– Kā radās mākslas darba ideja? 7
Katrīna Neiburga: – Ceļā uz Bolderājas pusi, domājot par mazdārziņu attēlošanu videostāstā, satiku vīru, kurš mani no gurķu un tomātu dobēm aizvilināja uz garāžu pilsētiņu ar betona vārtiem kā milzīgu pretstatu dārzu zaļumam. Vīru pasaule ar entajiem vārtiem, aiz kuriem paslēpties viņiem vien zināmā patvērumā. Tā kā arī Eglīti (Katrīna Neiburga ar mākslinieku Andri Eglīti ir pāris kā radošā darbā, tā dzīvē. – V. K.) interesēja mazdārziņu arhitektūra, pilnīgi trakā būvniecība no dažādiem pārpalikumiem, ieminējos, ka mūsu ieceres vajadzētu likt kopā, iekļaut lielākā scenogrāfiskā ietvarā. Ņemot vērā Eglīša lielummāniju, kas izpaužas arī viņa darbībā paša lauku īpašumā Drustos, un mūsu uzvaru Venēcijas biennāles konkursā, viss izauga grandiozos apmēros. Lai nepaliktu vienā sociālajā sfērā pie vīriem garāžu kooperatīvos, liku avīzēs sludinājumus un nokļuvu, piemēram, privātmāju garāžās. Kādā rosās viens no maniem mīļākajiem varoņiem, vīrs, kas izgudrojis “ozonatoru”, smieklīgu kastīti, pievienotu pie elektrības. No šīs kārbas “snuķīša” nāk laukā ozonēts gaiss. Nevaru zināt, cik tas veselīgi vai ne, bet ar šo ozonu vīrs ārstē savu sievu… Tikpat aizrautīgi, kā daži ķimerējoties ar veciem auto, cits vīrs, Egons Garklāvs, aizraujas ar lidmašīnas būvi. Lidaparātus viņš ķīlē garāžās kā milzu fabrikās. Starp citu, viņi abi ar dēlu mums palīdzēja izgatavot vairākus mehānismus Venēcijas mākslas izstādes darbam. Satiku arī kādu jaunu puisi, kurš savā garāžā, saķīlējot divu gāzes balonu apakšas, pēc tam sametinot un apstrādājot, izgatavo ko līdzīgu perfekti skaistam mūzikas instrumentam. Interesants ir šis padomju laiku paaudzes inženieru jeb zilo apkaklīšu rūpnīcās darbu zaudējušo vīru radošais gars…
Reklāma
Reklāma