Foto – Timurs Subhankulovs
– Andri, sakiet, lūdzu, kādēļ būvi, kurā ievietoti ekrāni ar videostāstiem, izlēmāt celt paša rokām, kas ir ilgs un fiziski smags darbs? Varēja taču noalgot kādus galdniekzeļļus… 7
Andris Eglītis: – Tāpat kā veidot no māla, var darināt arī no koka, to ne vienmēr kaļot un tēšot. Var likt lietā naglas, āmuru, motorzāģi. Man tā ir tēlniecība, ķermeniski, paša sviedriem un rokām izjusta, mākslas prakse.
Reklāma
Reklāma
“Izārdīs Latviju pa vīlēm!” Soctīklotāji “izceļ saulītē” vecu premjeres ierakstu soctīklos, kas izsauc viedokļu vētru
“Asaras acīs!” Tantiņas pie Matīsa kapiem tirgo puķu vainagus. Kāds izsauc policiju, bet viņa rīcība pārsteidz
“Latvija ir iegājusi Nāves spirālē! Ar čurainu lupatu jāpatriec!” Hermanis par politiķiem, kuri valsti ved uz “kapiem”
Austris Mailītis: – Iznākumu es sauktu par arhitektonisku skulptūru.
K. Neiburga: – Un videostāstiem ir ne vien informatīva un emocionāla slodze. Arī ekrāni izmantoti kā būvmateriāli.
– Vai jūsu videostāsti ir dokumentāls kino?
– Noteikti ne. Tas nav ķinītis, kur uz 30 minūtēm ieej tumšā telpā, jau sagatavojies stāstam ar sākumu un beigām. Man patīk brīvais montāžas princips, tāpēc darbus veidoju uz daudziem ekrāniem, lai skatītāji, ejot gar tiem, paši varētu veidot savu “filmu” atkarībā no tā, cik ilgi un pie kura ekrāna vēlas pakavēties. Apzināti izvairījos no tekstiem. Viss balstīts tikai uz tēlainību. Kāds varbūt ilgāk iedziļināsies tuvplāna projekciju telpā, cits izskries tai cauri un nonāks pie raudošās skaidu plātnes mūsu iedēvētajā “katedrālē” vai datora telpā, kur darbnīcu dunu atveido muzikāla kompozīcija, ko radījuši mūziķi Andris Indāns un Shipsi (Jānis Šipkēvics.) Tā ir katra skatītāja brīvība.
