Kā Latvijas enerģētikai kļūt vēl zaļākai, un cik tas maksās 4
Latvijas Nacionālais attīstības plāns (NAP) paredz līdz 2030. gadam panākt, ka atjaunojamo energoresursu (AER) īpatsvars kopējā enerģētikas bilancē veido 50%. Aizvadītajos trijos gados izmantoto AER īpatsvars bija attiecīgi 35%, 37% un 39%.
No kā izspiest vēl vienu procentu?
Jautāts, vai NAP izvirzītais mērķis ir sasniedzams, AS “Latvenergo” izpētes un attīstības direktors Māris Balodis atbild, ka desmit gados sasniegt to būšot diezgan sarežģīti, tāpēc ka katrs papildu ieguldījums ietekmēs saražojamā produkta pašizmaksu un cenu. Tomēr tas būtu iespējams, ja to ik gadu īstenotu pārdomāti transportā, centralizētajā un decentralizētajā siltumapgādē, arī elektroenerģijas ražošanā.
AER izmantošanu pārlieku bieži sasaista tikai ar elektrības ražošanu, kaut arī kopējā enerģētikas bilancē elektrības īpatsvars ir pats mazākais. Pašlaik kopējā energoresursu galapatēriņa bilancē saražotās elektroenerģijas īpatsvars veido tikai aptuveni 14%, to skaitā AER (hidroelektrostacijas, vēja parki u.c.) – apmēram puse.
AER pieejamību ietekmē laika apstākļi, tostarp, piemēram, ūdens līmenis upēs. Tā kā 2017. gadā upēs bija liela ūdens pietece, hidroelektrostacijās bija iespējams saražot ap 70% no visa saražotās elektroenerģijas apjoma. Ja kādu gadu ir maz nokrišņu, būtiski samazinās izstrāde hidroelektrostacijās un samazinās tā dēvētās zaļās elektrības īpatsvars.
Šķelda mazajiem, gāze lielajiem
Aizvadītajos trijos gados gan centralizētajā, gan decentralizētajā siltumenerģijas ražošanā kopējā enerģētikas bilancē AER veidoja aptuveni 55%. Decentralizētajā siltumenerģijas ražošanā AER – malka, koksnes šķelda, koksnes granulas – aizņem aptuveni pusi.
Vislielākās iespējas plašāk izmantot AER ir decentralizētajā siltuma apgādē, kas mēroga ziņā ir teju trīs reizes lielāka nekā elektroenerģijas ražošanas joma. Tie būtu siltumražošanas uzņēmumi, kuri apgādātu ar siltumu nelielas pilsētas un ciematus.
Termoelektrocentrāles TEC-2 ražotnes vadītājs Andrejs Zihičs stāsta, ka centralizētajā siltumapgādē galvenokārt izmanto dabasgāzi, kuru nav iespējams aizvietot ar citu kurināmo. Izmantojot citu kurināmo dabasgāzes vietā, samazinātos efektivitāte un būtiski samazinātos elektriskā jauda koģenerācijas režīmā. Jāņem vērā, ka dabasgāze ir pats tīrākais no visiem fosilajiem kurināmajiem.
Ūdeņradis dabasgāzes vietā
Māris Balodis saka, ka, attīstoties tehnoloģijām, nākotnē dabasgāzi, iespējams, varētu papildināt arī ūdeņradis. Taču pašlaik iegūtā ūdeņraža cena joprojām ir augsta – ap 8 eiro/kg. Nākotnē ūdeņraža iegūšanas izdevumi gan varētu sarukt.
Lai mazinātu atkarību no Krievijas piegādēm, pašlaik Latvijā dabasgāzi ir iespējams iegādāties arī Lietuvā no sašķidrinātās dabasgāzes termināļa, kur to savukārt var piegādāt no jebkuras vietas pasaulē – piemēram, no Norvēģijas un ASV. Aizvadītajā gadā mūsu kaimiņvalstī iepirktās dabasgāzes īpatsvars jau veidoja vairāk par 15%.
Vislielākās rezerves – transporta degvielas izvēlē
Kā redzam no dokumenta “Nacionālās enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030. gadam”, transportlīdzekļu degvielā izmantotās zaļās enerģijas īpatsvars būtiski atpaliek no citās nozarēs plānotā. Šajā plānā AER īpatsvara pieaugums siltuma jomā plānots ik gadu 0,55% apmērā. Tas nedod būtisku siltuma pieauguma īpatsvaru kopējā bilancē. Savukārt transportā, kaut arī 2020. gadā ieplānots AER palielinājums par 10%, 2030. gadā paredzēts samazinājums līdz 7%.
Tādējādi AER pieaugumu atliek kompensēt pamatā elektrības ražošanā. Šis pieaugums būtu ap 4 TWh, kas ir vairāk nekā pašlaik ar visu Daugavas HES izstrādi.
Transporta jomas attīstīšana valstī būtu racionāla, ņemot vērā tās nozīmīgo īpatsvaru energoresursu bilancē un šo primāro energoresursu importu. Balstoties tikai uz zaļā īpatsvara palielināšanu elektroenerģijas ražošanā, kas veido 13 līdz 14% no visas Latvijā patērētās enerģijas, tas var radīt nesamērīgu elektrības cenu pieaugumu ikvienam Latvijas iedzīvotājam.
Māris Balodis atzīst, ka zaļās enerģijas apgūšanā Latvija spērusi platu soli uz priekšu un ir trešajā vietā starp 28 Eiropas Savienības dalībvalstīm.
Viens no perspektīvākajiem resursiem zaļā īpatsvara palielināšanai, viņaprāt, būtu plašāka vēja elektrostaciju izmantošana elektrības ražošanā. Šī vietējā un ekoloģiskā energoresursa potenciāls Latvijā vēl nav apgūts. Savukārt vēja elektrostaciju attīstībai jābūt saskaņotai ar rezerves un balansējošu jaudu attīstību.
