– Kādu jēdzienisku slodzi ietver darba ideja un nosaukums “Armpit” jeb paduse? 7
– Tai ir vairākas nozīmes. Gan sargājošā kā azotei – mana ome kādreiz vislaimīgākā jutusies sava tēva azotē – gan riktīgu skarbumu, sviedriem strādājot, ieguvusī. Paduse ir fiziskā darba simbols, tie vīri garāžās taču arī strādā ne pa jokam… Paša izcirstā telpa rada drošības jeb azotes sajūtu. Arī pašā būvē, skulptūrā vērīgāks skatītājs ieraudzīs šos padusei līdzīgos veidojumus.
Kaspars Vanags: – Tā nav fasādes arhitektūra, bet skats no sētas puses. Parasti pārlieku centrējamies uz glancēto žurnālu vāku “skaistumu”, taču vai kopš bērnības neatceramies apsūnojušā šķūnīša saules balinātās sienas skaistumu, nepazīstam pirkstā iedūrušās un paša izvilktās skabargas kaifu… Jā, šīs sajūtas ir svešas Rīgas datorspēļu bērniem, datorpaaudzei, kas tehnoloģiju laikmetā drīz vairs nepazīs ne skrūvītes, ne uzgriežņus, ne citus vīrieša radošās pasaules piederumus… Ja Andris Eglītis ir gleznojis lauku ainavas, tad līdz tam, lai vienā brīdī “šķūnīti” savā darbnīcā ienestu nevis kā gleznu, bet reālu būvi, ir tikai viens solis… Skaistums mūslaiku mākslā ir iespējā lēkāt no vienas identitātes otrā.
A. Mailītis: – Protams, arhitektoniskā skulptūra nav tradicionāla būve. Projektu nācās saskaņot Venēcijas atbildīgajās institūcijās, kurās cilvēki izrādījās ārkārtīgi pretimnākoši – kā jau dažādus dīvainus mākslas objektus redzējuši. Neprasīja ne kāpņu, ne pakāpienu platuma atbilstību standartiem. Apzināti bijām centušies panākt mazdārziņu un garāžu efektu, kur viss sameistarotais vietām šķiet bīstams – šķībi pakāpieni vai jocīgākas kāpnes –, taču mūsu mākslas darbā viss, protams, ir konstruktīvi droši. Taču bija jāpanāk, lai izskatās, ka tā nebūt nav…
