Foto – Timurs Subhankulovs

A. Eglītis: – Klasiskajā glezniecībā ainavas, klusās dabas ir saturiskais, nolasāmais slānis, bet tajā pašā laikā glezniecība pastāv arī pati par sevi, nodarbojas ar pašanalīzi.

K. Vanags: – Viens bubinās, ka neredz te nekādu mākslu, bet cits, iegājis arhitektoniskajā skulptūrā, sajutīsies kā templī. Kāds saskatīs tikai dīvainu šķūni, bet cits ļausies atmiņām, kā bērnībā siena šķūnī juties kā kosmosa kuģī. Sapratnes atslēga katram jāizkaļ pašam, ļaujoties laikmetīgās mākslas darbam kā iztēles rosinātājam.

K. Neiburga: – Protams, mūsu mērķis nav atainot garāžas vai parādīt, ko vīri Latvijā tādās vēl joprojām dara. Tas būtu garlaicīgi. Aiz šā virsslāņa mūs interesē, kā cilvēks aizvada savu mūžu. Nokļūstot instalācijas pēdējā telpā – datora galvā –, Rīgas Doma kora skolas zēniem sadziedoties ar “Gaudeamus” vīriem, satiekas jaunība ar vecumu. Bet kas notiek pa vidu? Kā paiet cilvēkam atvēlētie gadi uz šīs pasaules? Vai atrašanās kā mūkam cellē savā garāžā ir veids, kā pavadīt dzīvi? Tas katram izlemjams pašam. Iespējams, ir kaut kāds ideālais variants, ko šajā māk­slas darbā esmu iedomājusies paust vai arī Eglītis, bet nevar sagaidīt, ka tieši to izjutīs arī visi skatītāji.

A. Eglītis: – Mākslā nozīme veidojas arī materiālu salikumā, kompozīcijā, kas piesūcināta ar sociālām un citām asociācijām un atsaucēm. “Raudošā” skaidu plate ir atsauce uz brīnumdarītājām ikonām, kuras mēdz raudāt. Tas ir brīnums ārpus fiziski izskaidrojamās pasaules. Mūsu par katedrāli dēvētā telpa ar “raudošo” skaidu plati uztverama kā templis nemitīgam cilvēka radošumam. Tāpat kā pastāv lielais Radītājs mums virs galvas, arī katrs cilvēks ir sava kosmosa veidotājs. Un, kamēr tu spēj radīt, tikmēr tu dzīvo. Tas ir kā templis mākai palūkoties arī uz ikdienību, ikdienišķām lietām kā uz kaut ko īpašu, meditatīvu, radošu.