Robežu nospraušana starp Latviju un Poliju ievilkās visilgāk. Kā Latvijas valsts robežas tapa 0
Robežas katrai valstij ir ļoti svarīgas. Mūsu valsts par savām robežām sāka domāt jau drīz pēc neatkarības proklamēšanas: 1919. gada aprīlī Latvijas delegācija Parīzes miera konferencei iesniedza “Memorandu par Latviju”, kura I daļai bija dots virsraksts “No latviešiem apdzīvotās zemes”. Šajā dokumentā bija aprakstītas Latvijas valstij vēlamās robežas, stāstot par latviešu etnogrāfisko teritoriju.
Reālā valsts robežu apzināšana un veidošana varēja sākties tikai pēc tam, kad Latvijas armija bija valsts teritoriju atbrīvojusi no ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem.
1919. gada novembrī no Kurzemes bija padzīti bermontieši, bet cīņas Latgalē turpinājās līdz 1920. gada februārim, Neatkarības karam noslēdzoties 1920. gada 11. augustā, kad Rīgā parakstīja miera līgumu “uz mūžīgiem laikiem” starp Latviju un Padomju Krieviju.
“Mūžīgās robežas” ar Padomju Krieviju
Robežjautājumus ar Padomju Krieviju Latvijas valdība sāka risināt jau pēc 1920. gada 30. janvāra pamiera noslēgšanas. Miera līguma sagatavošanas sarunās abu valstu delegāciju starpā debates par robežjautājumiem bija viens no galvenajiem tematiem.
Divu mēnešu laikā tiem bija veltītas 12 sēdes (neskaitot komisiju sēdes) ar diviem turpinājumiem un vairākiem pārtraukumiem, lai konsultētos ar savām valdībām.
Sarunu sākumā Latvijas delegācijas pirmais vadītājs Aurēlijs Zēbergs deklarēja, ka mūsu valsts delegācija, izstrādājot priekšlikumus par robežjautājumiem, vadījusies pēc etnogrāfiskajiem un saimnieciskajiem apsvērumiem un no tā, lai robežas būtu pēc iespējas dabiskas un taisnas.
Savā projektā par robežu starp abām valstīm tālāku iekārtošanu Latvijas puse ierosināja nodot tās valdījumā Pleskavas guberņas Ostravas apriņķa teritorijas daļu ar Pitalovas dzelzceļa mezglu, tāpat nelielu Opočkas un Sebežas apriņķa daļu līdz Zeplinkas upei un nelielu teritoriju Drisas apriņķī līdz Sarjankas upes ietekai Daugavā.
Šo priekšlikumu A. Zēbergs pamatoja ar to, ka šīs ir senās latgaļu zemes, un ar to, ka Drisas apgabala rietumu daļas iedzīvotāji, kuru vidū daudz latviešu, izteikuši vēlēšanos pievienoties Latvijai.
Padomju delegācija šajos jautājumos ieņēma noraidošu pozīciju, rezultātā nevienā no problemātiskajiem robežjautājumiem ilgu laiku vienprātību sasniegt neizdevās.
Sarunas turpinājās, abas delegācijas savas prasības un pretprasības argumentēja galvenokārt ar etnogrāfiskiem un vēsturiskiem argumentiem, piedevām padomju puse izteica pārmetumus Latvijai par tās “agresīvo stratēģisko, it kā uz militāro uzbrukuma gatavošanu vērsto robežpolitiku”.
1920. gada maijā abas delegācijas saņēma savu valdību pilnvaras vienoties par to, ka Opočkas un Sebežas apriņķī robeža ies nevis pa Zeplinkas upi, bet pa Ludzas upi līdz Pitela ezeram – kā to prasīja Padomju Krievijas delegācija, bet padomju puse savukārt piekāpās Latvijas prasībai par robežām Ostravas apriņķī, resp., piekrita par Pitalovas (nākamās Abrenes) pilsētas un tās apkārtnes nodošanu Latvijas valdījumā.
Ilgas un neatlaidīgas debates izvērsās par robežām Drisas apkārtnē. Padomju Krievija nepiekrita Latvijas argumentiem par to, ka Drisas pilsēta un tā apriņķa daļa, ko Latvija vēlējās iekļaut savā teritorijā, būtu latviskas zemes.
Tāpat apšaubīja Latvijas apgalvojumu par šo zemju iedzīvotāju vēlmi brīvprātīgi pievienoties mūsu valstij.
Rezultātā abas sarunu vedējas puses vienojās par nepieciešamību šajā strīdīgajā teritorijā sarīkot plebiscītu, kurā iedzīvotājiem būs iespējas brīvi paust savu gribu teritoriālās piederības jautājumā.
Taču, tā kā abām pusēm neizdevās vienoties par šāda plebiscīta sarīkošanas nosacījumiem, kā arī par to, kādas iedzīvotāju kategorijas varētu tikt pielaistas pie balsošanas, 1920. gada 9. augustā, abpusēji vienojoties, plebiscīts Drisas apriņķa rietumdaļā bija atcelts.
Jautājumu atrisināja tā, ka apriņķa mazāko – rietumu – daļu pievienoja Latvijai, bet lielākā – austrumu – daļa ar Drisas pilsētu palika Krievijai.
Kā kompensāciju par šo piekāpšanos Latvijai piešķīra Ostravas apriņķa Pokrovas pagastu. Šī vienošanās pavēra ceļu paša miera līguma parakstīšanai, kas notika Rīgā 1920. gada 11. augustā.
Latvijas un Padomju Krievijas robežas bija fiksētas līguma trešajā pantā. Pēc tam viens no uzdevumiem bija robežu nospraušana dabā atbilstoši tam, kā tās tika fiksētas līgumā.
To vajadzēja izdarīt abu valstu valdību ieceltajai robežkomisijai, kurā Latvijas puse deleģēja Latvijas Universitātes tiesībzinātņu docentu Robertu Akmentiņu (kā priekšsēdētāju), Iekšlietu ministrijas Pašvaldības departamenta vicedirektoru Paulu Radziņu un topogrāfu, Latvijas armijas kapteini Jāni Baumani.
Komisija pēc robežu izbūves darbu pabeigšanas sastādīto robežas aprakstu parakstīja Rīgā 1923. gada 7. aprīlī, bet dabā jaunā 135 kilometrus garā robeža starp Latviju un Padomju Krieviju bija izveidota līdz 1923. gada beigām.
Strīdi par ziemeļu robežu
Diskusijas par robežām starp latviešu un igauņu apdzīvotajām teritorijām sākās jau 1917. gadā tūlīt pēc Februāra revolūcijas Krievijā, kad radās vajadzība administratīvi risināt jautājumu par Vidzemes guberņas ziemeļdaļas igauņu apdzīvoto zemju apvienošanu ar Igaunijas guberņu.
Krievijas Pagaidu valdība 1917. gada martā lēma par Vidzemes guberņas piecu igauņu apdzīvoto apriņķu (Tērbatas, Vīlandes, Viru, Pērnavas un Sāmsalas) iekļaušanu Igaunijas guberņā, galīgo robežu sadalījumu starp abām guberņām uzticot speciāli izveidotajai kopējai komisijai.
Turpmākie notikumi – vācu okupācija un lielinieku apvērsums Krievijā – šos procesus apturēja. Robežjautājumu kārtošana atsākās, kad robežas vajadzēja noteikt jau starp neatkarīgajām Latvijas un Igaunijas valstīm, taču tad tas izrādījās krietni sarežģītāk.
1917. gadā robežjautājumā galvenās domstarpības igauņiem un latviešiem bija par Ainažiem un dažiem pagastiem, bet 1920. gadā par galveno strīda objektu kļuva Valka.
Igaunijas pirmā prasība robežjautājumā bija izšķirt Valkas likteni, kuru Igaunija pieprasīja sev, nepiekrītot Latvijas puses priekšlikumam par pilsētas sadalīšanu starp abām valstīm.
Šādu prasību Latvija izvirzīja, jo saprata, ka nespēs pamatot savas tiesības uz visu pilsētu. Strīdi un viedokļu apmaiņa jautājumā par atsevišķu apdzīvotu vietu teritoriālo piederību Latvijai vai Igaunijai turpinājās 1919. gada otrajā pusē un 1920. gada sākumā.
Visbeidzot, nespējot savā starpā vienoties, 1920. gada 22. martā abas puses piekrita strīdīgo apgabalu teritoriālās piederības jautājumu risināšanu nodot starptautiskai šķīrējtiesai.
Par šķīrējtiesas priekšsēdētāju kļuva neitrālas valsts – Lielbritānijas – pārstāvis pulkvedis Stīvens Džordžs Talents, par palīgiem – Henrijs Rovens-Robinsons un lords Ēriks Džeimss Desmonds Kaledons.
Šajā pašā dienā parakstītajā šķīrējtiesas konvencijā bija noteikti tās darbības principi: robežjautājumu risināšanā jāievēro etnogrāfiskā, vēsturiskā un valstiski politiskā situācija, kā arī satiksmes un vietējo iedzīvotāju intereses.
Šķīrējtiesa sagatavoja trīs projektus: pirmais paredzēja Valkas sadalīšanu divās vienādās daļās, otrais – visu Valku, izņemot Lugažu laukumu un t. s. Putras kalnu, atdot Igaunijai, trešais – Valku un tās apkārtni piešķirt Igaunijai, izmaksājot Latvijai naudas kompensāciju.
Kad Talents aicināja abu valstu pārstāvjus uz sēdi, lai apspriestu šos priekšlikumus, Igaunijas ārlietu ministrs vairākas reizes šādu aicinājumu ignorēja. 23. jūnijā šķīrējtiesai kļuva zināms par Igaunijas Satversmes sapulces astoņas dienas iepriekš pieņemto valsts pamatlikumu, kurā Valka bija norādīta kā Igaunijas sastāvdaļa.
Latvijas protesti un Talenta piedāvājumi abām valstīm labprātīgi vienoties bija veltīgi. Tādēļ S. Talents 1920. gada 1. jūlijā pieņēma šķīrējtiesas rezolūciju nr. 1 par Valkas pilsētu.
Apsverot visus argumentus, viņš bija secinājis, ka pilsētas centru šķērsojoša robeža apdraudētu normālu pilsētas ikdienas dzīves funkcionēšanu, tādēļ Valkas galveno daļu ar dzelzceļa staciju piešķīra Igaunijai, bet mazāko daļu ar otru dzelzceļa staciju uz Valkas–Alūksnes dzelzceļa līnijas piešķīra Latvijai.
Tas nozīmēja, ka robeža turpmāk būtu gar Varžupīti. Latvijai tika piešķirta tikai Lugažu kapsēta, Lugažu laukums un Putras kalns.
3. jūlijā S. Talents parakstīja otru rezolūciju par robežām starp pagastiem. Saskaņā ar šo rezolūciju Latvijai palika viss Ainažu pagasts, Liellugažu, Valkas, Omuļu un Kāģeru pagasti tika sadalīti, viss Ipiķu pagasts, izņemot mazu ziemeļu stūri, paliek Latvijai, gandrīz viss Plāteru pagasts paliek Igaunijai.
Igaunijai palika arī latviešu lauksaimnieku dibinātā un galvenokārt latviešu apdzīvotā Lauru kolonija, kā arī zviedru apdzīvotā Roņu sala, kura līdz Pirmajam pasaules karam administratīvi ietilpa Kurzemes guberņā, bet kuras iedzīvotāji izteica vēlmi pievienoties Igaunijai.
Vēl saskaņā ar šķīrējtiesas lēmumu Igaunijai divu nedēļu laikā bija jāizved viss karaspēks no Latvijas teritorijas. Šķīrējtiesas lēmums, īpaši par Valku, neapmierināja ne Latviju, ne Igauniju, tomēr abas valstis bija spiestas ar to samierināties.
1920. gada 19. oktobrī Rīgā tika parakstīts Latvijas un Igaunijas līgums par robežu noteikšanu un nospraušanu, kurā abas puses vienojās par robežu uzskatīt S. Talenta šķīrējtiesas nosprausto robežlīniju.
Galīgā veidā robežlīgums tika parakstīts Latvijas un Igaunijas konferences laikā 1923. gada 1. novembrī. Jauktās komisijas sastādītie Latvijas un Igaunijas robežaprakstu oriģināli tika parakstīti 1927. gada 30. martā.
Strīdi ar lietuviešiem
Strīdīgo robežjautājumu izšķiršana ar mūsu dienvidu kaimiņu arī ilga vairākus gadus, bet diskusijas par abu valstu robežām sākās jau tūlīt pēc neatkarības pasludināšanas.
Kā liecina Parīzes konferencei iesniegtais Latvijas memorands, Latvija pretendēja uz Mažeiķu (toreiz Muravjovas) dzelzceļa staciju un dzelzceļa posmu tagadējās Lietuvas teritorijā, lai netiktu pārtraukta dzelzceļa satiksme starp Liepāju un Rīgu.
Lietuvas puses teritoriālās pretenzijas bija krietni lielākas. Lietuvieši sev prasīja līdz Pirmajam pasaules karam Kurzemes guberņā ietilpstošo Palangas apgabalu, teritoriju austrumos no Bauskas, Aknīsti un visu Ilūkstes apriņķi.
Diskusijas par valstu robežām starp latviešu un lietuviešu politiķiem sākās jau Parīzes Miera konferences laikā, bet ne tad, ne arī 1919. gada rudenī vienoties neizdevās.
Nopietnākas sarunas par robežjautājumu sākās 1920. gadā. 18. janvārī Jelgavā notika apspriede, kurā abas puses paziņoja par nespēju izlemt šādus jautājumus.
1920. gada 26. februārī darbu sāka speciāli izveidotā robežkomisija, kura līdz 11. martam noturēja 11 sēdes, panākot vienošanos par lielāko daļu strīdīgo jautājumu, izņemot Palangu un Ilūksti.
Vienojās, ka, nosakot robežas, par pamatu jāņem etnogrāfiskais princips, bet strīdīgajos apgabalos speciāla komisija pārbaudīs situāciju uz vietas. Tā kā Palangas un Ilūkstes jautājums joprojām bija aktuāls, tad abas puses aprīlī lūdza S. Talentu iecelt šķīrējtiesnesi, un 25. aprīlī par tādu izraudzīja skotu izcelsmes britu profesoru Džeimsu Jangu Simpsonu.
Jūlijā, kad sarkanā armija piespieda Polijas karaspēku atkāpties līdz pat Varšavai, poļu karaspēka atstātajā teritorijā pie Daugavpils iegāja Latvijas un Lietuvas armijas vienības.
Šo panākumu ietekmē Lietuva pieprasīja sev papildus piešķirt daļu no Jēkabpils un Ilūkstes apriņķa. Izraisījās pat vairāki militāra rakstura incidenti, tādēļ uz Augškurzemi nācās nosūtīt 12. Bauskas kājnieku pulku, kura karavīri atspieda atpakaļ lietuviešus līdz abu valstu karaspēku atdalošai demarkācijas līnijai.
Par attiecībām ar lietuviešu karavīriem vēlāk savās atmiņās rakstīja Aleksandrs Indriksons: 26. aprīlī Augškurzemē ieradās 12. Bauskas kājnieku pulks un novietojās Daugavas kreisajā krastā.
Pulka komandieri pulkvedi Krišu Ķūķi ārkārtīgi pārsteidza lietuviešu karavīri, kas bez vajadzības vēl atradās Zemgalē, jo Latgale bija atbrīvota un lielinieki atradās aiz robežas. Viņš uzsāka sarunas ar lietuviešiem, bet, kad nebija panākumu, Ķūķis iesniedza pieprasījumu, noteiktā laikā atstāt ieņemto apvidu.
Reizē viņš lika pret lietuviešiem iekārtot aizsardzības uzbērumus un tur novietoja savus karavīrus. Kad noteiktā laikā prasība netika izpildīta, Ķūķis pavēlēja ar ložmetējiem apšaudīt lietuviešu uzbērumus: viņiem bija sašautas mugursomas un daži viegli ievainoti; Ķūķa enerģiskās rīcības pārsteigti, tie pacēla baltu drēbīti – šaušanu pārtrauca.
Pie lietuviešiem tanī brīdī bija ieradies kāds štāba virsnieks, kas vēlējās runāt ar latviešu komandieri. Pie sasveicināšanās Ķūķis viņā uzzīmēja vecu paziņu, ar kuru kopā bija kalpojuši vienā pulkā cara laikā.
Ķūķis lika sasaukt visus lietuviešu virsniekus un vienam savam karavīram atnest Krievijas ģeogrāfijas grāmatu, ko lietoja skolās. Viņš atvēra lapas pusi ar Baltijas guberņām un jautāja lietuviešiem, kāda guberņa pienākas lietuviešiem?
Visi atbildēja – Kauņas guberņa, un kāda guberņa latviešiem? Liflandes (Vidzemes) un Kurzemes guberņas. Kādā guberņā atrodas Ilūkstes apriņķis? Atbilde – Kurzemes guberņā. Pēc šīm atbildēm Ķūķis noturēja runu par brālīgu sadarbību un sadzīvošanu un nobeidza: “Dzīvosim katrs savā guberņā, kā Dievs mums ir nolicis”.
24 stundu laikā lietuvieši bija aizgājuši, un Ķūķis bija atbrīvojis Ilūkstes apriņķi bez upuriem.
Pēc tam, kad kara laime nosvērās poļu pusē un sarkanā armija cieta sakāvi pie Varšavas un poļu armija sāka atspiest lietuviešus no teritorijas, ko uzskatīja par Polijai piederošu, lietuvieši savās prasībās kļuva pielaidīgāki.
1920. gada 28. septembrī Rīgā starp Latvijas un Lietuvas valdībām tika noslēgts līgums par galīgo robežu noteikšanu. Šajā līgumā bija noteikts, ka strīdīgajos apgabalos visus jautājumus izšķirs apvienotā komisija, kurā ietilps divi pārstāvji no katras valsts, bet priekšsēdētājs būs Lielbritānijas pārstāvis D. Simpsons.
Šī komisija, pēc būtības šķīrējtiesa, darbojās no 1920. gada 19. decembra līdz 1921. gada 20. martam, šajā dienā arī paziņojot par savu lēmumu. Lietuvai bija piešķirts Palangas apgabals un zemes gabals Sventes upes ziemeļos.
Šīs teritorijas piešķiršana Lietuvai bija argumentēta ar saimnieciskām vajadzībām, jo, tā kā Mēmele (Klaipēda) toreiz nepiederēja Lietuvai, tad Palangas osta būtu šīs valsts vienīgā pieeja jūrai, bet Sventes upes grīvā varētu ierīkot arī zvejas ostu.
Komisijas lēmumā bija teikts, ka minētā apvidus ekonomiskās izredzes nākotnē būtu nesalīdzināmi lielākas, ja to piešķirs Lietuvai, jo Latvijai šīs zemes ir tikai piedēklis pie garās piejūras joslas.
Arī Mažeiķu (jeb Muravjovas) jautājums bija izšķirts par labu Lietuvai. Latvija saņēma teritorijas dažādās vietās bijušās Kurzemes guberņas dienviddaļā, arī Aknīsti no bijušās Kauņas guberņas.
Platības ziņā Latvijai bija piešķirta lielāka teritorija, bet nozīmīguma ziņā ieguvēja noteikti bija Lietuva.
1921. gada 14. maijā starp Latviju un Lietuvu bija noslēgta konvencija par robežu novilkšanu dabā un par pierobežas iedzīvotāju tiesībām. Šajā pašā dienā sāka darboties jauktā komisija robežas nospraušanai, kurā ietilpa trīs locekļi no katras puses.
Robežu komisija savu darbu beidza un parakstīja robežu aprakstu 1927. gada 15. oktobrī Rīgā. Latvijas–Lietuvas robežas garums bija 570 kilometri.
Deklarācija par Latvijas–Lietuvas robežu galīgu noteikšanu bija apstiprināta Latvijas Ministru kabineta sēdē 1930. gada 8. jūlijā.
Latvijas un Polijas robeža
Robežu nospraušana starp Latviju un Poliju ievilkās visilgāk. Latvija nesteidzās iekārtot savu robežu ar Poliju, ņemot vērā šīs valsts saspringtās attiecības ar Lietuvu Viļņas apgabala dēļ (šo apgabalu Tautu Savienība 1923. gadā atzina par Polijai piederošu teritoriju), pat neraugoties uz to, ka Polijas armija bija Latvijas karaspēka sabiedrotā Latgales kampaņas laikā 1920. gada janvārī.
Polija sāka izvirzīt pretenzijas uz Ilūkstes apgabala teritoriju, kuru Latvijas armija bija ieņēmusi pēc Polijas karaspēka atkāpšanās sarkanās armijas spiediena rezultātā 1920. gada vasarā.
1929. gadā Rīgā noslēdza Latvijas un Polijas līgumu par tirdzniecību un kuģniecību, šim līgumam bija konfidenciāls pielikums par kompensāciju izmaksu Latgales muižniekiem, un līdz ar to Polija bija gatava atzīt robežu ar Latviju un vienoties par tās nospraušanu dabā.
Šajā pašā 1929. gadā tika noslēgts līgums par robežu nospraušanu ar Poliju. Abpusēji izveidotā robežkomisija sāka savu darbu 1933. gadā, Latvijas delegācijas vadītājs šajā komisijā bija Robežapsardzības priekšnieks, pulkvedis Ludvigs Bolšteins.
Latvijas un Polijas robežas kopgarums bija 105 kilometri. Kopējā komisija savu darbu beidza 1937. gada beigās, nākamā gadā parakstot attiecīgu deklarāciju.
Pēc visiem precizējumiem un grozījumiem Latvijas valsts robežas kopējais garums bija 1880 kilometru, no kura 479 kilometri bija jūras robeža.
