai un sacīju, ka šaubos, vai man vajadzētu braukt uz laukiem, lai piedalītos omas bērēs, jo tur būs gana daudz vecāka gadagājuma cilvēku un, ja nu man ir koronavīruss, es viņus aplipināšu. Vēl jo vairāk – paziņas Madridē man stāstīja, ka situācija tur kļūstot nopietnāka ar katru stundu.
Pārliecinājos, ka tajās piecās dienās, kamēr es biju Madridē, koronavīruss jau bija izplatījies un situācija jau bija diezgan nopietna, tāpēc nākamajā dienā pēc atgriešanās zvanīju pa norādīto tālruni uz Slimību profilakses un kontroles centru (SPKC), stāstīju, ka esmu atgriezusies no Madrides, ka iepriekšējā naktī bija temperatūra, kuru uzreiz pēc atgriešanās nositu ar zālēm.
Stāstīju, ka kakls iet ciet, bet man atbildēja, ja neesot drudža, tad jau tik traki vēl neesot, turklāt Latvijas valdība Spāniju vēl nav iekļāvusi starp bīstamajām valstīm, kur pastāv liels inficēšanās risks, Spānija esot droša… Es stāstīju, ka Madridē ir izsludināts ārkārtas stāvoklis, ka visas mācību iestādes ir aizvērtas, ka daudzi uzņēmumi ir slēgti.
Man atbildēja, ka SPKC tādas informācijas neesot. Man vaicāja, kāpēc es satraucoties.
Sacīju, ka man ir jābrauc cauri pusei Latvijas, ka tuvākajās dienās visdrīzāk satikšu daudz vecu cilvēku, tāpēc vēlos būt droša, ka neesmu saķērusi koronavīrusu un nenodarīšu kaitējumu citiem. Man atbildēja, ka es varot veikt koronavīrusa testu Gulbja laboratorijā, bet man neesot koronavīrusam tipisko pazīmju. Es varot doties uz laukiem, tikai, protams, esot jāievēro drošības pasākumi (maskas, cimdi) un nevajadzētu atrasties pārāk tuvu citiem cilvēkiem.
Zvanīju Gulbja laboratorijai. Man atbildēja, ka varot atnākt nodot analīzes pirmdien, 16. martā, bet man tas bija par vēlu. Turklāt uz laboratoriju jādodas pašam. Ja nav sava auto, diez vai kāds dotos uz laboratoriju kājām! Pateicu, ka pirmdiena man neder, un ar to mūsu saruna beidzās.
Zvans ātrajiem
Zvanīju mammai un interesējos, vai kakla aizsmakums un temperatūra neliecina par akūtu elpceļu iekaisumu. Mamma apgalvoja, ka to varot uzskatīt par akūtu, tāpēc zvanīju NMPD. Stāstīju visu no sākuma, ka esmu atgriezusies no ārzemēm, ka man ir temperatūra, ka to samazināju ar zālēm, ka ir iekaisis kakls…
Taču arī tur saņēmu atbildi, ka diemžēl Spānija neesot sarakstā un mediķu brigāde pie manis nebraukšot.
Kad vaicāju, ko darīt, man deva padomu divas nedēļas neiziet no mājas. Centos pārliecināt, ka man ir jāzina, vai neesmu inficēta, jo man ir jābrauc uz bērēm. Dispečere ieteica man sazināties ar Gulbja laboratoriju. Pateicu, ka esmu jau sazinājusies un viņu piedāvātais risinājums man neder. Tad dispečere sacīja, ka it kā arī Centrālā laboratorija esot sākusi veikt vīrusu diagnosticējošos testus.
Analīzes par 112 eiro
Centrālajā laboratorijā man atbildēja, ka viņi veicot šīs analīzes, bet tas ar visu mājas vizīti maksājot vairāk nekā 100 eiro. Mājas vizīte testa veikšanai bija iespējama nākamajā dienā, un rezultātus solīja 24 stundu laikā. Tas man derēja. Tomēr laboratorijas darbiniece vēlējās noskaidrot, kāpēc tik ļoti vēlos veikt testu. Atkal stāstīju savu stāstu. Laboratorijas darbiniece jau sāka uzņemt nopietnāk manis teikto, tomēr atkal pieminēja, ka Spānija jau it kā esot droša.
Par laimi, darbiniece saprata, par ko es runāju, ka mani simptomi nav tikai kaut kādi izdomājumi, kas radušies no stresa, un jau pēc pāris stundām pie manis ieradās Centrālās laboratorijas pārstāvis, kurš noņēma uztriepes no deguna un mutes gļotādas. Iedeva man parakstīt brīdinājumu, ka es nedrīkstu doties ārpus mājas nākamās 14 dienas.
Par šo pakalpojumu man prasīja samaksāt 112 eiro, bet, kad iepriekš telefona sarunā biju teikusi, ka man nav tik lielas skaidras naudas summas, nonācām zināmā strupceļā, jo laboratorija nevarot norēķināties ar maksājumu karti mājas vizītēs. Beigās gan nonācām pie kompromisa – laboratorijas darbiniece, kura ieradās pie manis mājās, man iedeva uz A4 lapas ar roku uzrakstītus bankas rekvizītus. Tās pašas dienas vakarā man piezvanīja epidemiologs un pateica, ka analīzes esot pozitīvas.
Negaidītais otrais slimības vilnis
Nākamās dienas rītā sazvanījos ar ģimenes ārsti un sāku ārstēšanos. Pēc epidemiologa zvana nekavējoties sazinājos ar visiem, ar kuriem biju tikusies Madridē.
Pirmajā slimības nedēļā man turējās iekaisuma temperatūra 37,5 grādi, bet iesnu un klepus īsti nebija. Bija nedaudz spiedoša sajūta krūtīs. Man samērā paveicās ar ģimenes ārsti, kura reaģēja uz katru izmaiņu. Pirmajā nedēļā man likās, ka es pārdzīvoju parastu saaukstēšanos. Man kļuva labāk, abas ar dakteri sapriecājāmies: redz, cik labi, vīruss būs uzvarēts! Bet veltīgi, jo vienā vakarā sākās drudzis, temperatūra uzlēca līdz 38,8 grādiem, parādījās klepus, nespēju dziļi ievilkt elpu…
Pirmajā nedēļā brīžiem bija sajūta, ka spiež uz krūtīm tā, it kā kāds būtu ķieģeli uzlicis, bet otrajā nedēļā, kad sākās otrais slimības vilnis, man plaušas sāpēja daudz nepatīkamāk.
Atkal spieda uz acīm, tās asaroja, nepārtraukti sāpēja muskuļi, lauza kaulus… Koronavīruss darīja savu pēc pilnas programmas.
Tagad jau trešo nedēļu esmu karantīnā, kaut gan vairs nav temperatūras. Ģimenes ārste man skaidroja, ka tas, ka vairs nav slimības simptomu, nenozīmē, ka vīruss ir pilnībā iznīcināts. Tāpēc man vēl kādas dienas jānogaida, lai taisītu atkārtotu testu, lai pārliecinātos, ka esmu pilnīgi vesela.
Uzreiz gan nepiefiksēju, bet otrajā nedēļā pamanīju, ka man pilnībā ir pazudusi oža un arī garšas kārpiņas uzvedas neierasti – skābu garšu vispār nejūtu.
Pārsvarā sajūtu tikai saldas garšas. Dzerot kumelīšu tēju, man ir sajūta, ka dzeru ūdeni. Sākumā es tam nepievērsu uzmanību, bet tad, kad epidemiologi man stāstīja, ka cilvēkiem slimošanas laikā mēdzot pazust oža, sapratu, ka arī mans deguns vairs nestrādā.
Draugi un kolēģis man veda pārtiku un zāles, ko atstāja pie durvīm. Visus atkritumus lieku maisos uz lodžijas. Tā kā man nav ožas, nezinu, kas tur notiek. Par laimi, kaimiņi vēl nesūdzas…
Ja būtu zvanījusi vakarā
Es saprotu, ka daudzi cilvēki, kuriem parādās klepus vai iesnas, sāk nervozēt, ceļ paniku un sauc NMPD. Bet manā gadījumā dienestiem tomēr vajadzēja būt elastīgākiem, ne tik ļoti ievērot birokrātiskās prasības un tomēr pamatīgāk iedziļināties situācijā.
Spāniju bīstamo valstu sarakstā iekļāva tajā pašā dienā (11. martā), kad zvanīju epidemiologiem un NMPD, bet tikai pēcpusdienā plkst. 16. Es zvanīju pa dienu, kad mani atraidīja. Ja būtu zvanījusi vakarā, uz mani droši vien raudzītos no cita skatpunkta.
Es apzinos, ka tā bija mana izvēle doties uz Madridi, zinot, kāda ir situācija Itālijā, tomēr pēc atgriešanās es no savas puses darīju to, kas oficiāli bija jādara – konsultējos ar SPKC un NMPD, bet atbilde bija viena – Spānija ir droša.
Manuprāt, mēs nebijām gatavi, aizvien neesam gatavi šādai situācijai ne katrs atsevišķi, nedz arī valstiskā līmenī…”
