– Kā mākslas darbu uztvers Venēcijā bez postpadomju pieredzes? 7
K. Neiburga: – Tieši šīs pieredzes trūkums ļaus izjust mākslas darbu pilnvērtīgāk un atbrīvotāk, nekas to nepiezemēs. Prāts nebūs noslogots ar lieku informāciju, ka Eglītis, lūk, būvē, Katrīna filmē un kadrā ir postsovjetiskas garāžas. Konteksta nezināšana atbrīvos smadzenes iztēlei, ka esi nokļuvis pasaulē, kur baudi formas, pēti cilvēkus, pieej viņiem pavisam tuvu klāt, aplūko kā ar lupu… Iespējams, dziļāks uztveres līmenis. Informāciju varēs iegūt pie gidiem vai arī katalogā palasīt konkrēto vīru stāstus.
– Kur jūs novietotu paviljonu pēc Venēcijas izstādes Latvijā?
A. Eglītis: – Lielā, tukšā noliktavā, pamestā lauksaimnieciskā būvē…
A. Mailītis: – Pļavā meža ielokā, bez plāksnītes, ka tas, lūk, ir mākslas darbs no Venēcijas izstādes. Neko nezinošam cilvēkam, pēkšņi te nonākušam, ieraudzītais varētu izvērsties īstā piedzīvojumā, pārsteigumā, mākslas baudījumā, liekot nonākt citā dimensijā un meklēt atbildes uz filozofiskiem jautājumiem par dzīvi.
