Kā Latvijai jauna himna tapa, bet netiek atskaņota pat Dziesmu svētkos 23
Esam atskārtuši, ka Latvijas valsts netapa vienā dienā. Jau agri par to domāja arī dzejnieki un mūziķi. Par dažiem no viņiem šis stāsts.
Ir 1917. gada ziema, turpinās Pirmais pasaules karš. Ķeizariskās Vācijas karaspēks laužas uz Rīgu. Tās aizstāvēšanā, ciezdami lielus zaudējumus, piedalās latviešu strēlnieku pulki – Krievijas impērijas armijas sastāvā. Taču kara neveiksmju un saimnieciska pagrimuma iznākumā impērija brūk, 1917. gada februārī Pēterpilī sākas t.s. Februāra revolūcija, cars atsakās no troņa, Krievijā izveidojas pa daļai demokrātiska Pagaidu valdība.
Tas atraisa politiskas patstāvības centienus bijušās impērijas nomaļu tautās, it sevišķi Baltijā. Taču politiskie spēki ir sadrumstaloti, attīstības ceļa izvēle neskaidra. Vācijas militāristi tiecas kolonizēt un iekļaut savā valstī okupēto Kurzemi, ko bēgļu straumē pametuši tuvu pie pus miljona iedzīvotāju. Krievijas Pagaidu valdību arī Latvijā tiecas dublēt dažādu politisko spēku padomes – daža no tām saskata nākotni Vācijas paspārnē, cita joprojām redz Latviju Krievijas sastāvā, vēl kādai sava t. s. šķira mīļāka par paša tautu, un tāpēc tautai sava valsts neesot vajadzīga.
Šajā situācijā Vilis Plūdonis, kurš, par skolotāju Jaungulbenē strādādams, to visu vērojis, 1917. gada agrā pavasarī uzraksta programmatisku dzejoli Latvju himna, nosūta to vēstulē komponistam Alfrēdam Kalniņam, kurš bēgļu gaitās uzturas Tērbatā (Tartu, Igaunijā).
Pirmais pants: “Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, / Mēs gribam te paši sev likumus lemt. / Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu,- / Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet jemt!”
No Tērbatas Kalniņš atbildē Plūdonim 2. maijā raksta: “Nupat komponēju arī Jauno himnu (..). Ja vēl paspēšu, tad rīt to instrumentēšu orķestrim un piektdien nosūtīšu Reiteram uz Petrogradu, kurš 7. maijā tur vada lielo kora un orķestra koncertu.” Vēstulē dziesma nosaukta par Jauno himnu (ar lielo burtu!), jo gan Plūdonis, gan Kalniņš tai brīdī pieņēma, ka jaunajos apstākļos sabiedrībai vajadzīga dziesma, kas būtu jaunās situācijas himna. Tāpēc arī gan dzejoļa, gan dziesmas agrīnajos publicējumos pie virsraksta mēdz būt likts skaitlis 1917. Vēlāk Kalniņš tiešām aranžē savu kordziesmu simfoniskajam orķestrim, kā arī klavierēm četrrocīgi, iekārto dziesmu arī atsevišķi vīru korim un sieviešu korim, un pievieno norādes, ka instrumentālie aranžējumi pēc vajadzības lietojami kā trīs dažādo kora sastāvu pavadījumi.
Jauno Alfrēda Kalniņa dziesmu rokrakstā saņem kara izkaisītie viņa tuvākie kolēģi. Viszīmīgāk savā pateicības vēstulē 1917. gada vasarā atsaucas komponists Jānis Zālītis: “Man šķiet, ka himnai vajag tautā iespiesties, jo mūzika patiesi ļoti melodiska, spirgta un dzīva. Man patīk arī tas, ka himna rakstīta ¾ taktsmērā, ar ko mēs izbēgam no maršveidīgā 4/4 ritma. ¾ ritmā katrā ziņā daudz vairāk grācijas, viegluma, muzikāla vijīguma. (..) šķietas, ka vispārējais raksturs himnai nav tikdaudz noteikti svinīgs, kā gan viegli ritošs, latviski apgarots, vingrs un pat zināmā mērā gavilējošs. Nez` kādēļ, bet man gribas himnu spēlēt krietni ātrāk, nekā Jūs to pēc Melceļa metronoma esat apzīmējuši (izņemot, varbūt, vienīgi vidusdaļu, kuru it kā domīgāk gribas spēlēt).”
Ļoti interesanta šai sakarā ir Jāzepa Vītola vēstule, viņa attieksme pret Plūdoņa-Kalniņa kopdarbu. Cerēdams, ka jaunā dziesma Tērbatā būs izdota, viņš 1917. gada 22. septembrī no Pēterpils raksta: “Būtu Tev ļoti pateicīgs, ja Tu visai drīz man atsūtītu 60 eksemplārus no Tavas Latvijas Himnas 1917. Lai gan tie vārdi tagad jau nozīmē anahronismu un varbūt vispārēju utopiju, kura nekad netiks par taisnību, [tomēr] dziedāt savā korī gribu šo dziesmu. Saprotams, jauktam korim bez pavadījuma.” Dēvēt Plūdoņa vārdus par utopiju Vītolu, acīmredzot, noskaņoja ne tikai labi zināmā viņa uzskatu mērenība, bet visvairāk skumjais fakts, ka 1917. gada augusta beigās Vācijas karaspēks bija ieņēmis Rīgu, un līdz ar to Latvijas valstiskuma iespējas aptumšojās. (Tomēr arī viņš pats 1917. gada rudenī komponēja kordziesmu Pie brīvības šūpuļa – ar verdzības beigu un un brīvības apsveikšanas saucieniem pilnu Jāņa Purkalīša tekstu). 1918. gada agrā pavasarī ķeizariskās Vācijas karaspēks ieņēma visu Vidzemi un Igauniju. Vācu varas iestādes Latvju himnā nepārprotami saredzēja vēršanos pret ķeizariskās Vācijas centieniem pakļaut latviešu apdzīvotās zemes, tika konfiscēti dziesmas iespiestie eksemplāri Tērbatas laikraksta Postimees tipogrāfijā un izdarīta kratīšana arī Alfrēda Kalniņa dzīvoklī. Tas lieku reizi pierādīja Plūdoņa-Kalniņa kopdarba svarīgumu pretspēku cīņās par Latvijas politisko likteni.
Pa to laiku avīze Jaunais Vārds jau 1917. gada 6. aprīlī ir Plūdoņa dzejoli izdevusi ar norādi, ka tas veltīts Skolotāju konferencei Rīgā. Tā bija pirmā no to gadu daudzajām latviešu skolotāju sanāksmēm dažādās pilsētās, kurās izkaldināja prasību par obligātu vispārējo izglītību un latviešu valodas dominanci tajā. Latvju himnu vēlāk pārpublicēja daudzi laikraksti un žurnāli. Dziesma kļuva populāra, tā bija arī Sesto (1926), Septīto (1931), Astoto (1933), kā arī Trešās atmodas dziesmu svētku (1990) programmā.
Lielā popularitāte laikposmā starp abiem pasaules kariem vedināja varas aprindas dziesmu šķietami “pielāgot” aktuālajiem apstākļiem. Vienmēr ir atradušies mākslas darbu “tulki”, kuri, dzejā vai dziesmā paustos ideālus vulgarizējot, tos pasniedz kā praksē realizētus. Arī mazāk senā pagātnē, pēc 1948. gada sovjetiskajiem dziesmu svētkiem, kad mežos karsa pretestība režīmam, kāds kritiķis avīzē rakstīja, ka Ausekļa-Vītola pazīstamajā balādē minētās Gaismas pils vārdu tautas dēli tagad nu uzminējuši un tā beidzot esot augšāmcēlusies kā Padomju Latvija… Tā arī trīsdesmitajos gados dzejnieka aicinājumu “Mēs gribam būt kungi” sāka aizvietot ar pašapmierinātu apgalvojumu “Mēs esam nu kungi”. Tas, protams, zobgaļiem deva ieganstu veidot šīs dziesmas parodijas. Tikmēr Plūdonis pats, neapnicis cīnīdamies pret “pārveidotājiem”, vēl 1939. gadā savos Kopotajos daiļdarbos neatlaidīgi saglabāja vārdus “Mēs gribam būt kungi”.
Alfrēds Kalniņš allaž dēvējis šo dziesmu par revolucionāru. Savu dziesmu atskaņošanas norādījumos 1926. gada dziesmu svētku dziedātājiem viņš uzsver: “Dziesma cēlusies 1917. gadā. Raksturs – revolucionārs.” Un arī vēl 1936. gadā rakstītajā autobiogrāfijā to dēvē “mana revolucionārā himna korim”. Ar to komponists, acīmredzot, gribējis pasvītrot, ka šī dziesma ir nevis tikai pašapliecinājuma, bet visupirms demokrātisko ideālu izcīņas darbs.
No laika gala atradās ļaudis, kam Latvju himnas izteiksme šķitusi pārāk kategoriska jeb, kā mēdz teikt šodien, politiski nekorekta. Par to Kalniņš raksta Plūdonim jau 1917. gada augustā: “Par Himnu, – gan Rīgā, un arī te [Tērbatā – A. K.] vecais Zīles tēvs atradis par vajadzīgu ieviest vienu otru mīkstinājumu, piemēram “varmāku” un “ņemt” vietā ielikt citus vārdus. Un šķiet, ka tak tomēr mums ir tiesība prasīt kungu daļu, kura mums reiz tomēr nāksies šā vai tā.” Šie “politiski nekorektie” toreiz bija galvenokārt vecie Cimzes semināra kaluma diriģenti, kam smagi un dreboši cēlās roka noņemt cara bildi no sienas vai diriģēt šādu dziesmu. Taču tā vien liekas, šī Latvju himna ir mazs pašapziņas pārbaudes akmentiņš arī tagadējām paaudzēm, un dažam licies drošāk to atstāt plauktā. Par to nekas. Tas tikai rāda, ka ne tik ļoti sen pieņemtajā Latvijas Satversmes preambulā vēlreiz ierakstīto izcila dzejnieka gara acis skatījušas jau toreiz.
Plūdoņa dzejoļa izklāsts dziesmā (no 1926. gada Sesto dziesmu svētku programmas):
“Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,
mēs gribam še paši sev likumus lemt:
tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu,
mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt.
Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu,
un mūsu šī Baltajā jūra mūždien;
mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta,
viss, viss pie šīs zemes simtu saitēm mūs sien.
Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta,
Tā zeme ir mūsu, ir mūsu, jā gan!
Caur simtgadu vaidiem, zem varmāku spaidiem
šo baltdien vēl dzidri mūsu mēle te skan.
Tā zeme ir mūsu. Tā Dieva un Laimas
latvju tautai sensenis līdzdotais pūrs.
Tā zeme ir mūsu. To nedos vairs svešiem
ne zemgals, ne latgals, ne sēlis, ne kūrs!”
