Kolhoznieku atmiņas 24
Atbrauca bobiks, aizveda vienīgo teliņu
Rudīte Kļaviņa: “Kolhozā “Lībagi” (toreiz Talsu raj. Lībagu ciems) mans tēvs Ernests Grīntāls strādāja par brigadieri, pēcāk par tehnisko apkopju meistaru. Ģimenē no bērniem biju vecākā, tāpēc jau vienpadsmit gados vasarās gāju vai visos kolhoza lauku darbos – ravēju bietes, ganīju un slaucu govis. Par savu pirmo trīs mēnešu algu nopirku drēbju skapi par 90 rubļiem, toreiz tā bija liela nauda (kolhoza pastnieks mēnesī pelnīja 12 rbļ.). Ģimenei atļāva turēt tikai vienu govi, 1964. gadā gotiņai atskrēja teliņš, tūlīt atbrauca priekšsēdētāja bobiks un teliņu aizveda… Neņēma vērā, ka mammai bija septiņi bērni! Lai arī netrūka citu pārestību, nenokārām degunu – pratām sevi stiprināt dzīvespriekā, piemēram, rīkojām ar vietējiem puišiem kumeļu skriešanu pa ceļa vidu tā, ka braucēji ar auto mums netika garām, izdejojāmies zaļumballēs, Līgo vakaros. Neatceros, ka mums kāds būtu aizliedzis svinēt Jāņus. 1970. gadā kolhoznieces gaitas beidzu un iestājos Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā studēt agronomiju.”
Kosigins gumijniekos piktojas
Līdz ar kolektivizāciju Rojā izveidojās zvejnieku artelis, uz tā bāzes dibināja zvejnieku kolhozu ”Banga”, par kura priekšsēdētāju kļuva Miķelis Lisments – pārliecināts komunists, taču attiecībās ar saviem zvejas vīriem – draudzīgs, pat čomisks. Nereti pēc veiksmīgiem lomiem un uzvarām sportā atrāva šņabja pudelei metāla vāciņa ļipiņu un kopā ar viņiem ierāva simts gramus, atceras bijušais kolhoza ”Banga’” arodbiedrības priekšsēdētājs Andris Klēvers. Paraugkolhozā visam vajadzēja būt priekšzīmīgam, tāpēc arī zvejniekiem, vadošajiem darbiniekiem svarīgās pieņemšanās, svētkos bija jāvalkā jūrnieku formas tērps. Manai formai bija tālbraucēja kapteiņa uzpleči ar trīs strīpām. Atceros, kā ”Bangu” apmeklēja PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Aleksejs Kosigins. Izkāpis no melnās volgas un ieraudzījis elegantās jūrnieku formās tērptos sagaidītājus, viņš samulsa… Pārlaidis skatienu savai pufaikas tipa jakai, kas bija uzvilkta virs žaketes, un gumijniekiem, Kosigins saviem pavadoņiem paskaļi norūca: ”Kāda vella pēc jūs man likāt uzvilkt šos zābakus!”
Gribēju saimniekot saprātīgi
“Kolhoza darbam bija raksturīgs kolektīvisms, visiem bija jāstrādā, citādi varēja sodīt ar diviem gadiem cietumā par parazītisku dzīvesveidu. Nereti darbu imitēja, jo nebija ieinteresētības. Ja sociālistiskajā sacensībā guva kādu peļņu, nauda bija, bet nebija ko nopirkt. Blats un rindas! Piemēram, rindā uz auto bija jāgaida kādi desmit gadi, ja nogrēkojies, tevi no tās izmeta un atjaunoja pēc laika…” stāsta bijušais kolhoza ”Dundaga”’priekšsēdētājs Aldons Zumbergs.
“Gribēju saimniekot saprātīgi, kā dzīve liek, taču pieredzēju pretējo. Piepeši kampaņa – apsēsim laukus līdz 1. maijam! Taču klimatiskie apstākļi neatbilst šim darbam – līst kā pa Jāņiem, lauki peld ūdenī… Dodu darbiniekiem brīvdienas. Sākās tracis ne pa jokam, jo nebiju brīdinājis rajona vadību. Pēkšņi no agrorūpniecības apvienības zvans, ka tūlīt visiem traktoriem jābūt uz lauka, ieradīšoties rajona komitejas sekretārs ar priekšsēdētāju. Savu lēmumu nemainīju, sagaidīju pārbaudītājus, lai izrādītu applūdušos laukus 40 km vienā un 30 km otrā virzienā. Viņu secinājums absurds: ”Jā, strādāt nevarēja, bet traktoriem bija jābūt darbā!”